Mammas gan ar “Pradas” somiņām, gan vienīgo mantību plastmasas maisiņā… Kāda ir ikdiena krīzes centrā

Dienā, kad ciemojos Sociālo pakalpojumu centrā “Burtnieks”, šeit notiek svētki. Tiek atklātas renovētās telpas, kurās atrodas ne vien krīzes centrs, bet arī pieejami sociālie pakalpojumi dažādām citām sabiedrības grupām. Priecīgs satraukums manāms gan iemītnieku, gan arī darbinieku acīs. Skaisti, droši un mūsdienīgi! Ēkas pirmajā stāvā izveidota īpaša telpa bērnu ratiņiem, un jāsaka, ka to te netrūkst. Sociālajā centrā ģimenes ar bērniem mitinās ne tikai krīzes centrā, bet arī grupu dzīvokļos, kas paredzēti vecākiem, kuriem ir garīgās veselības problēmas.

Krīzes centrs izvietots ēkas pašā augšējā – piektajā – stāvā. Gaitenī pie sienas bijušo un esošo iemītnieku radītie mākslas darbi, skaista, gaiša un pilnībā aprīkota virtuve, dušas telpas, telpas bērnu rotaļām un māmiņu sarunām ar speciālistiem. Un, protams, labiekārtotas istabiņas. Manā viesošanās laikā šeit vēl čakli darbojas IKEA komanda, kura savas labdarības akcijas ietvaros labiekārto krīzes centrus, tai skaitā “Burtnieku”. Un jāatzīst, ka viņiem izdodas lieliski – istabiņas ir ļoti skaistas, mājīgas un aprīkotas ar visu nepieciešamo. Jo, kā uzsver krīzes centra “Burtnieks” vadītāja Ieva Antensone, videi ir ļoti, ļoti liela nozīme.

13 FOTO

Krīzes centrs

+ 9

Skatīt visus

Kad citur vairs nav, kur iet…

Protams, ka krīzes centrs nav nekāds kūrorts, un, kā sarunas gaitā atklāj Ieva Antensone, šeit cilvēki ierodas tad, kad citur jau vairs īsti nav, kur iet. Un centrā tik tiešām tiks sniegta palīdzība, lai kāda arī tā krīze nebūtu. Šeit pēc palīdzības vērsušās no vardarbības cietušas māmiņas gan no augstākajiem sociālajiem slāņiem ar ekskluzīvu somiņu pie rokas, gan arī tādas, kam visa iedzīve satilpusi vienā lielveikala maisiņā… Jo vardarbība jau cilvēkus pēc sociālajiem slāņiem nešķiro. Sabiedrībā gan nereti valda stereotips, ka krīzes centrs – tas jau ir stāsts tikai par vardarbību ģimenē. Tomēr tā nepavisam nav – šeit palīdzība tiek sniegta arī ģimenēm, kas vēlu vakarā attapušās parkā uz soliņa, jo pajumtes vairs gluži vienkārši nav. Krīzes centrā arī uzturas mammas ar atkarību problēmām un sievietes, kurām dzīves krustcelēs vienkārši gadījies ļoti, ļoti smagi apmaldīties. Arī tautības un valodas barjeras šeit nepastāv. Krīzes centra darbinieki atklāj, ka nācies ielauzīt mēli gan afgāņu, gan ukraiņu, gan franču un daudzās citās valodās. Un jā – šeit var tā vienkārši nākt, ja ir vajadzīga palīdzība. Nekādi īpaši nosūtījumi vai atļaujas nav nepieciešami. Tieši tāpēc jau krīzes centrs ir krīzes centrs, lai cilvēkam grūtā brīdī būtu iespēja operatīvi saņemt palīdzību.

Izvarošana tiek uzskatīta par sievas pienākumu izpildi

Protams, ka vardarbībai ir ļoti daudz un dažādu formu. Ne vienmēr tas nozīmē zilumus un rētas. Centra vadītāja Ieva Antensone stāsta, ka krīzes centrā nonāk arī ļoti daudz sieviešu, kuras cietušas no emocionālās vardarbības. Viņas tikušas maksimāli atsvešinātas no saviem tuviniekiem, bez atļaujas nav drīkstējušas pamest mājas un tikušas padarītas pilnībā finansiāli un emocionāli atkarīgas. Protams, no malas šķiet viegli teikt – ko tad negāji uzreiz prom. Bet jāsaprot, ka šis ceļš reizēm ir ļoti, ļoti sarežģīts. I. Antensones ilgstošo darba gadu pieredze rāda, ka lielākoties jau sievietes ļoti labi saprot, ka kaut kas ar viņu dzīvi un attiecībām pilnīgi noteikti nav kārtībā. Bet tad iestājas vainas sajūta – man jau nav tik traki, citiem iet vēl grūtāk. Arī kauna sajūta spēlē savu lomu, jo nereti jau apkārtējiem nav ne jausmas, kas notiek ārēji it kā tik normālās ģimenes iekšpusē. Arī seksuālā vardarbība ģimenēs diemžēl ir ļoti izplatīta. Krīzes centra vadītāja neslēpj, ka sieviešu stāsti, ko ikdienā nākas uzklausīt, nereti ir šausmu pilni. Vēl nesen pēc palīdzības esot vērsusies sieviete, kuru dzīvesbiedrs teju ik nakti brutāli izvarojis. Kāpēc agrāk nav meklējusi palīdzību? Jo uzskatījusi, ka tāds nu ir tas sievietes liktenis un sievas pienākums…

Uz dzemdību namu pamatīgā alkohola un narkotisko vielu reibumā

Šobrīd krīzes centrā “Burtnieks” uzturas diezgan liels skaits māmiņu ar atkarību problēmām. Kad jautāju I. Antensonei, kā tad viņas te nokļūst – vai tiešām atnāk pašas –, sieviete šķiet nedaudz skumji nosmaida par manu naivumu. Neatnāk gan pašas. Lielākoties šīs sievietes ar alkohola vai narkotisko vielu atkarībām uz krīzes centru tiek atvestas pēc dzemdībām, uz kurām pamanījušās ierasties pamatīgā reibumā. Pēc šī fakta konstatēšanas sociālais dienests vai bāriņtiesa lemj, ka drošāk būs, ja mamma ar mazuli atradīsies vietā, kur abi tiks uzraudzīti. Un tā nu par mazuļa pirmo mājvietu kļūst krīzes centrs. Protams, ka šī vairs nav brīvprātīga vēršanās pēc palīdzības, tomēr, ja māte vēlas bērnu paturēt, cita ceļa nav. Tāpat I. Antensone atklāj, ka arī atkarības, tāpat kā vardarbība, savus upurus nešķiro, un neslēpj, ka ir ļoti smagi noskatīties, kā arī tiešām izglītotas sievietes, lieliskas mammas zaudē cīņā ar savām atkarībām. Krīzes centrā ir savi noteikumi, un, protams, ka nekādas apreibinošas vielas šeit lietot nedrīkst. Tomēr atkal un atkal ir mammas, kuru vēlme apreibināties ir stiprāka par noteikumiem un veselo saprātu. Centra vadītāja atminas vēl pavisam nesen notikušu gadījumu, kad kāda nesen no Iļģuciema cietuma bērna un mātes nodaļas izlaista sieviete smagi pārdozējusi gulēja uz grīdas, kamēr mazulis bezpalīdzīgi raudāja savā gultiņā. Par laimi, krīzes centra darbinieki reaģēja ļoti operatīvi, un jauno sievieti izdevās glābt. Tiesa, nav gan zināms, vai viņai turpmāk tiks dota iespēja mēģināt pašai audzināt savu mazuli. Ja iekšējās kārtības noteikumi tiek pārkāpti, ar mammām tiek veiktas sarunas, tomēr, ja tas atkal un atkal atkārtojas un sieviete savus ieradumus mainīt atsakās, bērns no mātes tiek nošķirts.

Auzu pārslu tume trīslitru burkā uz palodzes

Ja arī māmiņa ar bērnu nonāk krīzes centrā tikai ar to, kas mugurā, tiks palīdzēts sagādāt visu nepieciešamo, tai skaitā arī piena maisījumu, pamata pārtikas produktus un higiēnas piederumus. Katram, kam tas nepieciešams, dienā tiek izmaksāts arī 3 EUR liels pabalsts papildu pārtikas produktu iegādei. Tomēr krīzes centra vadītāja neslēpj, ka nereti mammas īsti neprot sarūpēt sabalansētas maltītes nedz sev, nedz bērnam. Īpaši izteiktas šīs problēmas ir sievietēm, kas pašas augušas ārpus ģimenes aprūpes. I. Antensone stāsta, ka reizēm nespēj vien nobrīnīties, no kurienes mammas vispār smēlušās tādas idejas. Piemēram, bērna piena pudelīte tiek atstutēta pret ratiņu apmali, lai bērns pats var dzert. Tiek izdomāts, ka piena maisījuma vietā bērnu vajadzētu barot ar auzu tumi un vēl piedevām to sagatavot vairākām dienām uz priekšu. Izskanējis arī tāds sens bērnu audzināšanas paņēmiens, ka nevajagot raudošu mazuli ņemt rokās, jo tad viņš pieradīšot un visu laiku prasīšoties… Šādos gadījumos ar mammām tiek runāts un skaidrots. Ja bērns ir mazs, tiek piesaistītas arī PEP mammas, kuru atbalsts esot tiešām nenovērtējams. Un tā ar laiku, maz pamazām, mamma kļūst gatavāka arī lielajai dzīvei ārpus krīzes centra.

Nezina, ka ir stāvoklī, un šokā pēc dzemdībām pamet mazuli slimnīcā

Nav jau tā, ka krīzes centrs ir viena vienīga bēdu ieleja. Arī šeit notiek dzīve. Bērni tiek vesti uz bērnudārzu vai skolu, ja vecākiem ir darbs – arī tas tiek apmeklēts. Šeit tiek svinēti svētki, bērni pošas izlaidumam, mazuļi apgūst pirmās prasmes un mammās atgriežas cerība par jaunu un krietni labāku dzīvi. I. Antensone no sirds priecājas par visiem veiksmes stāstiem, par ikvienu mazuli, kam ir iespēja uzaugt kopā ar savu mammu, par ikvienu sievieti, kas spēj atrast dzīvē savu ceļu. Un viņas krājumā šādu stāstu ir ne mazums. Centra vadītājas atmiņā palicis arī kāds teju seriāla cienīgs gadījums. Krīzes centrā nonākusi jauna, tikko pilngadību sasniegusi meitene ar mazuli. Un viņas ceļš līdz turienei bijis visai spraigs. Meitenei kādu laiku bijušas attiecības ar krietni vecāku un jau precētu vīrieti. Attiecību laikā iestājusies grūtniecība, par kuru jaunietei, kā viņa pati stāstījusi, nav bijis ne jausmas. Līdz sākušās dzemdības. Topošā māmiņa nonākusi slimnīcā, piedzemdējusi bērnu un pēc tam šoka stāvoklī no slimnīcas gluži vienkārši aizbēgusi, mazuli pametot. Tā kā slimnīcai bijuši meitenes dati, sociālā dienesta pārstāvji devušies pazudušo māmiņu meklēt un, protams, arī atraduši. Šokā bijuši visi, tai skaitā arī jaunie vecvecāki. Meitene ar mazuli kādu laiku nodzīvojusi krīzes centrā, saradusi ar jauno situāciju, ar mīlestību auklējusi savu mazuli un nu jau ir atgriezusies drošajā ģimenes patvērumā, kur šobrīd vecvecāki dievina un lutina savu mazbērnu.