Kā veidot ģimeni, ja vīrieša nabassaite ar mammu nav pārgriezta
Pirms kāda laika mammam.lv/ tetiem.lv kāds jauns vīrietis stāstīja savu pieredzi par attiecībām ar kādu sievieti, ģimenes veidošanu, hobiju, kas, pēc sievietes domām, ir traucējis attiecībām. Šī sieviete nevēlējās dzīvot kopā ar vīrieša māti, vēlējās dāvanas un uzmanību, bet vīrietis uzskatīja, ka viņi ir kopā un par to sievietei jābūt pateicīgai. Tomēr ne jau par faktiem ir stāsts. Stāsts ir par to, kas zem tā visa slēpjas.

FOTO: Shutterstock.com
Tas nav izdomājums
Stāsta varonis raksta kritiski par savu bērnu māti. Šajā stāstā
cauri spīd neatdalīšanās no saviem vecākiem — mātes, omītes vai
kāda cita tuvinieka. Šis vīrietis, no sociālā viedokļa raugoties,
ir aizķēries puikas vecumposmā, kurš spēlējas ar automašīnām garāžā
— tā viņam ir labākā vieta. Šādam vīrietim nav reālu attiecību ne
ar vienaudžiem, ne arī ar kādu sievieti. Sievietes forumā,
padzirdot par šādu vīrieti, bija sašutušas un jautāja, vai tiešām
tas nav redakcijas izdomājums, lai kurinātu lasītāju emocijas. Man
jāsaka, ka patiesībā šādu cilvēku ir ļoti daudz. Kāpēc rodas šis
sašutums? Tikai tāpēc, ka tikai viens indivīds to ir atklāti
uzrakstījis. Dzīvē nereti ir tādi gadījumi, ko žurnālists pie
labākās gribas nevarētu izdomāt.
Kāpēc sieviete dzemdē trīs bērnus no būtībā infantila vīrieša? Kāpēc ļaujas, lai puišelis viņu apaugļo?
Visas kritizējošās balsis vēršas pret šo vīrieti. Bet ir arī
otra puse — sieviete. Jautājums: kāpēc sieviete dzemdē trīs bērnus
no būtībā infantila vīrieša? Kāpēc ļaujas, lai puišelis viņu
apaugļo? Jā, juridiski un fiziski viņš ir pieaudzis vīrietis, bet,
no psiholoģiskā viedokļa, viņš ir mazs zēns, kurš nespēj uzņemties
atbildību, kurš joprojām spēlējas ar mašīnītēm un turas mammas
brunču stērbelē.
Konkrētajā situācijā vīrietis ir vājš. Vienīgais viņa lielais
trumpis, kas liek justies stipram, ir mantojums. Viņš skaļi
deklarē, ka nedos savu mantu sievietei. Tajā pašā laikā ir
jautājums par viņa bērniem. Diemžēl tie viņa prātā tā pa īstam
neeksistē. Pieaudzis cilvēks neatkarīgi no attiecību kvalitātes ar
sievieti justu atbildību par bērniem. Sieviete var patikt, var
nepatikt, bet par bērniem ir jārūpējas, un dialogam par viņu
apgādību vajadzētu būt. Kāds ir sausais atlikums šajā
situācijā? Sievietes, domājiet, ar ko jūs veidojat seksuālas
attiecības, no kā paliekat stāvoklī un no kā dzemdējat bērnus!
Kā atpazīt?
Kā atpazīt šādus vīriešus, jo situācijas dažkārt veidojas pavisam
nevainīgi — vīrietim ir kāda aizraušanās, kas pati par sevi nav
nosodāma lieta, dzīvo kopā ar vecākiem vai vecvecākiem, jo tas dara
ikdienu vieglāku materiālajā ziņā. Tas pats par sevi nav nekas
slikts. Ja arī ir šādi vai līdzīgi apstākļi, vīrietim ir vajadzīga
sava dzīves telpa — jābūt savai pannai, šķīvim, jāvar brīvi atvest
mājās sievieti bez satikšanās vai komunicēšanas iespējām ar
vecākiem. Situācijai jābūt tādai, lai nav jāsatraucas, vai būs
durvīs sava atslēga vai nebūs, vai varēs palikt divatā ar sievieti,
vai mīļā mammīte/omīte kuru katru brīdi varēs neklauvējot ienākt un
saldā balstiņā paprasīt: „Ar ko jūs te bērniņi nodarbojaties…?”
Vīrietim vajadzīgi tādi apstākļi, lai nebūtu jāskaidro, kāpēc
neēdīs mammas pagatavotās vakariņas. Varbūt viņš fiziski dzīvo savā
istabā, bet, ja to visu kontrolē visu redzošā mamma vai omīte, tas
nav labs risinājums. Nav svarīgi, vai vīrietim pieder neliela
istaba vai maziņš dzīvoklītis, bet tā ir teritorija, ko viņš
kontrolē. Citiem vārdiem sakot, vīrietim ir sociāli pieauguša un
atbildīga cilvēka statuss. Ja viņam tā visa nav, jāuzdod jautājums:
kāpēc? Ja viņš nav atdalījies, ja nabassaite nav pārgriezta — ir ar
vecākiem kopīga dzīves telpa, kopīgs bizness —, vīrieša dzīvē pa
īstam nav vietas cilvēkam no malas.
