Bērna uzskati pašam par sevi: kā tie veidojas, un kā tos ietekmē vecāki

Liela daļa priekšstatu par sevi veidojas agrīni, un tie ir visai paliekoši. Šis process sākas tad, kad bērns sāk veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Turklāt agrīnās pārliecības par sevi ir stiprākas un grūti padodas izmaiņām, salīdzinot ar tām, kas veidojas pusaudžu vecumā vai vēl vēlāk.
  • Sabīne Bērziņa

    Sabīne Bērziņa

    Izglītības un skolu psiholoģe

FOTO: Shutterstock.com

Līdz pusaudžu vecumam vecāki, skolotāji un tuvākie ģimenes locekļi ir nozīmīgākie cilvēki, kas būvē pamatus bērna uzskatiem par sevi.

Ir vairāki faktori, kas veido bērna domas par sevi, piemēram, viņa temperaments, taču nevar noliegt, ka vismaz daļēji priekšstati par sevi veidojas mijiedarbībā ar bērnam tuviem cilvēkiem. Līdz pusaudžu vecumam vecāki, skolotāji un tuvākie ģimenes locekļi ir šie nozīmīgākie cilvēki, kas būvē pamatus bērna uzskatiem par sevi. Pusaudžu vecumā primāro vietu bērna dzīvē sāk ieņemt vienaudži, un tad vecākiem atliek tikai paļauties, ka ģimenē ielikti tādi pamati, lai bērns var justies droši par sevi un veidot veselīgu identitāti.


Tas ir jāzina

Bērnu un pusaudžu domāšanas īpatnības

  • Bērnu pasaules centrā ir viņi paši. Tas nozīmē, ka apkārt notiekošo bērniem ir tendence saistīt ar sevi, nevis ar ārējiem apstākļiem. Piemēram, bērni nespēj domāt: “Mamma tagad dusmojas, jo viņai bija gara darbdiena un viņa ir nogurusi, bet tas nav saistīts ar mani.” Viņi domā: “Mamma dusmojas, jo esmu slikts!” Vai – labākajā gadījumā: “Mamma dusmojas, jo es daru kaut ko sliktu.”
  • Bērni un pusaudži domā melnbalti. Ir vai nu slikts vai labs, bet nav nekā pa vidu – vai nu “man kaut kas nemaz nesanāk”, vai “man jāsanāk perfekti”. Šī melnbaltā domāšana arī veido domas par sevi. Tie, visticamāk, ir neprecīzi secinājumi, bet tādi tie ir.

 

Atmiņā iegulst negatīvais

Cilvēkiem kopumā piemīt tendence ātrāk pamanīt un ilgāk atcerēties negatīvas lietas, pieķerties negatīvām pieredzēm [1] un pozitīvās novērtēt kā nenozīmīgas. Tas notiek tāpēc, ka negatīvo pieredžu, draudu pamanīšana daudz vairāk palīdz mums izdzīvot.


Pārbaudi sevi!

Lai pārbaudītu negatīvā pamanīšanu, šeit dots piemērs, kurā jums jāsniedz atbilde par to, ko redzat: 1+3=4; 2+1=5; 0+9=9. 
Lielākā daļa atbildēs, ka vienā no dotajiem piemēriem bija kļūda, un tajā pašā laikā neievēros jeb šķitīs pašsaprotami, ka divi piemēri bija pareizi un tos nav vērts pat pieminēt.

Mēs esam tendēti saredzēt kļūdas, kritiku jeb apdraudējumu un fokusēties uz to. Labo lietu piefiksēšana nav vitāli nozīmīga, jo nesniedz nekādu ieguvumu, izņemot labsajūtu. 

Saistībā ar dabisko tendenci fokusēties uz negatīvo, ir svarīgi saprast, ko mēs vairāk pamanām savos bērnos. Vai paliek prātā viņu izdošanās un spējas paveikt lietas, vai tie gadījumi, kad kaut kas neizdevās, nesanāca, savainojās, saslima?

Ir svarīgi apzināties, ka bērna uzskati par sevi daļēji veidojas mijiedarbībā ar tuvajiem cilvēkiem, taču tas, kā viņi šo mijiedarbību interpretēs, ne vienmēr būs tā, kā bijām to domājuši. Iespējams, viņi apgūs to vienu negatīvo pieredzi, kuru piedzīvoja kopā ar vecākiem, un aizmirsīs visas tās, kur vecāks bija klātesošs, atbalstošs un pieņemošs.  

 

Ko vecāki domā par mani? 

Saistībā ar dabisko tendenci fokusēties uz negatīvo ir svarīgi saprast, ko mēs vairāk pamanām savos bērnos. Vai paliek prātā viņu izdošanās un spējas paveikt lietas, vai tie gadījumi, kad kaut kas neizdevās, nesanāca, savainojās, saslima? Ja jūsu prāts darbojas tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, tad vairāk atmiņā iegulst šīs neizdošanās, neveiksmes, un pastāv iespēja, ka jums veidosies tēls par savu bērnu kā tādu, kuram vairāk nesanāk nekā sanāk, uz kuru nevar paļauties utt.


Ir svarīgi, ko mēs domājam par savu bērnu, jo...

...pat, ja nesakām to skaļi viņiem, mūsu domas ietekmē to, ko darām, kā reaģējam. Piemēram, ja domājam, ka bērns ir nepaklausīgs, tad mūsu rīcība varētu būt – nemeklēt risinājumus, kā panākt bērna sadarbošanos, bet kaunināt viņu, atmest visam ar roku.

Ja domājam, ka bērns nav spējīgs tikt galā pats, mēs atradīsim veidus, kā izdarīt lietas viņa vietā. Rezultātā bērns netrenēsies izdarīt pats un apstiprināsies mūsu sākotnējās domas, ka viņš taču nevar to paveikt bez palīdzības.  

Ja domājam, ka uz bērnu nevar paļauties, mēs viņam neuzticēsim atbildīgus uzdevumus un atkal apstiprināsies mūsu pašu domas, ka uz bērnu nevar paļauties... Tāds apburtais loks.  

...pat, ja nepasakām skaļi, ko domājam, bērna uzskati par sevi visai precīzi sakrīt ar tuvo cilvēku uzskatiem par viņu [2].

 

Ko vecāki saka par mani? 

Paštēla veidošanos ļoti ietekmē tas, ko bērni dzird par sevi no vecākiem, vecvecākiem, skolotājiem. Ieteikums būtu pēc iespējas vairāk atspoguļot bērna uzvedību un pēc iespējas mazāk paust apzīmējumus par bērnu pašu. Šādos gadījumos pastāv lielāka iespēja, ka bērns sapratīs – kāda konkrēta viņa rīcība ir vai nav saskaņā ar vecāku gaidām, bet nevis viņš pats ir “palaidnis”, “nepaklausīgs”, “gudrinieks”, “mākslinieks” utt. 

Ieteikums būtu pēc iespējas vairāk atspoguļot bērna uzvedību un pēc iespējas mazāk paust apzīmējumus par bērnu pašu.

Apzīmējumi “pielīp”, ar tiem mēs identificējamies, un bērns sāk uzvesties atbilstoši viņam piedēvētajam apzīmējumam neatkarīgi no tā, cik patiess vai aplams tas ir. 
Amerikā skolotāja Džeina Eliota veica eksperimentu savā klasē, kur daļai skolēnu piedēvēja “gudrāko bērnu” titulu. Skolotāja teica, ka zilacainie bērni ir gudrāki par brūnacainajiem. Rezultātā mainījās skolēnu uzvedība. Zilacainie bērni kļuva aktīvāki, drošāki mācību procesā, kamēr brūnacainie pārstāja iesaistīties mācību vielas apguvē un attiecīgi arī guva zemākus vērtējumus. Nākamajā dienā skolotāja paziņoja klasei, ka ir sajaukusi un patiesībā brūnacainie bērni ir gudrāki nekā zilacainie. Un atkārtojās tieši tā pati situācija – brūnacainie skolēni vairāk iesaistījās mācību procesā, kamēr zilacainie kļuva nedrošāki, nepārliecinātāki un guva sliktākus mācību rezultātus [3].

 

Ir vainīgs tas otrs vai apstākļi, bet ne es!

Reklāma
Reklāma

Vēl kāda svarīga lieta, ko ikvienam vajadzētu apzināties – ja noticis kas tāds, kā dēļ esam ļoti emocionāli un mums nav laika apdomāties, apsvērt visus apstākļus, tad parasti visai ātri dodam apzīmējumus otram, jo sasaistām otra rīcību ar viņa personiskajām īpašībām, un daudz mazāk ar apstākļiem, kuros viņš atrodas. To gudriem vārdiem sauc par fundamentālo atribūcijas kļūdu jeb visiem piemītošu tendenci piedēvēt cēloni vai nu apstākļiem, vai pašam cilvēkam [4]. Piemēram, ja kāds cits (ne es pats), braucot ar mašīnu, neparāda pagrieziena signālu, tad mums ir tendence sasaistīt šo uzvedību ar paša cilvēka īpašībām, – ka viņš nemāk braukt, ir tāds un šitāds, taču, ja mums gadās aizmirst parādīt pagrieziena signālu, tad mēs to sasaistām ar apstākļiem – pēdējā brīdī navigācija parādīja, ka jāpagriežas (neesam paši atbildīgi, apstākļi ir pie vainas). Tas pats attiecas, kad interpretējam bērna uzvedību – ja bērns mācās spēlēt mūzikas instrumentu, uzstājas koncertā un viņa sniegums ir vājš, mūsu reakcija varētu būt “nekāds mūziķis jau te nesanāks”, taču mēs aizmirstam ietilpināt apstākļus, ka, iespējams, bērnam šoreiz nebija pietiekami daudz laika sagatavoties, ka nopirkām to interesanto videospēli un nekontrolējām spēlēšanas laiku utt. Vai arī bērni mājās regulāri saplēšas, nemāk dalīties, un mēs varbūt pat neievērojam – viņi cīnās tāpēc, ka ir tikai viena manta, kura abiem ļoti patīk (aizmirstam par apstākļiem). Pēc būtības bērni un arī pieauguši cilvēki nav determinēti. Mūsu smadzenes ir ārkārtīgi elastīgas, un mēs maināmies visas dzīves laikā [5]. Ja šobrīd bērns nesaprot matemātiku, tā viņam nepadodas, tad tas nenozīmē, ka viņš turpmāk nekad to nesapratīs. Tas nozīmē tikai to, ka šī prasme ir jātrenē un bērnam jāsniedz papildu atbalsts, taču dažāda veida neglaimojoši apzīmējumi nepalīdz saredzēt bērna patieso potenciālu.

 

Arī paslavēt vajag pareizi

Ir skaidrs, ka negatīvus apzīmējumus labāk neizmantot, un tā vietā, lai teiktu, ka bērns ir sliņķis pēc savas būtības, vajadzētu vienkārši konstatēt faktu – viņš nav nomazgājis traukus. 
Bet – kāpēc nevajadzētu teikt labvēlīgus apzīmējumus? Piemēram, cik labi bērnam sanācis kāds zīmējums, kontroldarbs, sporta uzdevums, cik viņš ir talantīgs, gudrs, skaists utt. Jo pastāv risks, ka bērns var sākt vairāk fokusēties uz pašu rezultātu, nevis izbaudīt procesu. Viņš var iestrēgt uz to, kas ir jāsasniedz, lai saņemtu atzinību. Angļu valodā to definē kā “iestrēdzis domāšanas veids” pretstatā “uz izaugsmi vērsts domāšanas veids” [6]. Piemēram, skolēns ir saņēmis labu vērtējumu un vecāki paslavē bērnu, sakot, ka viņš nu gan ir gudrs. Jebkuram patīk, ka viņš tiek paslavēts, taču, lai šis bērns panāktu tālāku atzinību, viņam ir jāsasniedz konkrēts rezultāts, un bērns iestrēgst uz sniegumu. Viņš sāk baidīties kļūdīties, sāk domāt, kā dabūt šo labo vērtējumu, varbūt kaut kā nošpikot, nevis censties izprast vielu. Gan jau arī pašiem ir zināmas situācijas, kad konkrētais uzdevums pilnībā neinteresē, taču esam gatavi to darīt, lai saņemtu atzinību. 

Ja šobrīd bērns nesaprot matemātiku, tā viņam nepadodas, tad tas nenozīmē, ka viņš turpmāk nekad to nesapratīs. Tas nozīmē tikai to, ka šī prasme ir jātrenē un bērnam jāsniedz papildu atbalsts.

Ja bērns saņem labu vērtējumu, protams, ir vērts paslavēt, atzīmējot viņa uzvedību, piemēram, sakot – “izskatās, ka šo vielu tu labi izproti, esi labi sagatavojies; izskatās, ka šī viela tev šķiet interesanta, redzu, ka tev sagādā prieku mācīties”.


Piecas emocionālās vajadzības

Lielā mērā emocionālo vajadzību apmierināšana vai neapmierināšana bērnam liek veidot uzskatus par sevi. Džefrijs Jangs teoretizē, ka bērnam ir piecas emocionālās vajadzības, kuras ir universālas jeb nepieciešamas mums katram, lai justos labi par sevi, par pasauli un citiem cilvēkiem un mēs formētu pozitīvus uzskatus par sevi.
1. Vajadzība pēc drošības. Bērns zina, ka viņa vajadzība pēc drošības, stabilitātes, rūpēm, mīlestības un pieņemšanas tiks nodrošināta. Ja viņš tomēr nejūtas droši, nejūtas aprūpēts un pieņemts, bērnam var attīstīties pārliecība par sevi, ka viņš nav vēlams, ir nemīlams un nevajadzīgs.
2. Vajadzība pēc autonomijas. Bērnam ir vajadzība attīstīt savas spējas, kompetenci, piedzīvot izdošanos un savas identitātes veidošanos. Ja viņam ir liegta iespēja piedzīvot pašam savas uzvaras, piedzīvot, ka viņš var izdarīt lietas, tad bērnam veidojas pārliecība, ka viņš ir nespējīgs, nevarošs, nekompetents, nezinošs un ir atkarīgs no citiem.
3. Iespēja brīvi paust savas vajadzības un emocijas. Vecākiem jācenšas pēc iespējas pieņemt bērna emocijas tādas, kādas tās ir, nevērtējot. Ja bērna emocijas tiek noniecinātas, piemēram, sakot – “ko tu raudi, puikas neraud” vai “te nav par ko dusmoties”, – šādā veidā mēs aizliedzam bērnam būt viņam pašam, un var veidoties pārliecība – ar mani kaut kas nav kārtībā, es neiederos, es esmu citāds.
4. Spontanitāte un spēle. Ja nav līdzsvara starp iespēju spēlēties un pienākumiem, jo vecāki kā prioritāti izvirzījuši lielāko daļu laika aizpildīt ar dažādām attīstošām un izglītojošām aktivitātēm, bērnam var attīstīties sajūta, ka viņš nav tik labs, tik spējīgs, kā vajadzētu. Viņam var veidoties pārliecība – es neesmu pelnījis atpūsties, garlaikoties. Tāpēc vajadzētu ieplānot pilnībā nestrukturētu bērna laiku, kurā viņš neskatās TV, nespēlē telefonu un viņam ir garlaicīgi, jo tieši šajos brīžos ieslēdzas radošums gan bērnam, gan vecākiem, un spontanitāte var atklāt daudz jaunu, interesantu lietu, kas sagādā prieku.
5. Reālistiskas robežas un paškontrole. Vecākiem grūts uzdevums, bet pēc būtības jāmeklē līdzsvars starp “ļauju bērnam visu pašam, robežu nav” un “visu aizliedzu, visu kontrolēju”. Ja reālistisku robežu nav, piemēram, no bērna tiek prasīts pārāk daudz, viņam var veidoties pārliecība – man nekas nesanāk, es neko nespēju, es esmu apgrūtinājums citiem. Vai pretējā scenārijā, kad bērnam nav noliktas robežas un viss ir atļauts, viņam var veidoties pārliecība  – es esmu labāks par citiem, es esmu grandiozs, izcils, man pienākas vislabākais [7].

 

Kā veidot drošu, stabilu, pieņemošu vidi? 

Svarīgākais nosacījums ir pēc iespējas reaģēt uz bērna emocionālajām vajadzībām. Piemēram, ja esat apsolījuši, ka bērns var pie jums vērsties jebkurā jautājumā un viņš patiešām arī vēršas, bet konkrētajā brīdī jums nav laika atbildēt, tad jāvienojas, kad tieši viņš varēs saņemt atbildi. Vai arī, ja bērna jautājums ir tāds, kuru neizprotat vai jums tas nepatīk, tik un tā jācenšas palikt atvērtiem sarunai. Ja stāsta, ka viņam patīk kāda konkrēta videospēle, laba stratēģija ir izzināt, kas tieši viņam patīk šajā spēlē. Redzēsiet, cik priecīgi viņš par to runā, un varbūt var piedāvāt kopā to paskatīties vai pat varat piedalīties spēlē. Tas ļaus bērnam justies svarīgam, ka viņa intereses ir nozīmīgas.

Ja skolēns kontroldarbā saņēmis zemu vai vidēju vērtējumu, centieties kopīgi priecāties par to, kas ir sanācis, ko bērns izdarījis pareizi. 

Mācāmies pamanīt bērna veiksmes un reaģēt uz tām ar prieku, paslavēšanu. Ja skolēns kontroldarbā saņēmis zemu vai vidēju vērtējumu, centieties kopīgi priecāties par to, kas ir sanācis, ko bērns izdarījis pareizi. Prasot, kāpēc atzīme nav augstāka, bērnam var veidoties pārliecība, ka viņš nevar izdarīt tik labi, cik vecākiem vajag. Šeit gan var rasties vecāku bailes, ka tad jau bērns izlaidīsies, nemācīsies nemaz, taču realitātē komplimenti, izdošanās saredzēšana un novērtēšana motivē vairāk nekā kritika. Jā, kritika var panākt, ka bērna sniegums uzlabojas, taču samaksa par kritiku var būt tāda, ka viņam veidojas priekšstats par sevi kā tādu, kurš nedara gana labi nekad – pat tad, kad objektīvi skolēns jau dara gana labi. Bērns internalizē jeb apgūst ārējo kritiku kā daļu no sevis, kas kopumā mazina apmierinātību ar sevi, savu dzīvi. Kritikas vietā ir vērtīgāk noskaidrot cēloni, kāpēc skolēna sniegums ir tāds, kāds tas ir. Varbūt bērnam vajadzīgs patrenēt kādu prasmi, lai sniegums būtu labāks, piemēram, – kā vadīt savu darbu, nenovērsties no uzdevuma. Varbūt vienkārši jāatstāj telefons blakus istabā...

 

Kā veicināt bērna autonomiju?

Uzticiet viņa vecumam atbilstošu uzdevumu un patiešām ļaujiet bērnam to paveikt pašam. Jā, viņš kļūdīsies, kritīs un piedzīvos vilšanos, sirdssāpes, bet paveiks pats šo uzdevumu. Mums tikai jābūt klātesošiem, kad bērnam nepieciešama palīdzība un atbalsts. 
Tāpat mēģiniet nebalstīt savu identitāti caur bērniem – mēs neesam tikai vecāki, mēs esam arī vēl tik daudz kas cits, un bērniem ir jādzīvo sava dzīve pat, ja tā nesaskan ar to, ko mēs gribētu. Runa nav par to, ka nevajadzētu bērniem neko mācīt, skaidrot, norādīt – tas noteikti ir jādara, taču mēs nevaram sagaidīt, ka bērns noteikti domās un rīkosies tāpat kā mēs. 
Mūsu kultūrā visai grūti ir ar komplimentu pateikšanu. Kamēr bērns ir mazs, vecākiem tas izdodas ļoti labi – bērns saņem plašu vecāka smaidu, sākot izdot pirmās skaņas, sperot pirmos soļus, bet ar laiku viņa varēšana kļūst vairāk pašsaprotama un mēs aizmirstam novērtēt bērna prasmes un pūles. Varam padomāt, kad bija pēdējā reize, kad paslavējām savu bērnu par kaut ko, kas viņam izdevās? Ja atbilde nenāk prātā ātri, tad, visticamāk, šo komplimentu ir krietni par maz. Būsim klātesoši un nežēlosim labus vārdus saviem bērniem un īpaši skolēniem, kuriem attālināto mācību dēļ tāpat ir gana daudz pārbaudījumu, ar kuriem jātiek galā.

 

Atsauces:
1. “negativity bias” verywellmind.com
2. Beer, Watson, & McDade-Montez, 2013
3. pbs.org
4. symplypsychology.org
5. cell.com
6. (fixet mindset vs growth mindset) childhood101.com.
7. Young, Watson & McDade-Monteyz, 2003

Young, J. E., Klosko, J., & Weishaar, M. E. (2003). Schema therapy: A practitioner's guide. Guilford.

Beer, A., Watson, D., & McDade-Montez, E. (2013). Self–Other Agreement and Assumed Similarity in Neuroticism, Extraversion, and Trait Affect. Assessment, 20(6), 723–737.doi:10.1177/1073191113500521

https://www.verywellmind.com/negative-bias-4589618

https://www.pbs.org/wgbh/frontline/article/introduction-2/

https://www.simplypsychology.org/fundamental-attribution.html

https://www.cell.com/fulltext/S0896-6273(08)00901-X