Bērns maina sievietes ķermeni. Kā to iemīlēt?

Tas ir fakts – bērna iznēsāšana un dzemdēšana maina sievietes ķermeni. Viena ar to sadzīvo lieliski, jo novērtē brīnumaino darbu, ko ķermenis spējis paveikt – dāvāt bērnu –, ir laimīga par savu jauno – mammas – lomu. Taču citai ar pārmaiņu pieņemšanu tik labi neveicas. Kā iemīlēt sava ķermeņa pārmaiņas, ko rada bērna piedzimšana, stāsta psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa.

FOTO: Shutterstock.com

Pēc dzemdībām ir jāpārvar bailes un jāsāk ar vīru par to runāt – kā tas ir, kad nu ķermenis ir citāds.

Piesakoties mazulim, sieviete kļūst par māti, kas ir ļoti būtiska identitātes maiņa. Psihoterapeite to salīdzina ar pusaudžu vecumu: „Šajā periodā sieviete ķermeniski mainās un nekad vairs nebūs bērns. Ideālā variantā cilvēks pēc pusaudža vecuma sasniegšanas ir priecīgs, jo ir skaists, vesels, pieaudzis. Normālā situācijā arī sievietei vajadzētu ar prieku izbaudīt, ka vairs nav meitene, bet gan jau sieviete, kura laidusi pasaulē vismaz vienu bērnu. Līdzīgi kā daži iestrēgst un psiholoģiski netiek ārā no pusaudžu vecuma, ir sievietes, kuras pēc mazuļa piedzimšanas ļoti tiecas atpakaļ uz meitenīgo.” Tas nozīmē, ka ikvienā dzīves ciklu pārejas posmā var būt problēmas ar savas jaunās identitātes pieņemšanu, ne tikai kļūstot par vecākiem.

 

Straujās ķermeņa pārmaiņas grūtniecības laikā
Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar pusaudža periodu, pārejai no bērna uz pieaugušu cilvēku ir doti vairāki gadi. Bet topošās māmiņas rīcībā ir aptuveni septiņi mēneši – tas ir laiks, kad sieviete piedzīvo redzamās ķermeniskās izmaiņas. Un tas ir ļoti īss laiks arī lielām un fundamentālām emocionālām un psihiskām pārmaiņām.
 

Vizuāli izmaiņas var redzēt mazgājoties, citāda kļūst gaita, citādi sieviete pieceļas un apsēžas. Ar katru kustību, kas dzīvē ir jāizdara atšķirīgi, nākas atkal un atkal atzīt – es mainos, mana dzīve mainās, un nekad tā vairs nebūs tāda kā iepriekš. To dažkārt sievietēm pieņemt ir patiešām grūti. Reizēm topošās māmiņas atrod veidu, kā realitāti nepieņemt un izlikties, ka nekas taču viņas dzīvē nemainās. Valda uzskats, ka strādājoša sieviete un mamma ir norma. Tomēr šie divi procesi vienlaikus vienlīdz kvalitatīvi nevar notikt.
 

 

Paraugies uz savu ķermeni ne tikai no aspekta, cik labi tas izskatās, bet arī – cik lieliski funkcionē. Tas ir varējis iznēsāt un laist pasaulē veselu bērnu (varbūt jau vairākus), ir spējīgs zīdīt mazuli. Tavs ķermenis spēj ieklausīties bērna vajadzībās un parūpēties par tām. Tavs ķermenis spēj sniegt mīlestību vīram un mazulim.

 

 

Un pats ķermenis patiesībā par to rūpējas. Grūtniecības laikā sieviete vairs nespēj tik daudz un ātri pastrādāt, hormonu ietekmē atmiņa kļūst sliktāka – domas nav tik raitas un asas. Reizēm topošās mammas saka – „jūtos kā mākonī, kā miglā”. Sievietei darbā var būt ļoti grūti pildīt savus pienākumus, tādējādi zaudējot produktivitāti. Šīs izmaiņas saka priekšā – ir laiks nedaudz piebremzēt, nevis pārdzīvot un sev pārmest. Dzemdībām būtu jābūt kā lielam punktam pēc svarīga posma, kurā sieviete jau ir nolikusi malā daudzas citas savas lomas – meitenes, meitas, darbinieces, sociāli aktīvas personas – un pieņēmusi, ka uz laiku būs vienīgi mamma un sieva savam vīram.
 

Mainās arī dvēsele
Grūtniecības laikā mainās ne tikai ķermenis, arī dvēsele kļūst par tādu kā darbnīcu, kur visu laiku tiek pielaikoti un atlasīti kādi rīcības un attieksmju modeļi. Īpaši izteikti tas notiek, gaidot pirmo bērnu, kad sieviete daudz fantazē par to, vai būs tikpat laba mamma, kāda ir viņai pašai, vai tieši pretēji – cer, ka būs labāka. Viena ir sajūsmā, kā mainās ķermenis, cita ir šausmās. Katrai ir savas aktualitātes, bet fakts ir viens – ar tām ir jāstrādā un pamazām „jāliek nost” tas, kas esmu bijusi līdz šim. Zināmā mērā grūtniecība ir saistīta ar sērām, ko izraisa līdzšinējās dzīves un arī ķermeņa zaudēšana – „man nekad vairs nebūs meitenes ķermeņa, bet gan dzemdējušas sievietes, arī turpmākā dzīve būs ar citādu atbildību pret sevi un jauno ģimenes locekli”. Vai nākotne tāpēc ir sliktāka par pagātni? Nē, tā ir pilnīgi cita kvalitāte.
 

Stāsts par pašvērtību
Sievietēm, kuras tik ļoti ilgojas pēc bērna piedzimšanas atgūt identisku ķermeni kā iepriekš, visticamāk, ir apjukums un tāda kā identitātes krīze. Nav ne iespējams, ne vajadzīgs būt mammai ar meitenes ķermeni vai arī būt mammai ar karjeras sievietes attieksmi, tomēr nemiers un disharmonija paliek – „ko par mani domā apkārtējie? Kāpēc?”. Lai kāda būtu sievietes izvēle, bet, ja viņa notiekošo tiešām izbauda, tad, visticamāk, viņu citu attieksme daudz neietekmēs, tā nevarēs nodarīt pāri. Turklāt apkārtējie uz viņas izvēlēm raudzīsies pozitīvi. Parasti tiem citiem sieviete piešķir lielu nozīmi tad, ja pašā ir nemiers un galīgi nav skaidrības, ir nedrošība un nepatīk tas, ko ir izvēlējusies.
 

Cīņa par perfekto skaistumu
Šobrīd sabiedrībā valda narcistiskais modelis – visam jābūt perfekti, pat par spīti tam, ka realitātē tas nemaz nav iespējams. Un cilvēki liek lietā visus iespējamos līdzekļus, tai skaitā dažādas operācijas un drastiskus paņēmienus, lai to panāktu. Visi pasākumi ir ar mērķi būt tam, kas tu patiesībā neesi. Tie ir mēģinājumi atgriezties pagātnē, kur it kā ir bijis labāk un skaistāk. Tie ir mēģinājumi atbilst elkiem, ko redzam televīzijā un internetā. Taču mēs aizmirstam, ka elki ir dzīvi cilvēki, kas ārpasaulei rāda tikai to, ko vēlas parādīt. Un sieviete tik un tā nejūtas labi, jo neīstenojas princips – pareizi un labi man ir tas, kas der man.
 

Traumas, kas neļauj justies skaistai
Cilvēka izjūtu pašam par sevi veido dzīves gaitā piedzīvoti notikumi – gan labie, gan sliktie. Viena no spēcīgākajām traumām ir seksuāla vardarbība. Statistika rāda, ka piektā daļa bērnu tiek seksuāli izmantoti. Un no šiem bērniem izaugušās sievietes ir starp mums un kļūst par mammām. Seksuālu vardarbību piedzīvojusi sieviete nereti nespēj justies skaista, visticamāk, viņa ar savu ķermeni nekad nav bijusi mierā.
 

 

Grūtniecība ir saistīta gan ar prieku, gan ar sērām, ko izraisa līdzšinējās dzīves un arī ķermeņa zaudēšana – man nekad vairs nebūs meitenes, bet gan dzemdējušas sievietes ķermenis, arī turpmākā dzīve būs ar citādu atbildību pret sevi un jauno ģimenes locekli. 

 

 

Traumējošas situācijas var piedzīvot arī dzemdībās, saskaroties ar neiecietību un emocionālo vardarbību no medicīnas personāla puses. Ja radības bijušas harmoniskas, emocionāli piepildītas un piepildošas, tad, lai arī kāds pēc dzemdībām sievietei būtu ķermenis, to ir daudz vieglāk pieņemt un uz to paskatīties ar mīlestību. Tāpat vardarbīgas attiecības ģimenē izkropļo attieksmi pret sevi un savu ķermeni.
 

Ir sievietes, kuras pēc dzemdībām atzīst, cik ļoti nemīl savu ķermeni, un nožēlo, ka pirms tam nav novērtējušas, ka tas ir bijis skaists, jo arī tad likās nepietiekami labs. Šādos gadījumos ar plastisko operāciju sev palīdzēt var ierobežoti, jo izjūtas paliks. Ja ķermeni mēģina „pievilkt” izjūtām, tas visticamāk, nedarbosies.


Ko sievietei darīt, lai iemīlētu savu ķermeni
Tiekšanās atgūt iepriekšējo ķermeņa formu, visticamāk, nebūs efektīva, jo tā ir dzīvošana pagātnē. Vai arī nākotnē – „līdz vasarai nometīšu svaru, tad gan būšu skaista”. Taču nevienā no variantiem sieviete nedzīvo šeit un tagad. Vispirms būtu labi iemācīties dzīvot tagadnē, kur pieņem savu ķermeni, to mīl un labprāt tam pieskaras.
 

Reklāma
Reklāma

Apzināta pieskaršanās. Tas, ko var darīt, – lēnām tuvoties sev, mēģināt pieskarties, iepazīt ķermeniskās sajūtas. Brīdī, kad mazgājies, būt kopā ar sevi, nevis domāt par darbiem, kas darāmi pēc tam. Padomāt, vai apzināti pieskaries savai ādai un jūti, kas ar tevi notiek. Šie ir procesi, kam treniņa veidā soli pa solim sievietei ir jāiet cauri. Lai iemīlētu savu ķermeni, ir jāpavada ar to kopā apzināts laiks. Līdzīgi kā ar bērnu. Reizēm šo uzdevumu sievietes uzveļ vīrietim – „tagad tev man ir jāpalīdz sajusties labi un mīlētai”. Taču neviens cits nevar palīdzēt otram iemīlēt viņa ķermeni. Tas ir katras sievietes pašas uzdevums. Ja tas šķiet pārāk grūts un saviem spēkiem neatrisināms, tad vērts palīgā aicināt speciālistu, ar kuru pārrunāt attiecības ar savu ķermeni soli pa solim. 


Sava ķermeņa pētīšana, objektīva novērtēšana. Kamēr uz sava ķermeņa daļām neskaties, tu nevari ar tām salīgt mieru. Ne velti tie, kas izmēģinājuši diētas, ir pārliecinājušies – kamēr tās tiek ievērotas ar sajūtu „pēc tam es sevi mīlēšu”, centieni izgāžas. Tajā pašā laikā sevis pieņemšana nenozīmē būt sajūsmā par to, ko redzi, bet gan vienkārši akceptēt to. 


Laba darīšana ķermenim. Tikai realizējot iepriekšējo punktu, var notikt kādas pārmaiņas, kas ir nevis nākotnes mērķis, uz ko tiekties, bet tagadnes process. Nevis kā mocības, kuru dēļ svars kritīsies, bet gan darbošanās, domājot par to, kas ķermenim ir labs. Tam ir labi, ja dzer ūdeni, sporto, ēd vairāk salātu un dārzeņu.

 

Sievietes stāsta – „vakarā apsēdos un izēdu kasti šokolādes”. Vai viņas darīja sev labu? No vienas puses, viņas sevi palutināja, bet vai tiešām jutās iepriecinātas? Drīzāk, nē. Tādos brīžos labāk ir vienkārši pasēdēt un pajust – kas īsti ir tas, kas manī rada satraukumu, un kas patiešām būtu tas, kas mani šobrīd darītu priecīgu. Kampaņveida diētas un sportošana ir neiejūtīga izturēšanās pret sevi, tikai citā veidā. Sevis pieņemšana ir kaut kur pa vidu – ja tu sevi mīli, tu savam ķermenim pāri nedarīsi. Tu to kustināsi, bet tā, ka tas sagādā prieku; tu to pabarosi, bet veselīgi un nepārbarojot vai neturot badā.

 

Atkal skaista seksuālā dzīve
Izplatīta problēma – sievietei pēc mazuļa iznēsāšanas grūti ļauties seksuālām attiecībām tā, kā tas bijis pirms, jo viņai ir sajūta, ka nav gana pievilcīga un iekārojama vīrieša acīs. Ja sieviete par šīm bažām nerunā, ieilgst periods, kad gribas izslēgt gaismu, lai tikai vīrs neredzētu, kādas izmaiņas ir notikušas ar viņas vēderu, krūtīm. Ir jāpārvar bailes un jāsāk par to ar viņu runāt – kā tas ir, kad nu ķermenis ir citāds. Nereti vīrietis par to var ļoti mīļi un iejūtīgi izteikties. Bailes, ja tās izrunā, var tikt palaistas, un pie spožas gaismas atkal var piedzīvot brīnišķīgu seksuālo dzīvi. Jo nebūs tik lielas nozīmes ķermeniskām izmaiņām kā spējai emocionāli satikties ar partneri. 

 

DER ATCERĒTIES!
Grūtniecības laikā liela daļa topošo māmiņu piedzīvo atmiņas traucējumus, kļūst aizmāršīgas un izklaidīgas. Dažkārt šīs sajūtas mammu pavada pirmo bērna dzīves gadu. Sadzīviski to mēdz saukt par zīdīšanas amnēziju. Organisms atmiņas traucējumus ar hormonu palīdzību uztur ar konkrētu mērķi – mammai tajā dzīves brīdī ir jābūt kopā vienīgi ar mazo un par viņu jārūpējas, pārējo drīkst aizmirst.
 

  • Kampaņveida diētas un sportošana ir neiejūtīga izturēšanās pret sevi, tikai citā veidā. Sevis pieņemšana ir kaut kur pa vidu – ja tu sevi mīli, tu savam ķermenim pāri nedarīsi. 
  • Noderīgi ir vienkārši pasēdēt un pajust – kas īsti ir tas, kas manī rada satraukumu, un kas patiešām būtu tas, kas mani šobrīd darītu priecīgu.

     

Izmantotā literatūra:

 

 

 


Ārsti aizvien var pieteikties bezmaksas žurnāla “Mammām un Tētiem” saņemšanai, rakstot signe@mammam.lv.

 

Topošie un jaunie vecāki žurnālu „Mammām un Tētiem” bez maksas var saņemt Rīgas Dzemdību namā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kā arī Preiļu, Madonas, Jūrmalas, Cēsu, Ogres, Tukuma, Ventspils, Dobeles, Jēkabpils, Gulbenes, Jelgavas dzemdību nodaļās un aprūpes iestādēs, kā arī „Mammamuntetiem.lv” birojā vai apmeklējot pirmsdzemdību kursus „Gudro Sievu skolā” (adrese: Brīvības iela 40; pagalmā).

 

 


 

Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.

Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.
 

Iepriekšējos žurnāla numurus var lasīt un lejupielādēt šeit.