Kā savu mazo mīļo puisīti izaudzināt par tiešām foršu vīrieti? Dažāda pieredze

 09. marts 2019 6:25 Raksts

Jebkura mamma vēlas, lai viņai izaugtu patstāvīgs, foršs dēls. Taču, audzinot dēlu, ir tik daudz jautājumu un šaubu. Kas noteikti būtu jāņem vērā, lai dēls izaugtu par vīrieti, kurš visu mūžu nepavada, mammai brunčos ieķēries? Konsultē psiholoģe Aelita Vagale.



Foto: Shutterstock.com

Grūtākais šajā visā – atkāpties, palaist, ļaut, lai viņš dzīvo, saprast, ka viņš aiziet pavisam


Jāsaprot, ka dēls nav mans vīrs, ar kura klātbūtni dzīvē vienmēr rēķināties. Stāsta Anete (47)
“Kad draudzenes, kurām bija vecāki bērni, teica, ka grūtāk un sāpīgāk par dzemdībām ir pārdzīvot bērna izvēršanos par autonomu būtni un attālināšanos no ģimenes, man šķita, ka viņas pārspīlē, ka mans mazais, mīļais puisītis nekad tā pa īstam no manis neaizies!
 

Turklāt tas notiks pēc tik daudziem gadiem, un kas to zina, kā es tobrīd domāšu un dzīvošu! Taču šis laiks pienāca ārkārtīgi ātri. It kā kāds būtu ieslēdzis kādu slēdzi mana bērna ķermenī – burtiski vienā dienā viņš kļuva par spurainu pusaudzi, kuram ne pieskarties, ne samīļot, kur nu vēl par bučas iedošanu var sapņot! Vienlaikus ārkārtīgi pieauga draugu ietekme.
 

Grūtākais šajā visā – atkāpties, palaist, ļaut, lai viņš dzīvo, saprast, ka viņš aiziet pavisam, jo viņš nav mans vīrs, ka es nedrīkstu rēķināties ar viņa eksistenci manā dzīvē; gluži otrādi, šī attālināšanās tikai turpināsies! Un – ka savaldīga atturība ir vienīgais veids, kā uzturēt labas attiecības ar dēlu! Uzticēties bērnam, kurš sāk pieaugt, ir visgrūtākais, ko dzīvē līdz šim attiecību jomā esmu piedzīvojusi. Jo es visu laiku gribu viņu pamācīt, mīlēt, stāvēt blakus, palīdzēt, bakstīt, iesaistīties. Ir ārprātīgi grūti sevi savaldīt, dažkārt pat noskatoties, kā viņš kļūdās.”
 

Ietraušas mums pa vidu un sāk mani bučot. Vai nedaru aplam? Stāsta Aina (35)
“Lai gan dēliņam jau tuvojas četri gadi, viņš vēl aizvien man ir ļoti, ļoti pieķēries. Tik ļoti, ka reizēm pati satraucos, vai tā tam tiešām ir jābūt? Varbūt pati kaut kā netieši nemaz nevēlos to nabas saiti pārraut? Lai gan mans veselais saprāts saka – šajā vecumā tas ir normāli, jo viņš taču vēl ir tik mazs... 
 

Tētis viņam arī ir svarīgs, bet viņš labprātāk ir ar mani. Kad abi ar vīru apsēžamies līdzās, man ir sajūta, ka viņš to vienkārši jūt nez ar kuru smadzeņu krociņu, jo zibenīgi no savas istabas atskrien pie mums, ieraušas precīzi pa vidu un sāk mani bučot, sakot, cik ļoti mani mīl... Jā, es šo mīlestību neparko negribētu zaudēt, bet vienlaikus vēlos, lai izaugot viņš nav kā tie vīrieši, kuri tā arī nodzīvo, ieķērušies mammas brunčos... Šobrīd priecājos, ka, ejot uz bērnudārzu, viņš pats ģērbjas, izvēlas, ko vilks mugurā, bet viņam vienalga vajag pasēdēt man klēpī... Priecājos, ka dārziņā viņš ir ieguvis draugus, bet, ja vien tas ir iespējams, viņš labprātāk grib būt kopā ar mani... Tāpēc par visu vairāk uztraucos, vai nedaru ko aplam... Un citreiz šīs domas ir tik uzmācīgas, ka šķiet – ir jāsāk rīkoties! Bet kā?”
 

Jūtīgie puikas, kas skolā tiek sabārti. Stāsta Inese (33)
“Kad man vēl nebija bērnu, biju iedomājusies, ka meitenes ģimenēs ir tās mīļās būtnes, bet dēli – delveri. Taču, kad bērni piedzima, viņi izrādījās pavisam citādi. Meita, kopš viņu atceros, vienmēr demonstrējusi savu gribu – tiklīdz viņa sāka staigāt, viņai bija skaidrs, uz kuru pusi jāiet, kas jāizpēta, un, ja kaut ko neļāvu, tracis bija neizbēgams.
 

Domāju, ka ar dēlu būs līdzīgi, un vislielākais pārsteigums man laikam bija tas, cik puikas savā būtībā ir maigi, cik ļoti viņi pieķeras savām mammām. Viņš mīļumu ir izrādījis daudz biežāk nekā meita, arī sarunāt daudz ko ar viņu bija vieglāk.

 

Manam puikam jau ir astoņi gadi, bet joprojām viņš, tiklīdz pārnāku mājās, ieraušas man klēpī un apķeras apkārt. Es ļoti gribētu, lai viņš izaug patstāvīgs

 

Manam puikam jau ir astoņi gadi, bet joprojām viņš, tiklīdz pārnāku mājās, ieraušas man klēpī un apķeras apkārt. Es ļoti gribētu, lai viņš izaug patstāvīgs. Par meitu man nekad nav bijis šaubu, viņa ir tik ļoti patstāvīga, ka esmu pārliecināta – viņa ar dažādām situācijām tiks galā.
 

Bet dēls ir ļoti izklaidīgs – viņš regulāri, ejot uz skolu, mājās aizmirst dažādas mācībām nepieciešamās lietas. Un, katru reizi redzot, ka atkal kāda grāmata paliek uz galda vai sporta tērps nomests kaut kur istabas stūrī, tā vien gribas viņam atgādināt to paņemt līdzi. Jo ir tik žēl, ka puika, kas sirdī ir tik ļoti mīļš un jūtīgs, skolā kārtējo reizi tiks sabārts.

 

Apzinos, ka tā ir mana nespēja uzticēties dēlam, ka viņš pats spēs tikt galā, un apzināti mēģinu sevī izskaust šo aizbildnieciskumu. Taču ne vienmēr tas sanāk. Vēl man ļoti gribētos, lai abiem bērniem kādreiz būtu pašiem sava dzīve, kurā nejaucos. Taču sajūtu līmenī esmu sapratusi, kas ir tas, kas daudzām sievietēm neļauj atlaist dēlus. Viņš tevī raugās ar tādu mīlestību, ka ir grūti sev iestāstīt, ka tu esi tikai uz laiku un tev pēc dažiem gadiem būs jāpaiet malā. Arī man ir bail, vai to spēšu.”
 

Mazie mīļie puisīši, kuri ļoti pieķeras mammām. Psiholoģes komentārs
Līdz gada vecumam bērnam ar mammu ir cieša saikne, uzsver psiholoģe Aelita Vagale. Mammas māka šajā laikā ir uzminēt, sajust bērna vajadzības, nodrošināt mazuli ar ēdienu, ķermenisko kontaktu. Ja mamma bērna vajadzības nolasīs nepareizi, piemēram, kad bērns būs izsalcis, mainīs viņam pamperi, bērns šajā pasaulē jutīsies nesaprasts un nedrošs. Nereti šī sajūta cilvēku pavada arī turpmāk, liekot viņam meklēt kaut ko, kas sniegtu drošību. Pozitīvā variantā cilvēks to atrod darbā vai attiecībās ar mīļoto cilvēku, negatīvajā – atkarībās, kas sniedz īslaicīgu apmierinājumu.

 

Divu trīs gadu vecumā puika sāk atdarināt savu tēvu un aktīvi cīnīties par mammas mīlestību. Tipiska kļūda, ko pieļauj vecāki šajā laikā, ir vēlēšanās dēlā attīstīt pārspīlētu vīrišķību.

 

Arī vēlākos gados dēli ļoti pieķeras savām mammām. Divu trīs gadu vecumā puika sāk atdarināt savu tēvu un aktīvi cīnīties par mammas mīlestību. Tipiska kļūda, ko pieļauj vecāki šajā laikā, ir vēlēšanās dēlā attīstīt pārspīlētu vīrišķību. Vecāki, baidoties no tā, ka puika izaugs sievišķīgs, atturas viņu samīļot, izrādīt viņam maigumu. Taču patiesībā notiek pretējais – jo vairāk mīļuma dēls šajā laikā saņem, jo drošāk viņš jūtas. Ja vecāki viņus nav atbalstījuši, pusaudžu vecumā bērni dažkārt to kompensē, iesaistoties pāragrās seksuālās attiecībās, vēlāk emocionālo tukšumu cilvēks var mēģināt piepildīt ar dažādām atkarībām vai vairākām paviršām attiecībām.
 

Bailes par bērnu
Aptuveni no gada līdz trīs gadu vecumam bērni – gan meitenes, gan puikas – izrāda aktīvu tieksmi pēc patstāvības, viņi vēlas iepazīt pasauli. Dažkārt vecāki, lai paši par bērnu varētu justies droši, ierobežo telpu, lietas, saskarsmi, kas, pēc vecāku domām, varētu būt bērnam bīstama. Ir svarīgi būt klāt, kad bērns iepazīst pasauli, bet ne mazāk nozīmīgi arī viņam pašam ļaut darboties. Redzot mātes bailes, bērnu var pārņemt sajūta, ka apkārtējā pasaule viņu apdraud. Ja bērns divu trīs gadu vecumā no mammas neatiet ne soli, tā ir zīme, ka viņš nejūtas droši.

Lai dēls izaugtu par patstāvīgu pieaugušo, ļoti svarīga ir viņa spēja pateikt “nē”. Vecākiem tas būtu jāsadzird un jāatbalsta. Turklāt bērna teiktais “nē” būtu jāsadzird jau zīdaiņa vecumā. Piemēram, tipiska ir situācija, kad bērns sakniebj lūpas, jo nevēlas ēst, taču vecāki nevis respektē bērnu, bet gan sāk ķēmoties vai skaitīt pantiņus, lai bērna mutē iestumtu ēdienu. Šajā brīdī vecāki demonstrē to, ka viņi neuzticas bērna spējai sajust, cik daudz un kad viņš vēlas ēst. Līdzīga ir arī situācija, kad vecāki uzskata, ka bērnam katru dienu jāguļ noteikts stundu skaits, un neņem vērā to, ka bērns nejūtas noguris un viņam nenāk miegs. Bērns ir arī tas, kas nosaka, vai kāds viņam drīkst pieskarties, viņam būtu jāļauj vismaz starp divām rotaļlietām izvēlēties to, ar ko spēlēties. Ja visu nosaka tikai vecāki, bērns aug paklausīgs. Bērnībā šāds bērns ir ļoti ērts vecākiem, vēlāk – ērts padotais un kolēģis, jo viņš nespēj pateikt “nē”. Taču iekšēji šajos cilvēkos ir ļoti liela neapmierinātība, jo, sakot “jā” citiem, cilvēks “nē” pasaka sev.

Vēl viena pazīme, kas ļauj pamanīt, ka vecāki neļauj bērnam atdalīties ir bieži lietotais vārdiņš “mēs”. Nereti mammas stāsta: “Mēs tūlīt ēdīsim putriņu, tūlīt mēs ģērbsimies, mēs jau ejam dārziņā, šoruden sāksim iet skolā.” Tā ir zīme pašai mammai, ka viņa bērniņu fiziski ir dzemdējusi, bet psiholoģiski nav sajutusi bērnu kā citu būtni, atšķirīgu no sevis.
 

Bērna drošība
Dēlam paaugoties, viņa iekšējā drošība lielā mērā atkarīga arī no tā, vai vecāki viņam palīdzēs apgūt dažādas prasmes. Pirmais nopietnais brīdis, kad bērns kļūst patstāvīgāks, ir skolas laiks. Vecākiem vajadzētu izvairīties viņa vietā veikt dažādus pienākumus. Bērna patstāvību var pārbaudīt, pārrunājot dažādas reālas situācijas, piemēram, uzdodot jautājumu: “Kas ir jādara, ja tu sagriez pirkstu?” Vieni bērni atbildēs, ka jāapsien pirksts, bet cits teiks, ka jāiet pie mammas. “Ja vecāki visu būs pieraduši izlemt bērna vietā, viņiem nevajadzētu brīnīties, ka arī pieaugot bērns dažādās situācijās jautās, ko darīt. Tāpēc vecākiem, ja viņi pamana, ka bērns neaug patstāvīgs, uz viņa jautājumu vajadzētu atbildēt ar pretjautājumu: “Un kā domā tu?” Un nekritizēt bērnu par viņa atbildi. Ja vecāki bērnam nepiekrīt, viņi var sacīt, ka dēls ir labi izdomājis, tomēr viņi rīkotos nedaudz citādi,” iesaka Aelita Vagale.
 

Ceļš uz neatkarību
Pēc sešu gadu vecuma mammai vajadzētu stimulēt to, ka tuvas attiecības dēlam veidojas ar tēvu, ļaut viņiem veidot savu vīrišķo tandēmu. Tas vēlāk dēlam palīdzētu atrast sievišķīgo sievieti, nevis kontrolējošu sievu. Ja nav vīrieša ģimenē, mammas uzdevums būtu atrast radu pulkā vai arī treneri, kas varētu kļūt par pozitīvo vīrieša tēlu, ar ko dēlam identificēties.
 

 

Sākot no sešu gadu vecuma un īpaši pusaudžu gados – dēliem ar mātēm savstarpējā ciešā saikne pakāpeniski samazinās. Nereti, ja mamma ir viena, attiecības ar dēlu kļūst sarežģītas.

 


Šajā laikā – sākot no sešu gadu vecuma un īpaši pusaudžu gados – dēliem ar mātēm savstarpējā ciešā saikne pakāpeniski samazinās. Nereti, ja mamma ir viena, attiecības ar dēlu kļūst sarežģītas. Mammas bieži sūdzas, ka dēli ar viņām vairs pietiekami nerunā. Tas nav tiesa – bērni runā, taču visbiežāk ne tā, kā vecākiem gribētos. Pusaudzis izdzīvo grūtu posmu, un viņam vajadzīgs zināms protests, lai no vecākiem atdalītos. Ja atklātā veidā par savām sajūtām pusaudzis nerunā, mātei tas būtu jārespektē. Pusaudzim ir jāļauj teikt “nē”, jo tas dod viņiem neatkarības izjūtu. Šajā vecumā ne tikai meitenes, bet arī puikas raksta savus dzejoļus un dienasgrāmatas – tas ir veids kā viņi veido savu emocionālo pasauli. Ja sieviete meklē un šos pierakstus lasa, tas nozīmē, ka viņa vēlas dēlu kontrolēt. Viņā ir trauksmes izjūta, ka ar dēlu kontakts ir zudis. Māte nespēj respektēt šo daļu, kas pieder tikai dēlam, bet arī nemeklē ceļu, kā šo kontaktu atjaunot citā veidā, piemēram, vismaz 10–15 minūtes dienā runājot ar pusaudzi par viņam svarīgām lietām (ne par atzīmēm un istabu, kas jāsakārto).   

Šajā laikā veidojas arī dēla pašlepnums un pašvērtība, un kāda mātes pateikta piezīme dēlu var ļoti sāpīgi aizskart, jo dēls mātē redz arī sievieti.
“Kad puika aug, ceļš no atkarības līdz brīvībai faktiski noslēdzas pēc pusaudžu vecuma, kad cilvēks atdalās no saviem vecākiem un atrod savu identitāti. Tas nozīmē, ka viņam ir skaidra atbilde uz jautājumu: “Kas es esmu?” Pretējā gadījumā puisim, arī meitenei, iestājas identitātes apjukums, kad jaunietis īsti nesaprot, kas viņš ir un kāds viņš ir,” stāsta Aelita Vagale.
 

Ja vecāki demonstrē pārlieku varu, pusaudžu gadi emocionāli ievelkas. Dažkārt var sastapt vīriešus 30, arī 40 gadu vecumā, kuri ir, piemēram, alkohola atkarīgi, ja vien ir mazākais iemesls, nenāk mājās, respektīvi, ir dumpinieki visu mūžu. Bet sievas šiem vīriešiem visbiežāk ir mūžīgās glābējas.
 

Pusaudzis – vecāku attiecību spogulis
Kāpēc pusaudžu gadi mēdz ievilkties? Gan meitas, gan dēli pusaudžu gados kļūst par zināmu pārbaudījumu vecāku savstarpējām attiecībām – jo vairāk pusaudzis izrāda tieksmi atdalīties, jo vairāk vecāki paliek viens ar otru. Bērnu emocionālā veselība lielā mērā ir atkarīga no vecāku savstarpējām attiecībām. Dažkārt vecākiem, kuriem bail palikt divatā, nepieciešams trešais, par kuru rūpēties.

Atkarīgs pusaudzis viņiem ir izdevīgs. Ja ar bērnu pastāvīgi ir kaut kādas problēmas, vecāki var nerisināt savējās. Bērns kļūst par grēkāzi. Intuitīvi ģimenē tiek izveidota sistēma, lai vecāki varētu turpināt kopdzīvi. Jo, tiklīdz pusaudzis kļūs neatkarīgs, vecāki jutīsies neomulīgi. Savukārt bērns neapzināti jūt, ka viņš ģimenei nepieciešams, ka viņš kļuvis atbildīgs par vecāku attiecībām. Nereti pusaudzis netiek palaists vaļā arī situācijās, kad dēlu audzina sieviete viena, kura savā dzīvē nejūtas piepildīta. Dēlā viņa redz cilvēku, kas neļaus viņai justies vientuļai.

Tāpēc bieži vien problēmās, kas dažādos vecuma posmos pavada bērnus, gan dēlus, gan meitas, vecāki var ieraudzīt paši savas neatrisinātās grūtības.

 

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas