"Biju domājis par balto kreklu, ka mani sasies, ieliks slimnīcā" - Aivja stāsts par bipolāri afektīviem traucējumiem

Turpinot kampaņu "Viss ir Norm.a", Veselības ministrija (VM) aicina pievērst uzmanību psihiskās veselības sarežģījumiem. Tie var būt miega traucējumi vai īslaicīga nomāktība, taču tās var būt arī tādas smagākas saslimšanas kā depresija, anoreksija, bipolāri afektīvi traucējumi, vielu atkarības un citi. VM piedāvā iepazīties ar Aivja stāstu par bipolāri afektīviem traucējumiem, kurā viņš atklāj, ka smagākajā lūzuma punktā bijis arī pašnāvības mēģinājums.

FOTO: Publicitātes foto

"Tas bija vidusskolas sākums. Man radās izteikta apātija, un tad gāja kā pa viļņiem. Bija labi, bija slikti. Vidusskolā to vēl neapzinājos, bet, uzsākot mācības universitātē, jutu, ka garastāvoklis mainās ļoti bieži. Man šķita, ka tā nevajadzētu būt," VM kampaņā savu stāstu iesāk Aivis. 

Viņš stāsta, ka esot brīži, kad var uzņemties ļoti daudz pienākumu, esot ļoti daudz enerģijas. "Novēroju, ka varu negulēt stundām. Varu gulēt četras stundas un nejūtos noguris. Es strādāju pie projektiem, pie skolas darbiem, planšetes krāsoju, līdz vienā brīdī salūztu un vairs nespēju izdarīt to, ko esmu apņēmies, un vēl visu pārējo, kas jādara ikdienā."
 

 

Kad uznākuši šie enerģijas brīži, strādājis trīs darbos, studējis divās studiju programmās. "Kad ir mānija, viss kārtībā, bet sanāk pieņemt spontānus lēmumus. Vairākas reizes esmu spontāni aizgājis prom no darba. Vienkārši pieņemu lēmumu – viss, es dodos prom! Tad pārdzīvoju, ka esmu aizgājis no darba. Ko darīt? Esmu palicis bez darba… Tāpat ir ar pienākumiem. Es tos uzņemos un nespēju novest līdz galam. Tad ir kauns, vainas izjūta. Visvairāk kaunos par to, ka esmu uzņēmies un nespēju izdarīt. Ir sajūta, ka esmu slinks un vienkārši negribu darīt tās lietas. Ir bijušas reizes, kad raudādams mēģinu un cenšos izdarīt to, kas man ir jāizdara, bet nespēju," stāsta Aivis. 

 

Dusmojos. Mani ļoti ātri varēja aizkaitināt. Varēju spontāni sākt kliegt, mest pa gaisu planšetes. Ir brīdis, kad es skrienu, daru, satiekos, un tad ir posms, kurā es pazūdu. Varu neatbildēt uz e-pastiem, zvaniem. Ir svarīgas lietas, kuras būtu jādara, bet man tajā brīdī tas liekas mazsvarīgi un neko nespēju

 

Universitātē bijis vissmagāk. Tad sapratis, ka kaut kas nav kartībā, ka ir jāmeklē profesionāla palīdzība. "Pats mēģināju doties pie psihiatra stāstīt, kā es jūtos. Ka manī vienbrīd ir ļoti liela jauda un dzīvesprieks, pieņemu neapdomātus, spontānus lēmumus, un citos brīžos vairs nevaru tikt ar sevi galā. Guļu gultā, ir apātija, neko negribu, skatos ārā pa logu un saprotu, ka tas nav okey. Vajadzētu piecelties un darīt kaut ko," teic Aivis.  Sākumā domājis, ka tas skaidrojams ar māksliniecisko dvēseli. 

"Lielu vērību tam nepievērsu, jo mācījos mākslas vidusskolā, un tā brīža dzīvesveids likās māksliniecisks, bohēmisks – ka tādi ir mākslinieki. Dusmojos. Mani ļoti ātri varēja aizkaitināt. Varēju spontāni sākt kliegt, mest pa gaisu planšetes. Ir brīdis, kad es skrienu, daru, satiekos, un tad ir posms, kurā es pazūdu. Varu neatbildēt uz e-pastiem, zvaniem. Ir svarīgas lietas, kuras būtu jādara, bet man tajā brīdī tas liekas mazsvarīgi un neko nespēju."

Reklāma
Reklāma

Vairākas reizes mainījis psihiatrus. "Pamatā diagnoze bija viena un tā pati. Lai gan bija apmēram trīs gadu posms, kad man uzstādīja diagnozi depresija. Iepazīstot savu saslimšanu, domāju, ka tā nevar būt. Es lietoju medikamentus un joprojām jūtos slikti. Antidepresantu deva bija diezgan liela. Domāju – serotonīnam, dopamīnam, visam vajadzētu būt labi, bet es nejūtos labi. Svārstos visu laiku no labi uz slikti, no labi uz slikti... Tad devos pie ārsta un teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Tad nonācām pie diagnozes, ka man ir bipolāri traucējumi." Šobrīd Aivis apmeklē kognitīvi biheiviorālo terapiju.

 

"Terapija man palīdz saprast, kas esmu es un kas ir mani traucējumi. Šo astoņu gadu laikā man reizēm ir grūti atbildēt uz jautājumu, kas ir traucējumi un kas - nav.  Vienā brīdī būs lūzuma punkts, un tas var būt ļoti smagi. Man bija diezgan smags lūzuma punkts. Bija pašnāvības mēģinājums. Tas bija pagrieziena punkts, kad sapratu – tiklīdz būšu ārā no slimnīcas, došos pie ārsta un mēs to izrunāsim. Es meklēšu terapeita palīdzību. Tā sākās atveseļošanās posms, kas joprojām turpinās."

Aivis norāda, ka bipolāri afektīvie traucējumi ir ļoti spēcīga un bīstama slimība. "Pats biju domājis par balto kreklu, ka mani sasies, ieliks slimnīcā... Par maz mūsu sabiedrībā par to runā."
 

Kur meklēt palīdzību? 

  • Runā ar savu ģimenes ārstu!
  • Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes": 67222922, 27722292
  • "Pusaudžu resursu centrs": 29164747
     

Ambulatorā palīdzība:

  • Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
  • Ambulatorais centrs "Veldre" Rīgā:  67819748
  • Ambulatorais centrs "Pārdaugava" Rīgā: 67715108
  • Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
  • Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
  • Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253
  • Slimnīca "Ģintermuiža"Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021