NMPD mediķis: pacienti vaicā, vai vīruss tiešām pastāv

Kā video atklāj mediķis, šobrīd teju vai katrs otrais pacients, pat ja guvis kājas traumu, bažīgi prasa, vai viņam nevar būt Covid-19. Netrūkst arī tādu, kuri pārjautā, vai tiešām vīruss pastāv. Par vīrusa eksistenci Alvis Osmanis un viņa kolēģi, Edgars Strupuls un Filips Aksjutins, pārliecinās ik dienas, dodoties uz daudziem izsaukumiem, pavadot garas stundas aizsargtērpos un nogādājot slimnīcā Covid-19 pozitīvus pacientus.

Alvis Osmanis atzīst, ka arī viņš, būdams mediķis, sākumā ziņas par jauno vīrusu uztvēris diezgan skeptiski, jo bijusi sajūta, ka līdz Latvijai tas nenokļūs, tomēr pavisam drīz situācija krasi mainījusies. Viņa kolēģis Filips piebilst, ka, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija uz situāciju reaģējusi ļoti ātri un profesionāli. Pat ja kādam drošības pasākumi šķiet pārspīlēti, tie ir pareizi, kas atspoguļojas arī slimības izplatības statistikā. Puiši atceras, ka viņiem Covid-19 realitāte sākusies pēkšņi, sagaidot lidostā 25 reisus un 9 stundas pavadot aizsargtērpā. 

Lai uzvilktu visu aizsargtērpu un tas pasargātu no vīrusa, būtiska ir secība, kā to dara.

“Lai uzvilktu visu aizsargtērpu un tas pasargātu no vīrusa, būtiska ir secība, kā to dara. Tiesa, vēl būtiskāka, tā ir, tērpu novelkot, jo, uzvelkot tērpu, tas ir tīrs, bet novelkot – tas tāds vairs nav un arī no tā var inficēties ar vīrusu,” skaidro ārsta palīgs Alvis.

Puiši norāda, ka vieglprātīga attieksme pret piesardzības pasākumiem nav pieļaujama, jo nereti pacienti melo par iespējamu inficēšanos, baidoties, ka to uzzinās līdzcilvēki un viņus nosodīs. Jaunie mediķi uzsver, ka šādi rīkoties nedrīkst, jo tādējādi ārsti tiek pakļauti papildu riskam, kas ir bīstami, jo kurš gan sniegs tik nepieciešamo palīdzību tad, kad slimi būs ārsti? Viņi atzīst, ka pat aizsargtērpā saskaroties ar Covid-19 pozitīviem pacientiem, ir neomulīgi, taču no darba pienākumu veikšanas tas neattur un mediķu darbs būtiski nav mainījies – viņi to veic gluži tāpat, kā līdz šim.

Pat aizsargtērpā saskaroties ar Covid-19 pozitīviem pacientiem, ir neomulīgi, taču no darba pienākumu veikšanas tas neattur un mediķu darbs būtiski nav mainījies – viņi to veic gluži tāpat, kā līdz šim.

“Ir jāiet un jādara! Ja es neiešu un nedarīšu un vēl desmitiem mediķu darīs tāpat, kas notiks? Tas ir mans darbs, mana izvēle. Es jau, sākot studēt medicīnu, biju tam gatavs un ar to rēķinājos. Es nezinu, ar ko tur lepoties! Es nāku un daru. Strādāju!” pieticīgs, vērtējot sava veiktā darba nozīmi, ir jaunais mediķis Alvis Osmanis. Puiši norāda, ka kopumā sabiedrības acīs mediķu darbs tik prestižs kā šobrīd nav bijis nekad. Ik dienu viņi saņem pateicības vārdus gan no savējiem, gan svešiniekiem, kas ir ļoti patīkami. 

“Ir divu veidu cilvēki – vieni nāk klāt neatkarīgi no situācijas, kādā atrodies, saka paldies, citi, ieraugot mūs, baidās – izvairās, maina kustību trajektoriju, pamet telpu, ja mēs, NMPD mediķi, esam iebraukuši benzīna uzpildes stacijā paņemt kafiju,” iedzīvotāju noskaņojumu raksturo mediķis. 

Ir divu veidu cilvēki – vieni nāk klāt neatkarīgi no situācijas, kādā atrodies, saka paldies, citi, ieraugot mūs, baidās – izvairās, maina kustību trajektoriju, pamet telpu...

 
Savukārt NMPD Operatīvā darba organizēšanas nodaļas vadītājs Igors Bobrovs sniedz ieskatu dienesta mediķu ikdienas operatīvā darba organizēšanā, kur šobrīd liela nozīme ir LMT sniegtajam tehnoloģiskajam atbalstam. Igors Bobrovs video uzsver, cik nozīmīgas krīzes situācijā ir tehnoloģijas un ka, operatīvi mobilizējoties, var paveikt daudz vairāk: “Operatīvās vadības grupa videokonferencē var sanākt jebkurā diennakts laikā, jebkurā vietā, izmantojot tālruņus un internetu. Īpaši svarīga videozvanu iespēja ir analīžu ņemšanas grupai, jo varam viņus konsultēt neskaidros jautājumos. Šobrīd tiek paplašinātas grupas, kam veicam testēšanu, tāpēc operatīvi risināmu jautājumu netrūkst.”

Viņš atgādina – NMPD mediķu darbs ir sarežģīts, tomēr viņi redz tikai virsotni. Ļoti svarīgu un smagu darbu veic arī dispečeri, kuriem pēc pacienta teiktā jāizvērtē, vai vajadzīga neatliekamā palīdzība, cik steidzami tā vajadzīga, jāapzina, kur atrodas tuvākā brigāde, varbūt jānosūta vairākas, varbūt jāizsūta divas vienlaikus, nezinot, kura paspēs ierasties ātrāk. Palikt mājās nav privilēģija, tas ir pienākums, ko ārsti nevar atļauties.