Ir tikai normāli, ja bērniem savas ballītes, pieaugušajiem — savas

Bieži vien kā visu zemju piemērs draudzīgai attieksmei pret bērniem tiek minētas liberālās Skandināvijas valstis, kur it kā „bērnus ņem visur līdzi, nešķirojot kāds pasākums, kas rīko, kur rīko”.

Tad nu vēlējos padalīties ar vienu piemēru iz dzīves.
Dzīvoju vienā no šādām valstīm jau vairākus gadus un nesen tiku uzaicināta uz darba kolēģes dzimšanas dienas svinībām — 45 gadu jubileja tika atzīmēta plašā draugu, radu un kolēģu pulkā. Kopā, noīrētajā muižas stila ēkā, pie smalkiem vakariņu galdiem pulcējāmies ap 40 cilvēku.
Protams, sanākušie ļaudis, lielais vairums tādā vecumā, ka gandrīz katram mājās ir vismaz viens vai divi bērni, vidēji  6 — 14 gadu vecumā. Liels bija mans pārsteigums, ka uz šo pasākumu nebija aicināti (un neviens arī neiedomājās tāpat vien paņemt līdzi) bērni vai pusaudži. Tikai pieaugušie.  Pasākums arī noritēja pieaugušo ballītes gaisotnē, draugu, radinieku kolēģu runas, glāzes pacelšana par jubilāri, amizantas, atraktīvas spēles, dejas. Kas bija visnotaļ patīkami, jo nevienam nebija jāskrien prom no galda pieskatīt, ko dara bērni, vai jāvelta sava uzmanība tam, lai palīdzētu bērnam paēst, kušinātu, vai ietu spēlēties ar lego klučiem.

Uz jautājumu, kāpēc neaicināja visus ar bērniem, kolēģe izbrīnā iepleta acis — bet kāpēc, tā taču ir mana 45 gadu dzimšanas dienas ballīte, kāpēc lai es to svinētu tāpat kā svinu savu bērnu ballītes?

Taču vēl jo lielāks tapa mans pārsteigums, kad secināju, abi jubilāres bērni (14 gadus vecs puika un 16 gadus veca meitene) tomēr savā ziņā piedalījās pasākumā. Pusaudži nodrošināja darbus virtuvē, palīdzēja viesmīlim servēt zviedru galdu un, sveicinoties ar katru viesi, smaidot pasniedza sanākušajiem ciemiņiem dzērienus, lika mūziku, ziedus vāzē un veica citus darbiņus. Pie galda viņiem vieta nebija paredzēta.
Kad vēlāk par to iejautājos kolēģei, viņa atbildēja — kā bērni paši atzina, viņiem šāds pasākums, orientēts tikai uz pieaugušajiem būtu šķitis ļoti garlaicīgs, tāpēc viņi neizjuta nekādu vēlēšanos pavadīt vakaru pieaugušo sabiedrībā, bet gan izvēlējās palīdzēt pie pasākuma organizēšanas šādā veidā.
Uz jautājumu, kāpēc neaicināja visus ar bērniem, kolēģe izbrīnā iepleta acis — bet kāpēc, tā taču ir mana 45 gadu dzimšanas dienas ballīte, kāpēc lai es to svinētu tāpat kā svinu savu bērnu ballītes?
Šī saruna man lika aizdomāties, vai tikai reizēm mēs tomēr nepārvērtējam un nejaucam bērnu vēlmi būt klāt ar personīgo  ego.

Jaunā māmiņa Ilona no Zviedrijas
 

Izlasi arī: VAI TIEŠĀM BĒRNS VISUR IR JĀŅEM LĪDZI?