Bērni – enerģētiskie vampīri?

 17. decembris 2008 16:00 Emuāri  skatījumi: 12073

Dienas biznesa izdotā žurnālā Numurs publicētajā manis un žurnālista Romāna Koļedas sarunā (skatīt sadaļā Intervijas) tiek skarta doma par bērniem kā „mīļiem vampīriņiem”. Šie vārdi ir kaut kā pratuši piesaistīt lasītāju uzmanību, tādēļ nolēmu par to pateikt nedaudz vairāk.



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/


Viesturs Rudzītis
Doma par bērniem kā enerģētiskajiem vampīriem pieder harismātiskajam itāliešu psihologam Menegetti, kurš pēdējos gados (vai nav savādi!?) esot apmeties uz dzīvi Latvijā. Esmu dzirdējis arī par viņa sievieškārtas pielūdzēju grupu, kas mēģina kaut kā popularizēt sava guru idejas Latvijā.
Neesmu ne lasījis, ne personiski iepazinies ar šo cilvēku, tādēļ man nevar būt izveidota viedokļa par viņa teorijām kopumā. Bet bērnu nosaukšana par enerģētiskajiem vampīriem, kā redzams, izsauc plašu rezonansi, tātad ir uzskatāma vismaz par veiksmīgu mārketinga triku, kurš darbojas arī tad, ja neko citu par termina autoru nezinām. Un šajā ziņā šo stāstu var salīdzināt ar Zigmunda Freida radīto un vēl plašāku rezonansi ieguvušo stāstu par „kastrācijas baiļu” fenomenu, par ko rakstu arī jaunākajā grāmatā „Pie tēva”. Nosaukums var precīzi neatbilst saturam. Tam ir cita funkcija – piesaistīt uzmanību.

Bet pāriesim pie jēgas, ko sevī ietver vampīrisms. Bērniem taču ir jādod, jādod un jādod. Kas ir pilnīgā pretrunā ar bērnu radīšanu, lai būtu atspaids vecumā vai vismaz ar cerību uz papildus darba rokām ģimenes saimniecībā. Nemaz nerunājot par aprēķinu ar bērnu palīdzību tikt pie notrallināmiem sociālajiem pabalstiem.
 
Ja mēs teiktu – vecāki izvēlas radīt bērnu un krasi mainīt savu dzīvi, tad izvairītos no drāmas trīsstūra, kas šeit izveidojas un kurā bērni ir Vajātāji, bet vecāki – Upuri.

Tomēr „jādod” taču neskan ne tuvu tik smuki kā „atņem”, kas savukārt netur līdzi vampīrismam. Tātad – mēs tiekam aicināti noticēt, ka bērniem piemīt vara izmantot vecākus un panākt, ka vecāki ir spiesti darīt to, kas nav sevišķi labprātīgi. Bērni – vampīri, bērni – asinssūcēji, bērni – dzīves atņēmēji vecākiem.

Iespējams, ka šāda attiecību interpretācija nav gluži bez pamata – dzimstot bērniem, vecāki ir spiesti mainīt savu dzīvi, reizēm ļoti krasi. Uzrakstīju – „ir spiesti” un sapratu, ka atkal esam tikai soli no vampīrisma. Ja mēs teiktu – vecāki izvēlas radīt bērnu un krasi mainīt savu dzīvi, tad izvairītos no drāmas trīsstūra, kas šeit izveidojas un kurā bērni ir Vajātāji, bet vecāki – Upuri.
 
Būt Upurim ir tik vilinoši, ja raugāmies tikai no atkarības aspekta vien, nemaz nerunājot par jau pieminētajiem sociālajiem labumiem, ko var nest šī loma.

Tieši Upura loma un ar to saistītā Upura vara (sk. „Bendes meitiņa un viņas tēvs”) ir motivācija, kas liek izvēlēties raudzīties uz bērniem kā uz pāridarītājiem. Būt Upurim ir tik vilinoši, ja raugāmies tikai no atkarības aspekta vien, nemaz nerunājot par jau pieminētajiem sociālajiem labumiem, ko var nest šī loma. Tādēļ – lietojot vārdu salikumu „enerģētiskais vampīrs”, mēs stimulējam atkarīgu pasaules izpratni. Tas ir ceļš „pie Mātes”, atpakaļ. Tā ir patveršanās Upura lomā un drāmas trīsstūrī arī tad, kad tie vairs nav vajadzīgi kāda zaudējuma sadziedēšanā.

Un tas ir tik raksturīgais latviskais dzīvesveids ar sevi kā bērnu un Upuri centrā. Protams, bērnība ir kādreiz jāizdzīvo, un ja bērnībā to darīt nav bijis iespējams, jo jākalpo taču par savu vecāku vampīriem, tad šī bērnība izstiepjas visa mūža garumā.

Autors: Viesturs Rudzītis,



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk