Daiga Igaune – pirmsskolas pedagoģe, kura māca bērniem rast mieru dabā

Pati Daiga sevi dēvē par dabas pedagoģi. Liela daļa viņas vadīto nodarbību tiešām notiek dabā – pļavās, mežos un pat alās. Par savu darbu Daiga stāsta ar tādu mīlestību, ka gandrīz vai rodas vēlme transformēties atpakaļ bērnībā un izbaudīt to, ko ik dienu var piedzīvot viņas mazie audzēkņi.

Lēmums kļūt par pedagoģi pieņemts, pateicoties meitai

Daiga ļoti spilgti atceras to dienu, kad izlēma, ka vairāk par visu vēlas strādāt par pedagoģi bērnudārzā. Nesen pasaulē bija nākusi Daigas meitiņa, un sievietei vajadzēja meklēt darbu. Ideja radusies visai pēkšņi. “Gājām ar meitu pastaigā gar dārziņu “Zīlīte”, un es izdomāju – jāiet iekšā un jāsaka, ka gribu strādāt. Domāts, darīts! Tiesa gan, vadītāja mani nedaudz atvēsināja. Protams, lai strādātu par pirmsskolas pedagogu, vajadzīga attiecīga izglītība, un man diemžēl tolaik tādas nebija. Bet es stingri nolēmu, ka būs!” Un sev doto vārdu Daiga tik tiešām turēja – sāka studēt un kā brīvprātīgā strādāt Jelgavas bērnudārzā “Saulesdārzs”. Pedagoģe atzīst, ka tā ir bijusi ārkārtīgi noderīga un īpaša pieredze. Pēc studiju beigšanas Daiga sākusi angļu valodas pedagoga privātpraksi, kādu laiku pat vadījusi nodarbības veselos piecos bērnudārzos, taču tad sākās Covid-19… Lai arī nemitīgi šķitis, ka nupat jau taču vajadzētu visam sakārtoties, kļuvis tikai sliktāk. Citu pēc citas Daigai nācies atcelt nodarbības, līdz bija skaidrs – jāmeklē jauns darbs.

Grib ierādīt bērniem, kā dzīvot īstu, autentisku dzīvi

Daiga nenoliedz, ka pirms darba sākšanas Ozolnieku bērnudārzā “Pūcītes” bija nedaudz sabijusies. “Zināju, ka šajā dārziņā pedagoģiskā latiņa ir uzstādīta ļoti augstu. Bet es arī zināju, ka tikšu galā. Man bija ļoti svarīgi strādāt ar bērniem, parādīt, kā dzīvot īstu, autentisku dzīvi.” Un Daigai tas no tiesas ir izdevies. Tagad viņa pati sevi pilnīgi droši var dēvēt par dabas pedagoģi, jo tieši tāds arī ir viņas tiešais pienākums – vadīt bērniem nodarbības svaigā gaisā. Šķiet, par šo tēmu Daiga varētu ar milzu aizrautību runāt un runāt.

Daba bērnus gan māca, gan dziedē

“Kas gan var būt radošāks par garlaicību” – šim teicienam Daiga absolūti piekrīt. “Protams, arī mūsu dārziņam ir labiekārtots rotaļu laukumiņš. Bet mums ir arī lāpstas, ķerras, dobes un siltumnīca. Un tas entuziasms, ar kādu bērni tur darbojas… Mēs bieži dodamies dažādos pārgājienos. Ir tāda vieta, ko saucam par Lapsu alām. Tur it kā nekā tāda nav, bet bērni izdomā tik brīnišķīgas rotaļas. Viņi smeļas enerģiju un tajā pašā laikā arī relaksējas. Daba ļoti dziedē arī bērnus, kurim ir dažādi jaukta veida uzvedības traucējumi. Daba, kustība – tās ir bērna pamatvajadzības, kas mūsdienās arvien retāk tiek realizētas. Mums dārziņā bija meitenīte, kura ļoti maz runāja. Ar vienaudžiem vēl kaut cik, bet ar pieaugušajiem tikpat kā nemaz. Pēc pārgājiena uz tām pašām Lapsu alām bērns burtiski atplauka. Viņa gribēja runāt par pieredzēto, par sajusto… Tikko mēs arī bijām ar bērniem mežā, nolēmām Ozolnieku dārziņiem sagādāt Ziemassvētku eglītes. Negāja viegli, gan es, gan bērni vienos dubļos, bet tas prieks, ka viņi visi kopā dodas eglītes meklējumos… Mūsu dārziņā darbojas arī velokoncepts, ar bērniem braucam ar riteņiem līdz vēlam rudenim. Mums ir izveidojusies lieliska sadarbība gan ar Jelgavas novada pašvaldību, gan Latvijas mežu pētīšanas staciju. Strādājam ar STEAM izglītības metodi, kolēģi brauc pie mums mācīties, nemitīgi mācāmies arī mēs paši. Un galvenais – mācās arī bērni. Viņiem piemērotā veidā.”

Jājūt uzticība no vecāku puses

“Protams, dubļos sabristām kājām pārnākot no meža, nedaudz uztraucos, ko teiks vecāki, šo visu ieraugot,” ar smaidu nosaka Daiga, tomēr pedagoģe zina, ka par viņas kārtējo iniciatīvu vecāki visdrīzāk būs priecīgi. “Pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem ar vecākiem nākas runāt tā – ar maziem, baltiem cimdiņiem rokās. Tomēr galvenais ir panākt, lai vecāki uzticas. Es vienmēr cenšos ar vecākiem runāt tā, kā es gribētu, lai kā ar vecāku runātu ar mani. Un arī vecāki jāiesaista bērnudārza dzīvē. Mēs rīkojam ļoti skaistus pasākumus mūsu vecākiem, un šķiet, ka viņi to tiešām novērtē. Katrā ziņā viņi atbalsta pedagogu centienus, un no sirds novērtēju, ka bērniem vienmēr tiek sagādāts āra aktivitātēm piemērots apģērbs, apavi, lai es atkal varu nākt klajā ar kādu traku ideju.”

Vienmēr ir, uz ko tiekties

Kad Daiga saņēma zvanu no konkursa “Gada pedagogs” organizatoriem, viņa kārtējo reizi ar bērniem bija mežā. Protams, pārsteigums bijis ārkārtīgi patīkams. “Ir ļoti, ļoti patīkami, ka mans un kolēģu darbs ticis novērtēts. Šis tituls ir spārni, kas ceļ. Tajā pašā laikā tā ir arī skaista un cēla atbildība turpināt iesākto. Un nākt klajā ar arvien jaunām iniciatīvām, ka ļautu bērniem izdzīvot īstu un pilnvērtīgu bērnību.”