Tiesībsardze: Nevienā citā Eiropas valstī neeksistē tādas bāriņtiesas, kādas tās ir pie mums

Tiesībsardzes amatā Saeimā jūs apstiprināja 18.septembrī, tātad amatā ir pavadīti vairāk nekā divi mēneši. Šajā laikā jūs esat gan tikusies ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), gan bijusi pārbaudēs dažādās institūcijās. Kādi ir jūsu pirmie secinājumi, vai ir bijuši arī kādi pārsteigumi?

Pārsteigumi ir bijuši, gan pozitīvi, gan negatīvi. Priecē tas, ka Tiesībsarga birojā ir spēcīga komanda, kas aiz katras individuālas sūdzības spēj redzēt sistēmiskas problēmas, kas skar ļoti daudzus cilvēkus. Jo pārsvarā, izskatot individuālās sūdzības, raugāmies ne tikai uz to, kā noteikta problēma skar konkrēto sūdzības iesniedzēju, bet arī uz to, vai aiz tās neslēpjas plašāka problēma, kas skar vairāk cilvēku, un domājam, kā to sistēmiski risināt. Esmu arī pieredzējusi, ka cilvēki ir ļoti pretimnākoši un aktīvi. Pēc apstiprināšanas amatā es saņēmu daudz ziņu sociālajos tīklos, un kopumā Tiesībsarga birojā iesniegumu skaits, kopš tiku apstiprināta amatā, ir gandrīz divkāršojies. Cilvēki daudz raksta par vardarbības gadījumiem ģimenē un arī iestādēs jeb darba vidē. Ja runājam par NVO, tad ir organizācijas, kas vēlas nākt un iepazīties, vēlas sadarboties, taču ir arī tādas, kas norāda, ka līdz šim sadarbība ar Tiesībsarga biroju nav vedusies. Piemēram, invalīdu un viņu draugu apvienībai "Apeirons" vienmēr ir bijusi cieša sadarbība ar tiesībsargu, un tā tiks arī turpināta, bet, piemēram, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO ir norādījusi, ka līdz šim ar biroju nav bijusi cieša sadarbība, tāpēc mēs meklējam iespējas, kā to uzlabot. Pirms kāda laika esmu tikusies ar vairākām NVO, un mums ir doma veidot konsultatīvo padomi, kurā arī varētu izrunāt dažādus problēmjautājumus un kopīgi rast risinājumus.

Nereti vienā jomā strādājošām NVO ir kardināli atšķirīgs redzējums par prioritātēm. Tas uzskatāmi redzams resursu centra "Marta" un asociācijas "Ģimene" gadījumā.

Cieša sadarbība cilvēktiesību aizsardzībā prasa sarunu un kopīgu situācijas izpratni. Tāpēc es vienmēr uzsveru, ka svarīgi ir sēsties pie viena galda, izrunāties un kopīgi definēt pamata problēmas, proti, problēmas, kas vieno. Risinājumi katrai organizācijai var atšķirties, arī viedokļi var būt atšķirīgi, un tas ir normāli. Svarīgākais ir spēja vienoties par kopējiem mērķiem, lai efektīvāk aizstāvētu cilvēku tiesības. Es bieži saku: dodiet man vienu kopīgu problēmu, pie kuras strādāt. Ja spējam atrast vienotu prioritāti, tad varam arī kopīgi virzīties uz risinājumu.

Kādi tad bija negatīvie pārsteigumi?

Ne vienmēr iestādēm ir vēlme sadarboties un laicīgi sniegt informāciju un datus. Tas ļoti traucē, process paliek lēnāks, nepieciešams piesaistīt papildu resursus. Vienlaikus man ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc, ja mēs esam konstatējuši nepilnības kādas institūcijas darbā un uz to norādījuši, tā vietā, lai sazinātos ar mums un meklētu risinājumu, mūsu ziņojums tiek ignorēts. Tiesībsarga birojs savu darbu dara nevis tāpat vien, bet tāpēc, ka redz tam jēgu, ierauga cilvēktiesību pārkāpumus. Mēs tērējam resursus, lai aizbrauktu, piemēram, uz kādu sociālās aprūpes centru vai ieslodzījumu vietu, novērtētu situāciju, izgaismotu nepilnības un piedāvātu risinājumu. Turklāt ļoti bieži risinājums neprasa papildu finanšu resursu, jo runa ir par attieksmes maiņu un darbinieku apmācību. Ja kāda iestāde saka, ka tai nav resursu personāla apmācībai, tas nav arguments. Mēs aizbrauksim un apmācīsim.

