Kaislības Latvijas senioru aprūpes namos – arī šeit šķiras, precas, mīlējas un ķīvējas

Iveta (konfidencialitātes nolūkos sievietes vārds mainīts) jau daudzus gadus strādā par vadītāju kādā no Vidzemes puses senioru aprūpes namiem, un viņas stāsti ir spilgts pierādījums tam, ka dažiem mīlas dzīve pēc astoņdesmit gadu vecuma vēl tikai sākas.

Dāmas situāciju ņem savās rokās, kungi apmulsuši par lielo uzmanību

Nav nekāds noslēpums, ka sievietes Latvijā dzīvo krietni ilgāk nekā stiprā dzimuma pārstāvji. Aprūpes namos šī tendence ir redzama vēl izteiktāk. Iveta stāsta:
“Savā darba laikā nemitīgi esmu aculieciniece dažādām mīlas peripetijām. Kad dzirdu viedokļus – ko tad tie vecīši savos aprūpes namos dara? Ada zeķes, spēlē galda spēles un labākajā gadījumā noskatās “Panorāmu”… Bet tā ne tuvu nav. Tas, ka cilvēks ir vecs, nebūt nenozīmē, ka viņam negribas mīlēt un būt mīlētam. Neviens taču negrib būt vientuļš. Tāpēc arī tie pārīši mums te veidojas. Uzreiz gan jāsaka – kungi uz romantiku ir krietni kūtrāki, bet tas nemazina dāmu spēju lietas ņemt savās rokās. Viņas savā vecumā prot koķetēt tā, ka dažām gados jaunajām būtu ko pamācīties.”

Ņemot vērā visai šauro kungu izvēli, Iveta neslēpj, ka konkurence ir liela:
“Protams, visiecienītākie ir kungi, kuriem nav īpašu kustību traucējumu un demences pazīmju. Kaut gan reizēm pie dāmas tiek arī tie. Nesen pie mums ieveda vienu vēl tīri žirgtu kungu. Vai, kas te notika! Dāmas pucējās, smaržojās, meklēja frizierus un manikīrus… Katra jau gribēja viņam palīdzēt ēdnīcā un pasākumos blakus apsēsties. Apsaukāja sāncenses nesmukiem vārdiem… Pēc pāris nedēļām kungs atnāca pie manis uz kabinetu un atzinās, ka mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka šajā vecumā vēl var būt tāda piekrišana un uzmanība. Tiesa, apjucis no plašajām iespējām, viņš joprojām nevar izlemt, kura dāma varētu būt tā īstā.”

Tāpat arī reiz bijis izveidojies kārtīgs mīlas trijstūris. Kungam patikušas divas dāmas. Abas vienlīdz stipri. Kad džentlmenis vairāk uzmanības veltījis vienai dāmai, otra rīkojusi drāmas ne pa jokam. Un atkal otrādi un tā uz riņķi. Beigu beigās visi trīs nosēdušies pie sarunu galda un vienojušies, ka, lai jau paliek, kā ir, bet cik jau nu spēs dāmas tomēr mēģinās dzīvot draudzīgāk.

Arī aprūpes namos gadās pa kādai golddigerei un brunču medniekam

Laulību reģistrēšana aprūpes namos nav pārāk aktuāla. Lielākoties attiecības par nopietnām tiek uzskatītas tad, kad pāris sāk mitināties vienā istabiņā. Iveta stāsta:
“Pansionātu vadība vienmēr ir pret pāriem atsaucīga. Ja pāris nolēmis dzīvot kopā, abiem par to jāraksta oficiāls iesniegums, un tad mēs sakārtojam, lai abiem būtu pieejama ģimenes istabiņa. Nepieciešamības gadījumā piemeklējam arī kārtīgu divguļamo gultu.”

Lai arī ne visai bieži, bet gadās, ka starp aprūpes nama iemītniekiem tiek slēgtas arī laulības. Iveta atminas kādu gadījumu kaimiņu pansionātā:
“Jāsaka atklāti – precēties šajā vecumā pāri visbiežāk izlemj, dažādu racionālu iemeslu vadīti. Īpaši aktuālas šīs nedaudz aprēķina laulības kļuva tad, kad ieviesa likumu par to, ka pensijas var mantot. Netālajā pansionātā bija apsviedīga kundzīte, kura šādas pensijas saņēma jau triju mirušo vīru vietā. Apprecējās arī ceturto reizi, taču beigās pie pensijas tika vīrs, jo dāma pirmā devās aizsaulē.”

Lai arī uz attiecībām kārākas lielākoties ir kundzes, Iveta neslēpj, ka gadās arī pa kādam kārtīgam donžuānam:
“Bija mums viens kungs. Jaunībā bijis izslavēts meiteņu mīļotājs. Tagad jau krietni gados, ar demenci un kustību traucējumiem, bet tas viņa dabu nespēja ierobežot. Koķetēja ar visām pēc kārtas un, cik vien spēka, dāvināja šokolādītes. Viena daļa dāmu šo uzmanību pieņēma, bet dažas jau muka pa gabalu centīgo mīlnieku ieraudzīdamas.”

Mūža nogalē beidzot kopā ar lielo jaunības mīlestību

Veca mīlestība nerūs – un tas nav tikai teiciens. Iveta ir pieredzējusi, kā tas notiek dzīvē:
“Viena no aprūpes namā mītošajām sievietēm ik pa laikam nāca pie manis un lūdza, vai nevarētu viņas brālēnu no blakus pansionāta pārcelt uz mūsējo. Beigu beigās viņas neatlaidība vainagojās panākumiem, un mums izdevās šo jautājumu sakārtot. Tiesa, visai drīz izrādījās, ka brālēns nemaz nav brālēns, bet sena jaunības mīlestība. Abi bija viens otru sameklējuši, ilgi sarakstījušies un nu beidzot panākuši, ka var laimīgi dzīvot viens otram blakus.”

Gadās arī pa kādam šķiršanās skandāliņam

Protams, ne visiem jau krietnā vecumā sadzīvošana izdodas veiksmīgi. Senioru aprūpes centra vadītāja neslēpj, ka nereti tikpat ātri, cik uzrakstīts iesniegums par vienas istabiņas piešķiršanu, tiek rakstīts nākamais – ar lūgumu sadalīt abus mīlniekus atpakaļ katru savā istabiņā. Gadījies arī, ka pāris ilgi un labi sadzīvojis un tikai pēc kunga nāves atklājies, ka viņš bijis precējies un laulātā vēl ir pie labas veselības.

Iveta zina stāstīt, ka lielākoties attiecību dibināšana senioriem nāk tikai par labu:
“Viņi sāk vairāk rūpēties par sevi, iet uz vingrošanu, labprātāk apmeklē pasākumus un dodas ekskursijās. Viņu dzīvei parādās tāda kā garša. Arī radinieki lielākoties jūtas atviegloti. Protams, sākumā viņi ir izbrīnīti – kā tad tā, omītei 85 gadu vecumā jaunas attiecības. Bet ar laiku saprot, ka cilvēks šādi jūtas laimīgāks un arī nelūdzas tik ļoti pēc uzmanības kā vientuļie seniori. Jāsaprot arī, ka senioru aprūpes nami sen vairs nav nekādas nabagmājas. Šeit ir labi, cieņpilni apstākļi, veselības aprūpe, izklaidējoši pasākumi, un, ja vēl otra pusīte pie sāniem, mūsu senioriem tiešām ir visas iespējas izbaudīt komfortablas vecumdienas.”