Mani joprojām nepazemo vīrieša pasniegta roka

 21. aprīlis 2009 10:00 Pieredze  skatījumi: 5413

Turpinām Zviedrijā dzīvojošās latviešu divu bērnu māmiņas Māras Simons dienasgrāmatu. Šoreiz Māras vērojumi par sieviešu un vīriešu līdztiesību Zviedrijā.



Foto: no personīgā arhīva


Kādu dienu, viesojoties draugu ģimenē, dzirdēju sarunu, kas noritēja starp mammu un piecgadnieku. Dēls uzstāja, ka vēlas, lai mamma pagādā viņam Lūcijas kostīmu. Mamma piekrita. Un pēc tam mums paskaidroja, ka, viņasprāt, tas ir atbalstāmi, ka puika vēlas iejusties meitenes tēlā.
 
Tā ir viena no ģimenēm, ar kuru mēs esam labos draugos. Mamma ir kanādiete, bet tētis – zviedrs. Jauka un visādā ziņā pozitīva ģimene. Taču man šī nelielā dēla un mammas saruna ilgi raisīja dažādas pārdomas par to, kā dažādās valstīs ārpus Latvijas tiek pozicionētas dzimumu lomas; kā tās uztver dažādu valstu iedzīvotāji un kāda ir mana attieksme pret to visu. Runājot par Lūcijas kostīmu, es saviem dēliem, ja viņi man pēc tā pajautātu, paskaidrotu, ka tas ir meiteņu kostīms. Man ir diezgan viennozīmīga iekšējā sajūta par to, kas ir meiteņu, kas puišu tērps, tādēļ man patiešām grūti iedomāties, ka saviem puišiem gādātu meitenei paredzētu tērpu. Par to, kāpēc manī tas ir tik viennozīmīgi skaidrs, bet tepat blakus ir cilvēki, kas pieļauj atkāpes no viennozīmīguma, man bija jādomā. Man tas bija atklājums – var arī tā! Un tā nebūt nav kāda no seksuālās minoritātes ģimenēm...
 
Centieni pierādīt, ka sieviete, piemēram, ir tikpat tiesīga un spējīga vadīt traktoru kā vīrietis, manuprāt, ir muļķīgi.

Pavisam neilgi pēc tam, kad pārcēlos uz dzīvi Zviedrijā, manu uzmanību saistīja bērnu televīzijas rīta programma, kas katru rītu bija fonā pirms vecākā dēla došanās uz skolu. Kādu rītu tika demonstrēta neliela filmiņa, kurā bērni svin kāda drauga dzimšanas dienu un ir saģērbušies dažādos kostīmos. Man patiešām neparasti šķita redzēt, ka šajā filmiņā meitenes valkā Zirnekļcilvēka, Supermena un citus ierastos zēnu varoņu kostīmus, bet puiši nez kāpēc ģērbti rozīgos sivēntiņa un trusīša kostīmos. Kādus citus rītus savukārt tika demonstrētas nelielas filmiņas par dažādiem transporta līdzekļiem. Tās ievadā tika rādīts kā kāda meitene spēlējas ar traktoru, autopacēlāju, celtni vai kravas mašīnu, bet pēc tam sekoja kadri ar īsto transporta līdzekli tā darbībā. Nereti traktora vai, piemēram, celtņa vadītāja bija tieši sieviete.
Man joprojām šķiet ļoti patīkami, ja vīrietis atver durvis un palaiž mani pa priekšu. Mani joprojām nepazemo vīrieša pasniegta roka.


Feminisma kustība Zviedrijā ir ļoti attīstīta. Taču man nez kādēļ radies priekšstats, ka reizēm tās izpausmes un centieni ir absurdi. Bērnu raidījumu iepriekš aprakstītais saturs nepārprotami liecina par mērķi „iedzīvināt” zināmas dzimumu līdztiesības ideoloģiskas idejas jaunās paaudzes prātos. Taču, kā reiz sarunā man atzīmēja kāds latviešu izcelsmes tētis, kas Zviedrijā audzina trīs meitas, tas taču neko nemaina – mazas meitenes tāpat grib būt princeses, bet puiši – dažādi varoņi, kas cīnās un uzveic ļaunumu. Propaganda te ir bezspēcīga, jo tā ir pret dabīgo lietu kārtību.

Centieni pierādīt, ka sieviete, piemēram, ir tikpat tiesīga un spējīga vadīt traktoru kā vīrietis, manuprāt, ir muļķīgi. Es te nerunāju par dzimumu līdztiesības cīņas konstruktīvajiem aspektiem, piemēram, sievietes tiesībām saņemt tādu pašu atalgojumu kā vīrietis tādā pat postenī. Te ir runa par sacensību. Manuprāt, muļķīgu un nevajadzīgu. Mēs – sievietes un vīrieši – esam labākie un nepārspējami katrs savā jomā; nav nepieciešams par katru cenu sacensties un otram ko pierādīt.

Man joprojām šķiet ļoti patīkami, ja vīrietis atver durvis un palaiž mani pa priekšu. Mani joprojām nepazemo vīrieša pasniegta roka. Es nevēlos šajā ziņā sevī ko mainīt. Vienalga – vai tas ir vecmodīgi, vai nē.

Māra Simons
, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.
 


0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk