Skaisti dzejoļi svētku sajūtai

Dievs, svētī Latviju (Baumaņu Kārlis)

Dievs, svētī Latviju,

Mūs' dārgo tēviju,

Svētī jel Latviju,

Ak, svētī jel to!

Kur latvju meitas zied,

Kur latvju dēli dzied,

Laid mūs tur laimē diet

Mūs' Latvijā!

Nevis slinkojot un pūstot 

(Františeks Čelakovskis, atdzejojis Juris Alunāns (1.–3. pants))

Nevis slinkojot un pūstot

Tautu labā godā ceļ.

Nē, pie prāta gaismas kļūstot.

Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu

Vienu graudu veselu,

Kas gan izskaitīt tad spētu

Zelta kviešu krājumu!

Bet, kas lielīdamies pārdot

Ved uz tirgu pelavas,

Tas kā pelus, vējam ārdot,

Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,

Būsim sveiki, veseli!

Uzdziedāsim, uzdziedāsim

Augstu laimi Latvijai!

Tev mūžam dzīvot, Latvija (Vilis Plūdonis)

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā saulei, kas mirdz debess klajā!

Tu – jauna zvaigzne zvaigznājā,

Kas nule uzlēkusi tajā.

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā jūrai, kas tev šalc pie kājām!

Pats Dievs sensenis svētīja

Še tavas āres mums par mājām.

Tev dzīvot mūžam, Latvija,

Kā jūrai lepni, saulei cēli!

Tu – mūsu māte dārgaja,

Mēs – tavas meitas, tavi dēli.

Tev dzīvot mūžam, Latvija,

Tu tēvzeme mums Dieva dotā!

Lai latvju tauta apvienotā

Aug spēkā, slavā, daiļumā!...

Himna (Leonīds Breikšs)

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai

Un saule liek pār mūsu druvām līt.

Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,

Šī saule pirmā svētījusi mūs,

Lai takas tās, ko pirmais solis mina,

Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.

Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,

Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:

No zemes šīs mēs izauguši esam,

Mums šajā zemē galva jānoliek.

Lāčplēša sauciens (Veronika Strēlerte)

Rudens vēji kad baisi

Atvarus mutuļos jauc,

Izdzirda vētrainie krasti:

Dziļumos Lāčplēsis sauc!

Sauciens uz augšu šāvās

Skanīgs, spēcīgs un tīrs,

Iztrūcies cēlās un āvās

Latviešu karavīrs.

Kopā ar dzīviem un veļiem

Varoņi pulcēties sāk,

Raugi: pa rasainiem ceļiem

Mūžīgā Latvija nāk.

Baltais solījums (Māra Cielēna)

Mēs būsim tā,

mēs būsim tā:

kā ūdensroze ezerā,

kā smalkas spalvas cielavā,

kā putu ceļi Daugavā –

kā baltā svītra karogā,

kā baltā svītra karogā.

Mēs būsim tā,

mēs būsim tā:

kā margrietiņas vainagā,

kā bērzu runda ceļmalā,

kā gliemežvāki jūrmalā –

kā baltā svītra karogā.

kā baltā svītra karogā.

Mēs būsim tā,

Mēs būsim tā:

kā Ziemassvētki gadmijā,

kā tautasdziesma vakarā,

kā ausma rīta nokrēslā –

kā baltā svītra karogā,

kā baltā svītra karogā.

Bites (Zinaīda Lazda)

Ap māti bites aplīp rudenī,

Ap savu valsti mēs, kad vētras staigā.

Ap Latviju, kam vairogs zvaigžņu zaigā,

Mēs aplīpam kā bites rudenī.

Ap savu robežu, ap savu pašu zemi

Mēs rokās dodamies un vienprātībā cietā.

Kā vienā kalumā, kā vienā reizē lietā

Mēs cieši stājamies ap savu pašu zemi.

Skrien strauji vējš, un baigi satumst rieti,

Ap savu māti bites turas cieti.

