Es bildināju viņu uz skatuves!

Tajā vasarā vēl dzīvoju Valmierā, bet strādāju un pa darba dienām dzīvoju Rīgā. Tā kā darba dienu vakari bija ļoti garlaicīgi, nolēmu tos mazliet iekrāsot, apmeklējot Krasta ielas Lido dzirnavas, kur vakaros varēja atpūsties, klausoties labu mūziku, un nedaudz arī padejot.
 

FOTO: no personīgā arhīva

Ceturtdienās Lido dzirnavās notika pasākums Dziesmu kari, kur katrs no zālē sēdošajiem droši varēja kāpt uz skatuves un dziedāt profesionālu muzikantu pavadījumā.
Un tad kādu ceturtdienas vakaru, ienākdams zālē, uz skatuves es ieraudzīju VIŅU — pasaku princesei līdzīgu būtni, ar eņģeļa seju, zeltā mirdzošiem matiem un burvīgu balsi! Kā vēlāk izrādījās, viņa bija viena no trim skolotājām, kuras bieži nāca dziedāt uz Lido. Es jau vairs neticēju īstai un patiesai mīlestībai, un kur nu vēl mīlestībai no pirmā acu skatiena. Bet šis vakars pilnībā izmainīja manas domas un dzīvi!

Uz skatuves es ieraudzīju VIŅU — pasaku princesei līdzīgu būtni, ar eņģeļa seju, zeltā mirdzošiem matiem un burvīgu balsi!

Pamazām un sev par lielu sajūsmu, es pamanīju, ka mūsu skatieni satiekas arvien biežāk un ilgāk uzkavējas viens pie otra. Bet tad šiem vakariem sekoja pārtraukums, un es jau sāku ļauties izmisumam, ka nekad vairs neredzēšu savu sapņu princesi.
No vakara vadītāja es uzzināju, ka šai neparasti skaistajai sievietei ir tikpat neparasts un skaists vārds — Spulga. Tā kā pirms tam, esot viņas klātbūtnē, es vienmēr „zaudēju valodu”, mums praktiski nekad nesanāca aprunāties. Taču pēc šī jaukā vārda es atradu viņu portālā draugiem.lv, un pamazām sarakstoties, uzaicināju arī uz randiņu.
Mēs atkal sākām apmeklēt šos muzikālos vakarus, un bieži uz skatuves kāpām dziedāt kopā. Es biju viņā tik ļoti iemīlējies, ka kādu dienu, Spulgai nezinot, uzrakstīju VIŅAI veltītu dziesmu. Un tad nāca arī lielais pārsteigums.
Kādā jaukā maija ceturtdienā es nopirku saderināšanās gredzenu un lielu baltu rožu pušķi, kuru uzreiz aizvedu uz Lido un noslēpu vāzē aiz skatuves. Vakarā kā jau parasti mēs ieradāmies uz  pasākumu un pēc neilga brīža bija klāt arī mans uznāciens.
Es dziedāju šo dziesmu tikai vienai, visskaistākajai un jaukākajai sievietei uz zemes — savai sapņu princesei. Pēc tam ar baltu rožu pušķi rokās pie mikrofona visas zāles priekšā lūdzu VIŅAS roku! Es biju laimīgākais cilvēks uz zemes, kad caur zāles aplausiem dzirdēju viņas teikto: „JĀ!” Tas bija milzīgu emociju un uztraukuma pārpilns brīdis, kuru nav iespējams aprakstīt.
 Nu jau vairāk nekā divus gadu esam kopā laimīgi apprecējušies, un viens otru mīlam no visas sirds un dvēseles.
 

Iesūtījis Kaspars Krastiņš,  stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieks

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!

Reklāma
Reklāma

 

SKATIES IDEJAS BILDINĀJUMIEM!

http://www.youtube.com/watch?v=eO3lmDjHZL4&feature=player_embedded