Kā nomierināt raudošu zīdaini? Un citi jauno tētu jautājumi

Jaundzimušais, kas izskatās tik vārgs un trausls, tēti (un arī mammu!) var stipri samulsināt – kā tādu mazu aprūpēt un mierināt? Kā iemācīties izprast mazuļa signālus un vajadzības?
  • Līga Zelmene-Laizāne

    Līga Zelmene-Laizāne

    PEP mamma

FOTO:

 Uz jauno tēvu jautājumiem atbild PEP mamma Līga Zelmene-Laizāne.

“Kā lai zīdaini nomierina, ja viņš visu laiku ķērc?”

Ir dažādas nomierināšanas metodes, kas vecākiem vairāk vai mazāk zināmas, – ķermeņa kontakta piedāvāšana, šūpošana, barošana, knupja došana u. tml. Taču šajā jautājumā fokuss, šķiet, vairāk ir uz norādēm “visu laiku” un “ķērc”, kas noteikti ir gana grūti izturama raudāšana. 

 

Viena no būtiskākajām lietām, ko vecākiem ar bērniem visdažādākos vecumos arvien ir vērts atcerēties, – bērna uzvedības izpausmes ir signāls par kādām viņa neapmierinātām pamatvajadzībām. Un pieaugušo atbildība ir jau no mazuļa dzīves sākuma reaģēt uz šīm vajadzībām – palīdzēt tās atpazīt. Pirmajās dienās, mēnešos un pat gados arī sākotnēji ļoti daudz palīdzēt mazajam cilvēkam apmierināt šīs vajadzības, tā pamazām mācot, kā viņš to var izdarīt pats. No šī izriet, ka risinājums zīdaiņa nomierināšanai ir vajadzību atpazīšana. 

 

Ja mazulis turpina raudāt, es aicinātu ņemt viņu rokās un nenovērst zīdaiņa uzmanību ar kādiem citiem ārējiem, izklaidējošiem stimuliem, gluži otrādi – ļaut raudāt.

 

Gan no savas personīgās, gan no praktiskās pieredzes darbā ar vecākiem zinu, ka šis tikai vārdos skan vienkārši, bet dzīvē realizējams visai grūti, jo mēs ļoti koncentrējamies uz vairāk vai mazāk savas dzīves laikā apgūtajām vajadzībām, kuras atpazīstam ļoti ierobežotā daudzumā. Tāpēc drīz vien nonākam izmisumā: viņš taču ir paēdis, pagulējis, autiņbikses nomainītas, nu ko vēl viņam vajag? 

 

Savā mammas un PEP mammas dzīvē un darbā pēdējos desmit gados esmu guvusi īpašu apstiprinājumu tam, ka ne maza, ne liela cilvēka dzīves pamatā nav tikai fizisko vajadzību apmierināšana. Vācu psihologs Tomass Harmss ir izveidojis konceptu – vajadzību piramīdu, kur, protams, fiziskās vajadzības ir pašā apakšā, taču bez tām ir vēl arī vajadzība pēc drošības, ierosmes un stimula, kā arī pēc autonomijas. 

 

Ja kāda no vajadzībām bērna ķermeņa apziņā netiek apmierināta, viņš piedzīvo stresu. Raudāšana palīdz no šī stresa atbrīvoties. Tas ir nepieciešams process, kurā rodas atkal nākamā vajadzība – tikt atbalstoši uzklausītam, tātad – nevis nomierinātam. 
 

2. “Kā nesen dzimušajam mazulim nenolauzt kājas un rokas? Tāda sajūta, ka ģērbjot noteikti kaut ko var nodarīt.”

Šo jautājumu noteikti labprāt pārrunātu ar katru vecāku individuāli – kas tieši, viņuprāt, liecina par to, ka mazulim var nodarīt tik lielu kaitējumu? Man gribas domā, ka nevienam vecākam nav izdevies jaundzimušajiem nejauši kaut ko nolauzt. Jāatzīst, lai arī tikko dzimušie mēdz būt patiešām mazi, smalki un šķietami trausli, tomēr tie nav veidoti no kāda īpaši neizturīga materiāla. 

 

Tomēr, jā, pirmā pieredze ar jaundzimušo varētu šķist satraucoša, jo nu jau vairs reti kurš jaunais vecāks ir dzīvojis paplašinātā ģimenē un pusaudža un agras jaunības gados guvis praktisku iespēju vismaz vērot un arī ikdienā turēt rokās mazu bērniņu. 

Uzdrošināšos uzsvērt, ka viens no pirmajiem soļiem, lai gana lēni un iejūtīgi spētu fiziski un emocionāli parūpēties par mazuli, ir cilvēka spēja būt kontaktā ar sevi, savu ķermeni. Iespējams, tas nozīmē tiešām vingrināšanos – ikreiz pirms pieskaršanās zīdainim vispirms piefiksēt, ko jūtu savā ķermenī, kādu to piedzīvoju? Ja kaut kur sajūtu izteiktāku saspringumu, mēģinu saprast, no kurienes tas radies, un atbrīvoties jeb vismaz mazināt to, domās sūtot savu izelpu tieši uz/caur šo vietu ķermenī. Līdzīgi ieteicams rīkoties ar satraucošajām domām, kas nāk prātā, – pajautāt sev, vai tiešām par to ir vērts satraukties tieši šobrīd? Ja tie ir tuvākā vai tālākā nākotnē risināmi jautājumi, aicinu pieņemt lēmumu risināt tos tad, kad tas tiešām būs iespējams (iztēlē tos var salikt mapītēs un nolikt kādā iedomu plauktiņā), un šobrīd pilnībā atslābt un fokusēties uz attiecībām ar mazuli. 

Reklāma
Reklāma

 

3. “Kā zināt, ka pāris mēnešu vecam mazulim viss ir labi, ja viņš tomēr raud?” 

Tas sasaucas ar pirmo jautājumu par bērna raudāšanu kā nepārprotamu signālu par kādu neapmierinātu vajadzību, tāpēc turpināšu iesākto domu. 

Protams, vecāki gana ātri apgūst un ikreiz pie bērna neapmierinātības domās un darbībās iziet cauri fizisko vajadzību sarakstam. Ja mazulis turpina raudāt, es aicinātu ņemt viņu rokās un nenovērst zīdaiņa uzmanību ar kādiem citiem ārējiem, izklaidējošiem stimuliem, bet gluži otrādi – ļaut raudāt (izreaģēt uzkrāto stresu, lai tas nav jātur sevī). Turklāt – jo jaunāks bērniņš, jo ātrāk viņu vajadzētu paņemt rokās. Un tam jānotiek ar nosacījumu, ka pats pieaugušais tajā brīdī ir un cenšas būt arvien mierīgāks – gan ar elpošanas palīdzību, gan domās pievēršoties savam ķermenim. 

 

Pirmajās dienās, nedēļās un mēnešos ir vērojama atmiņu raudāšana, tas ir, mazuļi cenšas atbrīvoties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, ko piedzīvojuši jau no dzīves sākuma, iespējams, grūtniecībā, dzimšanas procesā vai jebkurā mirklī līdz šim brīdim.

 

Savā praksē esmu novērojusi: ja ar mazuļa fizisko veselību un pašsajūtu viss ir kārtībā, jaundzimušais pirmajos trīs mēnešos visbiežāk mēdz raudāt par T. Harmsa vajadzību piramīdā norādīto otro līmeni, tas ir, lai atgūtu drošības sajūtu, kas viņam nepārprotami ir iespējama vispirms jau fiziskā kontaktā ar atbalstošu pieaugušo. Tāpat itin bieži pirmajās dienās, nedēļās un mēnešos ir vērojams, kā to nosauc T. Harmss, atmiņu raudāšana, tas ir, mazuļi cenšas atbrīvoties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, ko piedzīvojuši jau no dzīves sākuma, iespējams, grūtniecībā, dzimšanas procesā vai jebkurā mirklī līdz šim brīdim. Tie var būt jebkādi fiziskie un emocionālie pārdzīvojumi, kam mazais gājis cauri. Šajos brīžos ir svarīgi bērniņu uzklausīt, turot viņu rokās, veidojot kontaktu un pašam esot pietiekami mierīgam. Zinātniski pamatotu praktiski teorētisko informāciju par šo var rast Latvijā nesen izdotajā grāmatā T. Harmss “Nebaidies no bērna raudāšanas”. Papildu informatīvo un emocionālo atbalstu šajos jautājumos noteikti saņemsiet, ja uzrunāsiet kādu no PEP mammām. 

 

4. “Man par zīdaini jautājums – kad es biju maziņš, tad zīdaiņus ievīstīja tā, ka tie nevarēja pakustēties. Acīmredzot toreiz bija tādas vadlīnijas. Tagad nevīsta, bet ļauj mētāt rokas un kājas pa gaisu. Baigi pretrunīgi. Vai ir vēl tādas lietas kopšanas un audzināšanas vadlīnijās, kuras samērā īsā laikā mainījušas par 180 grādiem?”

Viena no galvenajām lietām, kas mainījusies vecāku lomas jomā Latvijā izteikti no šī gadsimta sākuma paralēli tam, ka psiholoģijā ienāca arī emocionālās inteliģences jēdziens, ir atziņa, ka zīdaiņi ir atkarīgas un sociālas būtnes, kas dzīves sākumā par sevi nespēj parūpēties nekā citādi, kā vien signalizējot aprūpētājiem par savām vajadzībām. Laika gaitā daudzos pētījumos pierādījās, ka pat izdzīvošanai ir svarīgas ne tikai fiziskās vajadzības, bet arī emocionālās. Viena no emocionālām pamatvajadzībām ir vajadzība pēc drošām, atbalstošām attiecībām, kurās mazulis tiek pieņemts, uzklausīts, sadzirdēts, saprasts katrā dzīves brīdī. Tas ir krasi atšķirīgi no tās pieejas, kas dominēja līdz pagājušā gadsimta beigām, kad uzskatīja, ka galvenais, lai bērns ir sausumā, siltumā, ik pēc kāda konkrēta laika paēdis, pagulējis, klusējošs un mierā. 

 

No šī izriet apstiprinājums, ka katrs cilvēks piedzimst pirmām kārtām jau tik vērtīgs, lai tiktu saprasts un uzklausīts, un patiesi unikāls. Tieši tāds, ar ko mēs, liela daļa pieaugušo, mokāmies, ko cenšamies saprast ar dažāda atbalsta palīdzību – kas es esmu patiesībā, ko es vēlos, kāds ir mans dzīves uzdevums. Un mokāmies tieši tāpēc, ka jau no dzīves sākuma mūs mēģināja ielikt “kastītēs”, vienotās attīstības tabulās un vienā, tieši pieaugušajiem svarīgā režīmā un paklausībā. Zīdaiņi ir ļoti gudri – viņi perfekti sevi pazīst un gaida, kad viņus iepazīsim arī mēs, protams, palīdzot novērst būtiskas veselības problēmas, ja tādas ir, bet pašos pamatos – radot atbalstošu vidi un veidojot cieņpilnas attiecības, respektējot katra bērniņa ikviena konkrētā brīža vajadzības.