Ko labu Tu dari sava bērna attīstībai?

 19. janvāris 2009 15:00 Emuāri  skatījumi: 3691

Esmu divu burvīgu meitiņu un dēla (jau pusaudža gados) tēvs, kā arī talantu konkursa Zelta talants žūrijas loceklis. Tāpēc man aktuāls šķiet jautājums par bērnu spēju attīstību. Ko mēs kā vecāki varam darīt lietas labā, un kur mēs dažkārt pāršaujam pār strīpu?



Foto: no personīgā arhīva


Talantīgi tikai dziedātāji un dejotāji?
Savdabīgais konkurss Zelta talants tika organizēts, lai Latvijas cilvēki varētu parādīt, ko viņi patiesībā prot. Doma bija popularizēt faktu, ka talanti vai kādas īpašas prasmes un spējas patiesībā ir ļoti daudzveidīgas. Tajā pašā laikā prakse rādīja, ka lielākā daļa cilvēku joprojām uzskata, ka pamattalantu virziens ir dziedāšana vai dejošana. Var jau būt, ka tā mums ir kultūras iezīme. Ne velti mēs sakām, ka latvieši ir dziedātājtauta un dejotājtauta. Un tas bija labi redzams konkursā. No vienas puses, tas ir baigi forši, ka cilvēki attīsta vokālās prasmes, ja kāds šīs spējas ir saskatījis. Un tad bērns katru otro dienu dodas uz mūzikas nodarbībām. No otras puses, man šķiet, ka bērna vēlmi darboties nedrīkst ierobežot. Tev jāļauj viņam darīt visu, kas bērnam tajā brīdī šķiet svarīgs un aktuāls. Vienā brīdī tā ir zīmēšana, kas, pieauguša cilvēka acīm skatoties, ir vienkārši ķēpāšanās. Tu ļauj viņam dziedāt, pat tad, ja dziedāšana kā formāts tev pašam nepatīk. Tu ļauj bērnam jaukt kopā kefīru ar apelsīniem un izliet to uz grīdas, jo tas ir kaut kas tik organisks un dabisks, kas bērnā atraisa radošu brīvību un sapratni par iespēju sevi izteikt visdažādākajos veidos. Manuprāt, tā ir milzīga vecāku atbildība to ļaut un pieļaut. Man pašam kā tētim, ar pieauguša cilvēka acīm raugoties, visi tie brīži, kad meita mājās rosās un dara visu to, ko iepriekš minēju, dažbrīd liekas kaitinoši, jo ikviena izpausme nepārprotami beidzas ar to, ka man ir jāuzkopj grīda, no krēslu pārvalkiem jālasa salāti un visas citas lietas, kas nokrīt zemē. Bet svarīgākais ir sapratnē, ka tam tā ir jānotiek, nevis pret to jākaro.
 
Tu ļauj bērnam jaukt kopā kefīru ar apelsīniem un izliet to uz grīdas, jo tas ir kaut kas tik organisks un dabisks, kas bērnā atraisa radošu brīvību un sapratni par iespēju sevi izteikt visdažādākajos veidos.

Bērns nav interjera priekšmets
Dažkārt cilvēki savā iedzimtā kārtības mīlestībā un vēlmē pēc sakoptības bērnu noliek interjera priekšmeta lomā. Bet bērns ir dzīvs un savos pirmajos dzīves gados aktīvi un intensīvi mācās itin visu, kas notiek pasaulē. Protams, vislabāk bērns izskatās, kad mierīgi sēž, rokas klēpī salicis. BET… bērnam tas nav raksturīgi. Tas pat ir nepieklājīgi, runājot par bērniem. Šā fakta apzināšanās un pieļaušana nemaz nenāk tik viegli. Tas ir tas, par ko, man liekas, vajadzētu īpaši domāt. Es neteikšu, ka manā ģimenē tas ir baigi viegli nācis. Bet tajā brīdī, kad tu sāc mājās notiekošo uztvert kā fenomenu, kā šovu, kuram ir savs laiks, viss ir kārtībā. Un tad pienāks tie brīži, kad tu ar laimīgu smaidu atcerēsies — redz, mums mājās bija arī tādi laiki, kad itin visi dabūja trūkties. Un tas savā ziņā ir virziens talantu attīstībai, jo bērnam jāsaprot, ko viņš var izdarīt ar savām rokām, ko viņš var izdarīt ar vidi — transformēt, liet, mainīt, saprast, kā kaut kas pielīp. Tas nekas, ka tas ir tavs mīļākais dīvāns. Bet tas ir veids, kā bērns apzinās pasauli, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka viņš to visu izmēģinās kaut kur sabiedriskajā telpā.
 

Es neteikšu, ka manā ģimenē tas ir baigi viegli nācis. Bet tajā brīdī, kad tu sāc mājās notiekošo uztvert kā fenomenu, kā šovu, kuram ir savs laiks, viss ir kārtībā.


Neatņemsim bērnam bērnību
Daudzi vecāki, runājot par savu bērnu nākotni, vēlas, lai viņu bērns dienās būtu liels dziedātājs vai sportists. Ir tāda sajūta, ka citas prasmes — galdniecība, rokdarbi, tehniskās spējas — tiek atstātas novārtā. Un tas savā ziņā ir bēdīgi, jo šīs ir lietas, ko parasti nedara kopā ar bērnu. Ja tu kā vecāks izvēlies, ka bērns varētu dziedāt, ved viņu pie vokālā pedagoga. Un tas nenotiek mājās. Ja tas ir sports, ne jau tu pats ar viņu kopā sporto. Un šeit parādās viena bīstama lieta, par ko aizdomājos talantu konkursa Zelta talants laikā. Ja sešu, septiņu vai astoņu gadu vecumā dzīves konstrukcija tiek būvēta uz to, ka bērns būs skatuves mākslinieks vai izcils sportists, kaut kādā veidā viņam tiek atņemta bērnība. Beigu beigās deviņgadīga meitene vai divpadsmitgadīgs puisis uz skatuves vairs nav bērni, bet nav arī īsti pieaugušie. Un pat nevar saprast, kā viņus vērtēt. Pēc pieaugušu cilvēku mērauklām viņi neder, bet pēc bērnu — vēl jo mazāk.
 

Patiesība ir gaužām vienkārša — bērni vecākiem nepieder, viņi pieder paši sev.


Ne tikai dziedāšana vai sports
Cilvēki ar rokdarbiem un cita veida amatniecību patiesībā ir uz „jūs”. Iespējas bērnus vest uz šāda veida nodarbībām ir stipri ierobežotas. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ar rokām gatavotas lietas tikpat kā neredzam, pašu gatavotās ēdamās lietas mājās, visticamāk, arī ir tikai svētku padarīšana, nevis ikdiena. Mēs panākumus būvējam saistībā ar šova elementiem — skatuve, priekšnesumi, izrādes, televīzija, auditorija. Tas ir pašu cilvēku sadomāts, ka tas ir veids, kā lieliski dzīvot un lieliski nopelnīt. Bet nereti te apakšā slēpjas cita patiesība — vecāki caur bērniem izspēlē savus nerealizētos sapņus. Kāds pats ir ļoti gribējis dziedāt, bet dažādu apsvērumu pēc viņam tas nav sanācis. Patiesība ir gaužām vienkārša — bērni vecākiem nepieder, viņi pieder paši sev. Viņiem ir sava dzīve, par kuru pašiem jāuzņemas pilna atbildība. Un to vecākiem ir ļoti grūti saprast, vecāki nereti iedomājas, ka tikai viņi zina, kā ir vislabāk. Nevajag aizbildināties — bērns, es taču visu tevis dēļ. Bet kas ir tas labākais, ko vecāki var dot saviem bērniem? Laimīgi vecāki. Un laimīgi vecāki ir tie, kam ir arī sava dzīve. Tā ir muļķīga abstrakcija — izdomāt sava bērna dzīvi, nevis ļaut viņam pašam izvēlēties darīt to, kas patīk vislabāk.
 
Kas ir tas labākais, ko vecāki var dot saviem bērniem? Laimīgi vecāki. Un laimīgi vecāki ir tie, kam ir arī sava dzīve. Tā ir muļķīga abstrakcija — izdomāt sava bērna dzīvi, nevis ļaut viņam pašam izvēlēties darīt to, kas patīk vislabāk.

Mazliet no manas pieredzes
Man nav milzīga mērķa, ka kāda no meitām varētu kļūt par pasaules slavenu pianisti vai dziedātāju. Es ļauju viņām dziedāt un darīt visu, kas viņas interesē. Es nekad nevaru zināt, kā kādas prasmes var mainīt viņu dzīvi. Protams, brīdī, kad mazākā meita ir izdomājusi skatīsies kādu DVD disku, pats gribu klausīties radio un to arī daru, savukārt vecākā meita klimperē pa sintezatora augšējām oktāvām, mājās ir baigā kakofonija. Bet katrs dara savu. Tas ir zināms jūklis, bet tā ir radošuma nepieciešamā sastāvdaļa. Es citreiz varu apbrīnot savas vecākās meitas istabu, kurā viss ir ņigu ņegu, bet, visticamāk, tā ir kaut kāda savdabīga kārtība, ko viņa ir radījusi sev, un viņa zina, kas kur atrodas un kāpēc tieši tā. Vecāku lomas nozīme parādās brīdī, cik ļoti veikli spēj tikt galā ar bērna negribēšanu to visu kaut kad sakārtot. Un tā ir īpaša prasme, vai tu to dari pamācošā tonī ar ļoti stingriem nosacījumiem vai arī tu to vari izdarīt spēlējoties.

Haralds Burkovskis, žurnālists un trīs bērnu tēvs



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk