Modernā pasaka, pateicoties draugiem.lv
Tas nenotika sensenos laikos kādā tālā zemē. Tas notika tepat divās Latvijas pilsētās – laikā, kad abi bijām savas lielās mīlestības gaidās. Tā nu ir gadījies, ka mums abiem bija uzskats – nav vērts sevi izšķiest nejēdzīgās, neko nesološās attiecībās. Gaidījām to īsto un vienīgo. Es – savu princi, viņš – savu princesi...
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Foto no personīgā arhīva. Kāzu dienā.
Jā, un izrādījās, ka prinči un princeses mīt arī draugos, ne tikai pasaku pilīs aiz trejdeviņām jūrām. Tātad, jā, mēs iepazināmies draugos, kā šķiet, ne bez mūsu kopējas draudzenes palīdzības (kaut gan, sakot „draudzene”, es nepasaku neko, viņa ir kas vairāk – otrā mamma, skolotāja, sirdsdraudzene un uzticības persona mums abiem; ja mēs gribētu vilkt paralēles ar stāstu par Pelnrušķīti, tad viņai noteikti tiktu Pelnrušķītes krustmātes – Labās Fejas loma). Kādu dienu viņa – mūsu Labā Feja – man atsūtīja vēstuli, lai paskatos bildes Anrija galerijā, jo tur ir kaut kas, kas man noteikti jāredz (līdz šai dienai man nav skaidrs, kas man tieši, atskaitot VIŅU PAŠU, tur būtu bijis jāredz?!).
Lasītākais
FOTO: Kāzu otrā diena
Bet nākamajā dienā mani jau gaidīja vēstule vai, precīzāk – divas vēstules draugos. Atturīgas, bet tik neizsakāmi intriģējošas... Vēstules labākajās tradīcijās. Vēstules, kādas kādreiz romantiskajā laikmetā kungi rakstīja dāmām uz smalka, iesmaržota papīra. Sākām sarakstīties. Sākumā vien tāpēc, ka šķita – esam atraduši līdzvērtīgu sarunu biedru. Bet vēstulēs atklājās aizvien vairāk mums kopīga, tomēr vēl nebija pat nojausma par to, kā mūsu stāsts pavērsīsies.
un tā bija mīlestība, jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis un sviest uz vienu vai otru pusi – tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs. Un mēs vairs nemācējām skaitīt…
Pēc apmēram divu nedēļu sarakstes man bija jādodas prezentācijas
tūrē pa Latviju, kopā ar Labo Feju. Šī tūre tad arī izrādījās mūsu
liktenīgā tikšanās, kad beidzot viens otru ieraudzījām dzīvē.
Satikāmies Brīvdabas muzejā, un tas bija brīdis, kad, kā raksta
Imants Ziedonis, „..apstājās laiks... un tā bija mīlestība, jo
tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā
smiltis un sviest uz vienu vai otru pusi – tam nebija nozīmes. Un
nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs. Un mēs vairs nemācējām
skaitīt…” Pārņēma neaprakstāma sajūta... Sajūta, ka esi saticies ar
savu likteni. Ka neviena izvēle vairs nav mūsu rokās. Viss jau
ticis izlemts iepriekš. Un draugi ir bijusi burvju nūjiņa mūsu
Labās Fejas un Dieva rokās. Tieši divus gadus pēc mūsu tikšanās,
mēs salaulājāmies Krimuldas baznīcā un šobrīd gatavojamies svinēt
savu pusgada kāzu jubileju, kas būs 14.februārī.
Stāsts, kas parasti noslēdzas ar „tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”
joprojām palicis neuzrakstīts. Kāzas nebūt nav pasakas beigas, tas
ir jauns sākums. Sākums tai pasakai, kuru rakstīsim kopā un kuras
tapšanā līdzvainīgi vienmēr būs draugiem.lv un mūsu Labā Feja.
Iesūtījuši Gunta Megne-Sirmā un Anrijs Sirmais, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieki
VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!
