Marinējam šī gada sēņu sezonas hitu – dzīslkāta bekas

Dzīslkāta bekas, kas nu jau bieži sastopamas Latvijas smilšainajos piejūras priežu mežos un arī silos gar nosusinātu purvu malām, pie mums ir ienācējas. Latvijā tās parādījās ap 2013. gadu, bet 2014. gadā ieguva gada sēnes titulu. Tā ir invazīva suga, kas, par laimi, izrādījusies ne tikai ēdama, bet arī garda, taču profesionālie sēņu pētnieki uzskata, ka nav pamata priecāties, jo dzīslkāta beka, iespējams, nomāc vietējās sugas. Tomēr tas netraucē mums tās lasīt, gatavot un ēst! Ar informāciju un recepti žurnālam "100 labi padomi" dalījās Maija Pohodņeva.
Foto: Maija Pohodņeva, 100 labi padomi

FOTO: no personīgā arhīva

Foto: Maija Pohodņeva, 100 labi padomi

Kā dzīslkāta beku atšķirt no citām? 

Dzīslkāta bekai, kad tā tikko spraucas laukā no sūnām, cepurīte ir maziņa, kā neliels rūsgans bumbulītis uz gaiši dzeltenbrūna kāta branga īkšķa lielumā. Augot tā sāk līdzināties citām bekām. Cepurīte ir 3–14 cm diametrā, tūbaina jeb samtaina, gluda, brūni oranža jaunam augļķermenim, bet vecākai sēnei sarkanbrūna. Virsmiziņa sniedzas pāri cepurītes malai. Stobriņi, kamēr jauni, ir gaiši dzelteni, vēlāk olīvkrāsas. Kātiņš uz augšu sašaurināts, 4–20 cm garš, diametrā 1–3 cm. Tas visā garumā klāts ar rupju tīklojumu jeb dzīslojumu. Šīs īpatnības dēļ sēne arī ieguvusi nosaukumu – dzīslkāta beka. Taču arvien tā nepareizi tiek dēvēta par kanādieti, Kanādas barviku, amerikānieti vai zeltaino baraviku.


Mīkstums balts līdz dzeltenīgs, pamatnē smilškrāsas. Griezuma vai bojājuma vietā kātiņš kļūst tumšāks, nedaudz melnē saskarē ar gaisu, bet tas kulinārajai vērtībai nekaitē.


Kad un kur bekas lasāmas? 

Augšanas laiks dzīslkātu bekām – no jūlija beigām līdz pat oktobrim. Sastopamas ap Rīgu un piejūras mežos gar līci, kā arī Kurzemes piekrastē, atrastas arī dziļāk iekšzemē, pie Daugavpils. 

 

Kā tās ēst un gatavot ziemai? 

Ar dzīslkāta bekas ienākšanu jāsamierinās, jo tās izplatību apturēt nav mūsu spēkos, bet mēs varam to intensīvi lasīt un gatavot gardas maltītes. Jo vairāk apēdīsim, jo labāk dabai!

 

Reklāma
Reklāma

Lielākoties tās ir tīras, bez kāpuru ejām, jo vietējie sēņodiņi šo sēni vēl nav atklājuši. Lasīt un tīrīt ērti, jo nav nedz smilšainas, nedz aplipušas ar skujām. Var cept bez iepriekšējas novārīšanas. Ceptas dzīslkāta bekas ir ļoti garšīgas, kraukšķīgas, ne sliktākas par baravikām. Apceptas taukvielās, bet bez sāls, var sasaldēt kā visas bekas. Der zupām, mērcēm, pīrāgu pildījumam. Garša atgādina baravikas.

 

Zeltainas dzīslkāta bekas stiprā marinādē


Marinādē beku zeltainais tonis saglabājas, un sēnes ir glumas, ir glītas un ļoti gardas. 

Vajadzēs:  

  • 1 kg vārītu dzīslkāta beku
  • 100 ml 9 % etiķa
  • 4 ēdk. cukura
  • 2 ēdk. sāls
  • 4 krustnagliņas
  • 4 smaržīgie pipari
  • 10–15 melnie piparu graudi
  • 3 lauru lapas
  • 1 l ūdens

    1. Lielākās sēnes sagriez, liec sālsūdenī un novāri 10–15 minūtes, noskalo, notecini caurdurī un nosver.
    2. Lej katlā ūdeni, pievieno pārējās marinādes sastāvdaļas uzvāri. Pieber sēnes un vāri vēl 15 minūtes. Verdošu salej sterilās puslitra burciņās. Aizvāko ar novārītiem metāla vāciņiem. Uz 30 minūtēm apgriez uz vāciņa un sasedz, tad griez atpakaļ, atkal sasedz un atstāj līdz rītam. Glabā ledusskapī vai pagrabā. 

Saistītie raksti