Vecāki divi, bet zvana vienmēr mammai. Vai tēvs neskaitās?

Baiba un Uģis ir precēts pāris, kas dzīvo Skotijā jau daudzus gadus un audzina divarpus gadus vecu dēliņu. Viņu ģimenē vecāku lomas un pienākumi tiek dalīti pēc iespējas līdzīgās daļās, pēc katra iespējām un vajadzībām. Baiba dalās ar savu pieredzi un centieniem mainīt ikdienas menedžmentu šķietami sīkās situācijās, lai to pielāgotu ģimenes vajadzībām. Šis stāsts ir tieši par saziņu ar bērnudārzu, lai gan līdzīgi viņiem notiek arī ar bērna ārstiem, kas šoreiz gan palika ārpus sarunas. 

Mēģinājums mainīt ieradumus

Sākumā mani kontakti bija norādīti kā primārā kontaktinformācija dārziņā, un tad ar laiku es sapratu, ka es ar to netieku galā. Pirmkārt, ar informācijas uztveršanu, un otrkārt – vispār es nevaru pacelt telefonu, kad esmu ar klientiem. Un treškārt, Uģis ir strādā daudz, daudz tuvāk dārziņam, kas visādā ziņā ir daudz praktiskāk.

Sazinājos ar dārziņa administrāciju un palūdzu nomainīt pirmo kontaktu saziņai, ko viņi arī izdarīja, kam varu sekot informācijas sistēmā. Vēl komentārā tika uzsvērts – zvanīt tētim.

Tagad atskatoties liekas, ka nostrādājis kaut kāds cilvēka faktors un diemžēl jau iegājies, ka pirmā asociācija zvanam ir mamma. Frustrācija ir no tā, ka es gribēju izmainīt šo pieredzi, šo praksi. Ir taču vēl viens numurs – daudz praktiskāks, daudz ātrāks, sasniedzams, kur zvanīt. Protams, varētu audzinātājiem to atgādināt, ko es arī darīju, bet viņu ir diezgan daudz, katru dienu ir kāds cits… Un visi viņi turpina zvanīt man. Tad man ir sajūta, ka es negribu arī bojāt attiecības ar viņiem, vai lekt laukā.  

Viņi turpināja ar mani sazināties, bet es pārstāju celt telefonu ar domu, ka viņi zvanīs tētim, un pāris reizes tā tiešām ir bijis.

Saziņa ar tēti – priekšrocība visiem 

Kad runājām ar Uģi, viņš teica, ka viņam nav nekādu iebildumu – lai viņi zvana viņam. Viņš pat priecātos. Konstatējām, ka viņš to neuztver tik saasināti kā es. Tas ir skaidrs kā diena, ka man šī informācija nav vajadzīga, jo es tāpat nevaru neko ar viņu iesākt. Katrā gadījumā es nespētu reaģēt tik ātri kā Uģis spētu kaut vai fiziski, aizbraucot pakaļ.  Turklāt viņš ir strādājis Skotijā ilgāk, arī skolās, viņš to sistēmu zina daudz labāk nekā es un zina tur visus.  

Tas ir viens. Otrs ir tas, ka uz viņu tas neatstāj tādu psiholoģisku iespaidu kā uz mani. Kā es redzu to numuru, man jau paliek slikti, ķermenī ir stress un bezpalīdzības sajūta. Es nevaru fiziski tur tikt uzreiz, un līdz ar to izjūtu liekas domas un emocijas. Kamēr Uģim ir tūlītēja spēja reaģēt – brauksim, domāsim, darīsim. Kas tālāk? Mēs esam nākuši klajā ar risinājumu, ka tad, ka bērnu sūta mājās, tad vienreiz es esmu ar viņu mājās, otrreiz – Uģis, un mēs esam vismaz šai situācijai sagatavojušies, ka šī ir tava reize, nākamā būs mana un tā tālāk. 

 

Mācība – savu numuru vairs nekur nedot

Nākamajā dārziņā vai skolā būs vienkārši: mammai telefons neeksistē, rakstiet e-pastus, vismaz, kad atnāk tie, es varu kaut kā sakoordinēties. Bet, ja man piezvana un noliek fakta priekšā, vai jūs varētu, lūdzu, tagad braukt bērnam pakaļ un izņemt, un viņš nedrīkst atgriezties 48 stundas, kamēr pāriet vismaz pirmie simptomi, šādiem paziņojumiem man vajag pa vidu kaut kādu buferi. Kas, īstenībā, ir ļoti, ļoti saprotami.

Tā ka, ja tie nav kaut kādi izglītības, bet praktiskie jautājumi, es ar to nodarboties nevēlos, ja ir iespējams. 

Es nezinu, vai es varu panākt to, ka audzinātāji tomēr zvana tētim, jo viņi arī ir dažādu kultūru un daudzi ir bijuši īslaicīgi, un bezmaz katram man ir jāpaziņo… Ierastā reakcija ir: “Oh, you are the difficult parent,” vai ne, un es negribu būt šis sarežģītais vecāks, vai šī grūtā mamma. Kurš gan grib.