Iepazināmies, kad meitiņai bija trīs mēneši. Jauks iepazīšanās stāsts
Manai meitiņai bija nepilni trīs mēneši. Šķiet, biju tikusi pāri iepriekšējām attiecībām, kas līdzinājās ellei. Tuvojās Ziemassvētki un Jaunais gads, kad es sapratu, ka ir jāmēģina, jātiek pāri pagātnei un jānotic brīnumam – ka es tomēr varu būt laimīga, ka ir kāds, kas mani patiesi mīlēs, ka manai meitiņai tomēr būs tētis.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Foto no Ilzes personīgā arhīva. Meitiņa, kas viņus saveda kopā.
Ievietojumu draugiem.lv sludinājumu. Mani tiešām pārsteidza lielā atsaucība, jo biju norādījusi, ka man ir bērns. Domāju, ka tas atbaidīs daudzus vīriešus, bet izrādījās, ka mūsdienās bērns nav šķērslis. Saraksītjos ar vairākiem, satikos ar četriem no tiem. Es konkrēti zināju, ko es gribu – man vajadzēja patstāvīgu vīrieti, kas būtu man dzīvē atbalsts, bet galvenais – kas būtu labs tētis manai meitai. Es ļoti gribēju, lai manam bērnam ir tēvs, jo pati uzaugu tikai mammas gādībā, tētis nomira, kad man bija trīs gadi. Un tiešām, viens no satiktajiem vīriešiem likās tīri piemērots. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, ne no manas, ne viņa puses. Mēs viens otram iepatikāmies, bet tā nebija gluži mīlestība. Patiesībā es uz mīlestību vairs īsti necerēju, jo tik ļoti biju senāk sāpināta, gribēju vienkārši, lai kāds ir blakus.
Lasītākais
.jpg-72x72.jpg)
Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, ne no manas, ne viņa puses. Mēs viens otram iepatikāmies, bet tā nebija gluži mīlestība.
Viss notika ļoti ātri, sākām plānot kopīgu dzīvošanu, kas pēc
pāris mēnešiem arī realizējās. Oficiāli meitiņu piereģistrējām uz
viņa vārda. Un soli pa solim sapratām, ka mīlam viens otru un jo
dienas, jo vairāk. Es nevaru iedomāties lieliskāku vīrieti par
viņu. Tagad krājam naudiņu un plānojam kāzas. Mēs visi esam ļoti
laimīgi. Man blakus ir brīnišķīgs vīrietis, bet manai meitai - mīļš
tētis.
Tagad, visu pārdomājot, saprotu, ka tas viss bija jau sen
paredzēts. Manam mīļotajam pašam nevar būt bērni, tāpēc viņš
meklēja meiteni ar atvasīti. Un ja es nebūtu bijusi kopā ar tādu
draņķi, kas it kā apgalvoja, ka mani mīlot, bet pameta vienu ar
bērnu, turklāt vēl pamanījās paziņot, ka esot neauglīgs, mēs
visticamāk nekad nebūtu satikušies, nebūtu kopā un varbūt arī tik
ļoti laimīgi. Vajadzēja noiet garu sāpju pilnu ceļu, lai beigās
nonāktu paradīzē... Tāpēc droši varu teikt: "Viss, kas notiek,
notiek uz labu".
Iesūtījusi Ilze Rutkovska, stāstu konkursa Mēs iepazināmies
draugiem.lv dalībniece
VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!
.jpg-804x536.jpg)
