Vīrieti, ej atpakaļ pie savas sievietes!

VĪRIETI, MANU MĪĻO VĪRIETI! Pārkāp sev pāri, savam aizvainojumam, savam egoismam, savai bērnišķībai un atgriezies pie tās, kas Tevi mīl. Tu noteikti zini, kas viņai ir vajadzīgs, un tādēļ viņa Tevi pieņems atpakaļ. Ja ne uzreiz, tad varbūt pēc kāda laika, varbūt pēc kārtīgas izrunāšanās, varbūt pēc jaunas iemīlēšanās...

Tas ir aicinājums izrunāt abpusējos aizvainojumus, piedot viens otram un turpināt vairot mīlestību vai pat sākt to darīt no gala...

Sevišķi bēdīgi ir tas, ka izjūk ģimenes ar bērniem. Vīrieši to tik ļoti neizjūt, bet sievietes redz kā cieš bērni. Tik daudz ikdienā lasu internetā - vīrs aizgāja pie citas pēc bērna piedzimšanas... Mūsu attiecībs sabruka, un vīrs nevēlējās tās turpināt... Bērni palika bez tēva... Nevaru pārdzīvot vīra aiziešanu... Es viņam piedotu pat krāpšanu, bet viņš atgriezties nevēlas... Es nebiju laba mīļākā, un vīrs atrada citu... Viņš nevarēja izturēt manu pēcdzemdības depresiju, un attiecības sabruka... Kāpēc tā notiek? Latvijā šķiras vairāk kā puse (ja nemaldos katrs 7 no 10) pāru. Varbūt ir vaina audzināšanā un mūsu kultūrā - ja redzam, ka apkārt tā notiek, tad to uzskatām par normu? Esam kūtra, bet skaudīga, egoistiska tauta?

Es saprotu, ka arī sievietes mēdz aiziet uz neatgriešanos, bet tomēr vairumā gadījuma ģimenes atstāj vīrieši. Viņi netiek lutināti, pietiekami mīlēti, nerunā par problēmām un bla-dāc, izvēlas citu, cerot, ka būs labāk...

Laulība nav tikai rozā laiks, laulībā ir jāpiedzīvo krīzes un jātiek tām cauri. Kādēļ mūsu tauta to nespēj... Es saprotu, ka arī sievietes mēdz aiziet uz neatgriešanos, bet tomēr vairumā gadījuma ģimenes atstāj vīrieši. Viņi netiek lutināti, pietiekami mīlēti, nerunā par problēmām un bla-dāc, izvēlas citu, cerot, ka būs labāk... Pāri šķiras, sāk dzīvot atsevišķi, sievietes vēl cer uz kaut ko, bet vīrietis jau meklē jaunu...

Kad nesen prasīju kādam vīrietim, kurš nevēlas saglabāt ģimeni, lai gan sieva ir ar mieru to darīt - kādēļ tu neatgriezies pie sievas ar bērniem? Viņš atbildēja, ka laulība bija grūta un neizdevusies. Patiesībā visi argumenti, ko viņš minēja bija... bērnišķīgi un egoistiski. Maz seksa, maz rūpes par mani, rūpēs par bērniem aizmirsa mani, nemīl mani pietiekami stipri, viņas māte mums traucē, viņa nav tāda, kādu es iedomājos utt. Es viņām prasīju - ko tu, VĪRIETI, darīji, lai tā nebūtu... Vai Tu viņu pietiekami mīlēji? Vai Tu viņu loloji, mīļoji un rūpējies par viņu, kad tas bija nepieciešams? Vai Tu viņai sagādīji iespēju izbaudīt to, ka viņa ir sieviete - ne tikai māte vai sieva? Vai Tu iedevi viņai buču tikai tādēļ, ka viņu mīli? Nē, Tu to nedarīji. Tu ļāvi viņai iegrimt ikdienas rūpēs un PATS biji tas, kas visu sagrāvi. Sieviete Tevi mīl, ir gatava Tev piedot VISU - krāpšanas, lamāšanās, rokas pacelšanas, VISU, bet Tu esi vienkārši pārāk patmīlīgs, lai ieraudzītu, ka Tevi patiešām mīl! Tādēļ ATVER ACIS UN ATGRIEZIES!

Es Tevi Mīlu!