Tomēr jāsaka, ka mums ir arī ļoti labi piemēri, kur redzam, ka valsts un pašvaldību institūcijās ievēro labas pārvaldības principus, cenšas uzlabot pakalpojumus. Tiesībsarga birojam ir laba sadarbība ar Valsts robežsardzi, Veselības ministriju, Iekšlietu ministriju, Ieslodzījumu vietu pārvaldi. Uzlabojas sadarbība ar Labklājības ministriju. Ar labu sadarbību es saprotu kopīgu risinājumu meklēšanu definētajām problēmām.

Jūs minējāt, ka, kopš esat stājusies amatā, iesniegumu skaits ir dubultojies. Kas ir galvenais, par ko cilvēki sūdzas?

Ļoti daudz sūdzību saņemam par bērnu tiesību pārkāpumiem, par bāriņtiesu darbu, proti, par to, ka bāriņtiesas nav objektīvas, nav neatkarīgas, par to, ka lēmumi nav pamatoti, kvalitatīvi, ka neņem vērā sievietes-mātes viedokli, nepievērš uzmanību atsvešināšanas jautājumam, ka ir ietekmējamas un neiedziļinās problēmas būtībā. Liels iesniegumu skaits ir par bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību aizskārumu. Ir sūdzības par tiesību uz sociālo nodrošinājumu neievērošanu. Arī sūdzības no sociālās aprūpes centru klientu radiniekiem par to, ka netiek nodrošināta pienācīga aprūpe. Daudz sūdzību no iedzīvotājiem ir par veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību, zāļu nepieejamību, veselības aprūpes kvalitāti, garajām rindām. Ir sūdzības no ieslodzītajiem par diskrimināciju, necilvēcīgu izturēšanos ieslodzījuma vietās, neformālo hierarhiju, par cietsirdīgu attieksmi no citu ieslodzīto un darbinieku puses. Iesniegumi ir arī par labas pārvaldības neievērošanu valsts un pašvaldību iestādēs.

Cik procentu sūdzību ir nepamatotas?

To ir grūti precīzi pateikt, bet es varu minēt, ka ir tādas sūdzības, kuras izmeklējot, mēs neesam atraduši pārkāpumus. Tādas sūdzības ir bijušas, piemēram, par diskrimināciju, kur trešo valstu pilsoņi sūdzējās, ka ir tikuši diskriminēti rases dēļ, taču Tiesībsarga birojs diskrimināciju konkrētajā gadījumā nav saskatījis. Tur drīzāk ir bijuši ētiska rakstura pārkāpumi. Ir bijušas sūdzības arī no ieslodzījumu vietām, kur nav saskatīti pārkāpumi. Šādas sūdzības Tiesībsarga birojā varētu būt ap 15%.

Par aktualitātēm Stambulas konvencijas kontekstā. Viens no tās denonsēšanas aizstāvju argumentiem ir, ka kopš konvencijas ratifikācijas nekas nav mainījies un vardarbība nav mazinājusies. Kāds ir jūsu skatījums uz šo argumentu, un kas būtu citādi, ja mēs konvencijai nebūtu pievienojušies?

Pēc pievienošanās Stambulas konvencijai ir veikti vairāki nacionālā regulējuma uzlabojumi. To noliegt nevaram. Piemēram, tiesā par prioritāri izskatāmiem ir noteikti kriminālprocesi, kuros tiek izmeklēta vardarbība ģimenē. Ir būtiski, ka no vardarbības cietušajiem tagad ir nodrošināta speciālā procesuālā aizsardzība pret vajāšanu un draudiem. Kriminālprocess par vardarbību ģimenē var tikt uzsākts arī bez cietušā iesnieguma.

Arī sodi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, ir bargāki. Krimināllikums papildināts ar jaunu pantu "Cietsirdība un vardarbība pret tuvinieku". Kriminālatbildība tagad paredzēta arī par emocionālo vardarbību, noteikta administratīvā atbildība par seksuālu uzmākšanos. Būtiski uzlabots pagaidu aizsardzības pret vardarbību mehānisms Pagaidu aizsardzība nozīmē, ka varmākam var tikt noteikts pienākums atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo cietušais, kā arī var noteikt aizliegumu atgriezties un uzturēties mājoklī. Var noteikt arī aizliegumu varmākam uzturēties noteiktās vietās, satikties ar cietušo un uzturēt ar to kontaktus vai jebkādā veidā sazināties ar cietušo. Varmākam var noteikt arī pienākumu apmeklēt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai u.c. Kopumā, kopš konvencijas ratifikācijas, manuprāt, iesniegumus par vardarbību ģimenē skata nevis kā ģimenes strīdu, bet kā vardarbības gadījumu, par kuru ir noteikta atbildība. Ja Latvija nebūtu ratificējusi Stambulas konvenciju, es pieļauju, ka mums vardarbības apkarošana nebūtu nodefinēta kā stratēģisks virziens. Jo pēc ratificēšanas Latvija kā valsts bija spiesta prioritizēt vardarbības apkarošanu, ir pieņemts Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns 2024.-2029.gadam. Tāpat pēc pievienošanās konvencijai ir ieviesta varmāku elektroniskā uzraudzība, kas pirms tam nebija.

Diemžēl vēl joprojām valstiskā līmenī nav apkopotu ticamu statistikas datu par to, cik Latvijā ir vardarbības upuru. Šie dati ir izkliedēti pa dažādām institūcijām. Mums ir dati, kurus iegūstam no Valsts policijas, ir statistiskas dati, kas nāk no resursu centra "Marta", vēl ir iesniegumi Tiesībsarga birojam un ziņojumi no ārstniecības iestādēm. Neviens nevar pateikt, cik kopā Latvijā ir reģistrētu vardarbības gadījumu.

Kādu jūs redzat risinājumu?

Iestādēm šīs lietas jāsāk uzskaitīt vienotā sistēmā, kur ir viena atbildīgā institūcija, kas atbild par šo datu uzglabāšanu un apstrādi.

Vai redzat pamatu uztraukties par Stambulas konvencijas "karsto kartupeli" - jēdzienu "sociālais dzimums"?

Iespējams, termins "sociālais dzimums" ir neprecīzi iztulkots. Šobrīd tulkojums neatbilst termina "gender" - "dzimte" - jēgai. Taču tas nemaina lietas būtību. Pēc būtības termins "sociālais dzimums" ir par to, kā mēs jūtamies un uzvedamies. Ar terminu "dzimums" saprot jēdzienu, kas raksturo kāda identitāti, kuru veido indivīda īstenotas sociālās normas, arī pieredze. Sociālais dzimums jeb dzimte ir sabiedrības veidots un ir plašāks nekā dzimums jeb bioloģiskās atšķirības starp vīrieti un sievieti. Protams, visus terminus var interpretēt dažādi, bet pašlaik, manuprāt, mēs sastopamies ar plašu dezinformāciju par to, ko nozīmē sociālais dzimums. Manā ieskatā tas nav labi, jo mēs sašķeļam sabiedrību. Tiek runāts par problēmu, kuras nav. Termins "sociālais dzimums" nav drauds bioloģiskajiem sieviešu un vīriešu dzimumiem.

Kāda ir situācija bērnu ilgstošās aprūpes institūcijās? Jūsu secinājums par ģimenes atbalsta centru "Lejasstrazdi" Dobeles novadā bija skarbs - iestāde ir jāslēdz.

Es vēl neesmu paguvusi apmeklēt visus aprūpes centrus, bet tas ir manos plānos. Taču tajos centros, kur esmu bijusi, situācija ir atšķirīga. Piemēram, Ventspils bērnu aprūpes centrs ir labais piemērs, kādam centram ir jābūt. Tur bērniem ir pieejamas dažāda veida brīvā laika pavadīšanas iespējas, pasākumi, nodarbības, valda ļoti sirsnīga atmosfēra un cieņpilna attieksme. Un tad ir "Lejasstrazdi", kur nav nedz savstarpējas cieņas, nedz ģimeniskas atmosfēras.

Vai problēmu sakne ir finansējums vai cilvēciskais faktors?

Visticamāk, abi. Ja pašvaldība spēj maksāt cieņpilnas algas, tad ir iespējams piesaistīt profesionāļus, kas prot strādāt ar bērniem, un ir panākams arī labāks rezultāts. Tajās pašvaldībās, kur centriem netiek nodrošināts adekvāts finansējums, ir jūtams personāla trūkums. Ne visām pašvaldībām bērnu aprūpes centri ir prioritāte. Bet tieši vietējai varai ir būtiska loma centru kapacitātes stiprināšanā. Svarīgs ir arī aprūpes centru ģeogrāfiskais novietojums. Ja tie atrodas tālu no apdzīvotās vietas centra, ir grūtāk piesaistīt darbiniekus. Pievēršoties ne tikai bērnu, bet arī vecu cilvēku aprūpes centriem, jāteic, ka notikušas savdabīgas izmaiņas.

Ja pirms desmit gadiem lielākās problēmas bija valsts sociālās aprūpes centros, tad pašlaik visvairāk sūdzību ir par pašvaldību un jo īpaši privātajiem aprūpes centriem. To es skaidroju ar to, ka valsts iestādes tiek pastāvīgi kontrolētas un uzraudzītas. To dara gan Labklājības ministrija, gan Tiesībsarga birojs. Privātais sektors līdz šim ir bijis mazāk pakļauts uzraudzībai, taču tagad tas mainīsies.

Kas ir lielākie pārkāpumi aprūpes institūcijās?

To infrastruktūra ne vienmēr ir piemērota cilvēkiem ar invaliditāti. Ne visur var iebraukt ar ratiņkrēsliem. Bieži brīvā laika pavadīšana nav atbilstoša cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tāpat aprūpes centros ne vienmēr pienācīga uzmanība ir pievērsta klienta veselībai. Liela problēma ir izgulējumi, kas rodas nepienācīgas aprūpes rezultātā. Diemžēl ir aprūpes centri, kuros pat netiek nodrošinātas tiesības uz pastaigu.

Kā jūs raugāties uz iespēju mainīt situāciju?

Es esmu noskaņota strādāt aktīvi un uz rezultātu. Iestādēm jāsaprot, ka būs uzraudzība un būs Tiesībsarga biroja vizītes. Ja mūsu rekomendācijas netiks ņemtas vērā, Tiesībsarga birojs vai nu vērsīsies tiesā, vai aicinās Labklājības ministriju konkrēto iestādi izslēgt no reģistra. Mēs nedrīkstam atstāt novārtā cilvēkus, kuriem aizsardzība vajadzīga visvairāk.

Ļoti daudz pārmetumu izskan par bāriņtiesām. Gan par to, ka nepamatoti tiek favorizēts kāds no vecākiem, gan šķēršļu likšanu adopcijai. Kāds ir jūsu vērtējums par bāriņtiesu darbu?

Visas šīs problēmas mēs redzam iedzīvotāju iesniegumos. Nākamgad bāriņtiesu darba kvalitāte būs viena no manām prioritātēm. Es teiktu, ka bāriņtiesu institūts kā tāds ir novecojis. Nevienā citā Eiropas valstī bāriņtiesas, kādas tās ir pie mums, neeksistē. Visvairāk mani mulsina tas, ka lēmumus par bērna nākotni pieņem institūcija, kas ir ārpus tiesu sistēmas un kuras darbu lielā mērā nosaka pašvaldības vadības un politiķu izpratne un prioritātes. Es arī uzskatu, ka prasības bāriņtiesu darbiniekiem ir pārāk zemas un šobrīd Saeimā plāno šis prasības pazemināt vēl vairāk, proti, neieviest bāriņtiesu darbinieku sertifikācijas sistēmu, atstāt profesionālo izvērtēšanu katras pašvaldības ziņā. Pašreiz spēkā esošais regulējums nosaka, ka vismaz vienam bāriņtiesas loceklim jābūt ar augstāko izglītību tiesību zinātnē. Pat šī minimālā prasība praksē ne vienmēr nodrošina pietiekamu kompetenci, jo bērnu tiesību lietas ir starpdisciplināras: tās prasa ne tikai juridiskās zināšanas, bet arī izpratni par bērnu psiholoģiju, sociālo aizsardzību, vardarbības prevenciju un krīzes situāciju vadību.

Tas nozīmē, ka bāriņtiesas jālikvidē un jāveido kāds jauns institūts?