Dziesma brīvajai Latvijai (Vilis Plūdonis)

Lai līgo lepna dziesma

Tev, brīvā Latvija!

Kā sauli uzlecošu

Sirds tevi sveicina.

Tu pērle, iznirusi

Iz dzelmju pusnaktīm;

Kā pērli tevi dārgu

Mēs sirdī glabāsim.

Tu puķe, kurai plaucis

Simts gadiem lolots zieds,

Kas tautas ilgām slacīts

Un tautas as'rām liets.

Tu zvaigzne, kas pie debess

Sāk atspīdēt tik nu,

Kaut seno zvaigžņu pulkā

No vecākajām tu.

Tu pavasara straume,

Kas smejot cauri tiek

Caur veca sniega blāķiem,

Ko ziema ceļā liek.

Lai līgo lepna dziesma

Tev, brīvā Latvija!

Audz liela, skaista, spoža,

Kā saule lecoša!

Es brīnos (Antons Bārda)

Es brīnos par sauli Latvijā,

Cik gan tā spoža un jauka –

Kā mirdz tā zirnekļa pinumā

Uz rudenī nokopta lauka!

Es brīnos par mākoņiem Latvijā,

Cik skaisti tie pāri mums liecas

Un ietīt blāzmainā mirdzumā

Gan mājas, gan pakalnus tiecas!

Es brīnos par debesīm Latvijā,

Cik dzidri tās staro un silti

Un ietver tik dīvainā atspulgā

Ir dzimtenes pelēko smilti!

Par vēju pat brīnos es Latvijā,

Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!

– Un, ja tu to redzi un izjūti tā,

Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

Latvijā (Jānis Akuraters)

Tur zinu tevi, zeme senā,

Kur lejas, meži šalc, –

Tur pērkons līksmi jodus dzenā

Un saules prieks nāk sirdī salds.

Tur dzirdu tevi, senā daina,

Kad uguns mirdz un līgo skan,

Tad burvība šo dzīvi maina,

Tiek dvēsele atkal jauna man.

Tur varoņiem un senčiem dusa,

Tur jaunas ciltis cīņā iet;

Tā latvju zeme, kura klusa,

Tā latvju tauta, kura dzied.

Dziesma dzimtenei (Ārija Elksne)

Dzimtene, mūžam mans skatiens

Vaicājot tevi būs vērsts –

Vienīgi tu manai dzīvei

Īstenās vērtības mērs.

Kopā ar saullēktiem taviem

Likteni sakalu es –

Man tavas uzvaras svinēt,

Man tavas nestundas nest.

Man tavas Daugavas dziesmas

Apkārt ap dvēselēm siet.

Man vēl caur velēnām dzirdēt,

Kā tavi cīruļi dzied.

Dzimtene, mūžam mans skatiens

Vaicājot tevi būs vērsts –

Vienīgi tu manai dzīvei

Īstenās vērtības mērs.

Melns – sarkans – zelts... (Vizma Belševica)

Mazs osis aug un grib par lielu koku kļūt.

Ai, Latvija, par tavu rudens osi būt

Un vēlo pļavu kausos visu savu zeltu sviest,

Un lauku liktenī līdz lapu galiem dalīties,

Un izturēt, kad zemes sāpe saknēs dzeļ

Un svešus karogus pār tevi rieta debess ceļ,

Un bezcerībā cerēt – sīkstam osim būt,

Un vai nu bojā iet, vai tavam zelta kokam kļūt.

Kur ko likt? (Ojārs Vācietis)

Apkārt – mežus, apkārt – kalnus,

apkārt – ceļus, apkārt – upes,

lejā – zemi, augšā sauli,

pašu Rīgu – vidiņā.

Apkārt – draugus, apkārt – smaidus,

apkārt — jokus, apkārt — prieku,

lejā – zemi, augšā – zvaigznes,

ugunskuru – vidiņā.

Apkārt – lepno, apkārt – savas

mīļās, mīļās dzimtās zemes

māmuliņas mīļo skatu,

svētku dziesmu – vidiņā.