Ja vīrietim katra vārda galā ir mammīte, māte vai tētis, ja šie cilvēki ir galvenie atskaites kritēriji viņa dzīvē, diez vai šo vīrieti var saukt par pieaugušu neatkarīgi no bioloģiskā vecuma.
Ja vīrietim katra vārda galā ir mammīte, māte vai tētis, ja šie
cilvēki ir galvenie atskaites kritēriji viņa dzīvē, diez vai šo
vīrieti var saukt par pieaugušu neatkarīgi no bioloģiskā vecuma.
Vēl jautājums ir par to, vai viņš spēj sevi uzturēt — apmierināt
ikdienas vajadzības un hobijus. Turklāt jāuzsver, ka šādas
nabassaites attiecības var būt gan vīrietim, gan sievietei.
Kāpēc šis vīrietis izturas tik nicīgi pret savu bērnu māti? Viņš
nespēj pateikt „nē” savai mammai, tāpēc ir sakrājusies slēpta
agresija pret sievieti. Bet māte un vecmāmiņa ir pārāk lielas
autoritātes, lai pateiktu viņām: „Man nepatīk, ka visa mana dzīve
tiek kontrolēta!” Tāpēc agresija tiek pārnesta uz ārējo sievieti —
bērnu māti. Secinājums ir viens: šādiem vīriešiem un arī sievietēm
nevar būt kvalitatīvas attiecības, kamēr nav bijusi nodalīšanās no
mammītes, vecākiem.
Kā atdalīties?
Viss sākas ar iekšēju lēmumu, jo var gadīties, ka vīrietim pašam
šāda dzīve ir ērta un nav vēlēšanās kaut ko mainīt. Ja viņam
liekas, ka viss ir kārtībā, tad arī tā turpinās dzīvot un ārēji
apstākļi to nespēs mainīt. Ārējam cilvēkam tad jāsaprot, ka viņam
nav vietas šādās attiecībās, un jāmeklē jauns partneris. Ārstēšanas
metode ir pamešana — tad lai dzīvo ar savu mammu un tēti vai kādu
citu tuvinieku. Ja pašai sievietei šādas attiecības ir pieņemamas,
jautājums ir par pašu sievieti. Viņi viens otru tādu atrod. Bet tad
jārēķinās ar sekām — būs jādara viss, ko Lielā Māte teiks. Jāravē
dārzs ar grūtniecību vēderā, jāiztiek bez veļas mašīnas, jāēd viņas
pagatavotās vakariņas arī tad, ja kārojas kaut kas cits.
Incestuālās attiecības (neatdalīšanās no vecākiem u. c. radiem)
Latvijā ir plaši izplatītas. Hipotētiski tās veidojušās no
viduslaikiem, kad plosījās mēris, kad izdzīvoja tie, kas bija
norobežojušies no apkārtnes. Bet, kad mēris beidzās, cilvēki
neiedomājās, ka var atvēries pasaulei, paskatīties, kas notiek
kaimiņu ciemos, ka nav jāprecas ar brālēniem un māsīcām, nav
jāčupojas brālim ar māsu. Ir jāveido attiecības ar svešiniekiem.
Tas ir princips, ka jāmeklē svešais, ārējais cilvēks.
Es nevaru par to klusēt, jo mēs esam vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā.
Kā atvirzīties no ģimenes pārāk ciešajiem apkampieniem? Jautājums
ir par izjūtām, vai tu gribi piederēt kādai ģimenei, mātei un tēvam
līdz kapa malai, dzīvot viņu vai tomēr savu dzīvi. Jāapzinās, ka tu
nepiederi nevienam, bet tikai pats sev — mēs neesam vecāku,
vecvecāku vai dzimtas īpašums. Tā ir personības autonomija, par
kuru runā cilvēktiesību deklarācijās. Ja vecāki uzskata, ka dzīvot
kolhozā ir jauki, lai tā dara, tā ir viņu izvēle.
Incestuālas attiecības nekad nebeidzas vienkārši tāpat un bez
sekām. Kādēļ šādās ģimenēs bērni nereti nodzeras? Tāpēc, ka it kā
mīļās mammītes un omītes patiesībā neinteresē sava bērna izjūtas.
Te runa ir vienkārši par varu. Šie cilvēki paši nejūtas droši, un
viņiem ir vajadzīga vara, ko visvieglāk iegūt pār tuviniekiem.
Jautājums par vecāku pašpietiekamību.
Es nevaru par to klusēt, jo mēs esam vienā no pirmajām vietām
pašnāvību skaita ziņā. Ir jautājums: kas tam ir pamatā? Nevar teikt
tikai — viņš bija psihiski slims, tāpēc pakārās vai sadzērās un
ieskrēja kokā. Kāpēc mums ir tik augsts ceļu satiksmes negadījumu
rādītājs? Kāpēc šie cilvēki tik ļoti grib nomirt? Kāpēc cilvēki
neskatās, kur brauc, kāpēc ir tik pārgalvīgi un neuzmanīgi? Kāpēc
negrib doties mājās?
Tāpēc, ka priekšā ir mīļā mammīte. Priekšā ir strupceļš. Viņi
nespēj izveidot normālas attiecības, jo tam nepietiek spēka.
Incestuālas attiecības vienmēr pastiprina nāves instinktu.
Ar cieņu,
attiecību konsultants Arturs Šulcs