Jā, ideālā gadījumā bāriņtiesas ir jāreorganizē, un lēmumus par bērnu nākotni ir jāpieņem tiesu sistēmas ietvaros, cilvēkiem ar atbilstošu izglītību, briedumu un, protams, neatkarību.

Vai mēs varam sagaidīt no biroja kādus likuma grozījumus?

Protams, nāksim ar saviem priekšlikumiem. No iesniegumiem redzu, ka ne vienmēr bāriņtiesas darbojas bērna labākajās interesēs. Esam iesnieguši arī priekšlikumus Saeimas komisijai, taču šobrīd tie vēl nav atbalstīti, bet mēs turpināsim darbu.

Kādas ir jūsu prioritātes izglītības jomā?

Tā ir vardarbības novēršana. Skolās vardarbība ir izplatīta gan bērnu vidū, gan no skolēnu un vecāku puses pret pedagogiem. Vēl viena prioritāte ir skolu darba laika izmaiņas. Proti, 20% skolu mācības sākas ļoti agri - astoņos no rīta vai pat vēl agrāk. Vecāki un arī bērni ar to nav apmierināti. Arī Pasaules Veselības organizācija uzsver bērnu tiesības uz veselīgu miegu. Pirms gada Tiesībsarga birojs par šo sagatavoja atzinumu. Gads ir pagājis, bet situācija nav mainījusies, vēl joprojām daudzās skolās ir agro rītu politika. Līdz ar to diskusijas būs par to, vai šīs lietas ir jānosaka stingrākā regulējumā.

Iepriekšējā tiesībsarga viena no prioritātēm bija dažādu pabalstu un pensiju neadekvātais apmērs. Vai arī jūs tam pievērsīsieties?

Šis jautājums jau ir manā darba kārtībā. Šā gada septembrī bija tiesībsarga atzinums par personām, kuras saņem bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu, pensijas apdrošināšanu. Proti, par šīm personām valsts veic sociālās apdrošināšanas iemaksas 20% apmērā no 71 eiro. Tiesībsargs secināja, ka obligāto iemaksu objekts šīm personām nav noteikts, balstoties uz kādu konkrētu aprēķina metodi, bet gan politiska lēmuma rezultātā. Tas nav pārskatīts jau gandrīz 20 gadus. Turklāt citām personām, par kurām iemaksas pensiju apdrošināšanai tiek veiktas no valsts pamatbudžeta (personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu; personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi; personas, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu; personas, kuras uzturas attiecīgajā ārvalstī kā diplomātu laulātie, karavīru laulātie, sakaru virsnieku laulātie u.c.) obligāto iemaksu objekts tiek noteikts pēc atšķirīgiem principiem un ir krietni lielāks. Mēs esam iesnieguši priekšlikumu, lai šo nevienlīdzību novērstu līdz 31.decembrim. Ja tas netiks izdarīts, mēs izvērtēsim iespēju vērsties Satversmes tiesā. Vēl viena mūsu identificēta nevienlīdzība ir saistīta ar invaliditātes pabalstiem. Pieaugušai personai ar invaliditāti, kas iegūta dzīves laikā, pabalsts ir 213 eiro mēnesī. Savukārt pieaugušai personai ar invaliditāti no bērnības pabalsts ir 413 eiro. Manā ieskatā tā ir diskriminācija pret personām, kurām invaliditāte ir iegūta dzīves laikā. Labklājības ministrija sola šo jautājumu risināt vien 2030.gadā, kam es nevaru piekrist.

Sarunu noslēdzot, kā redzat, kādi būs lielākie izaicinājumi?

Lielākais izaicinājums ir nodrošināt, lai tiesībsarga darbs nepaliek bez rezultāta. Man ir svarīgi, lai lietas, pie kurām mēs strādājam un kas, tostarp ir nākušas no Latvijas cilvēkiem, kuru tiesības ir aizskartas, tiek risinātas un katrs iesniegums ir solis ceļā uz labāku, taisnīgāku un sakārtotāku dzīvi Latvijā. Saredzu, ka tuvākajos gados grūtības sagādās cilvēktiesību jautājumi, kas nonāk priekšvēlēšanu politisko diskusiju krustugunīs un, protams, arī tie, kuru risināšana ir iespējama tikai un vienīgi ar papildu valsts budžeta finansējuma piešķiršanu.