Aizrakstīju pirmā: "Skaties, bet neraksti?"

Viss sākās ziemā, kad bija tikpat auksti, kā ir šobrīd. Es biju saslimusi, tādēļ no lielpilsētas nemieriem un trokšņiem aizbraucu uz laukiem.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva.

Kad bija jau trešā grāmata izlasīta un jutos mazliet spirgtāka, iegāju draugiem.lv portālā. Paskatījos, kas jauns maniem draugiem, kas jauns Latvijā un intereses pēc apskatījos statistiku. Viņš uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Tumsnējs, brūnām acīm, interesants sevis raksturojums. Bet viņš nerakstīja. Nākamajā dienā ziņkārības vadīta uzrakstīju es: "Skaties, bet neraksti?" Uz ko viņš atbildēja, ka vienkārši brīnoties, kā man varbūt 21 gads, ja pēc bildēm izskatos apmēram 17 gadus jauna. Tā kādā mierīgā ziemas pēcpusdienā, vērojot saulrietu, sākās mūsu sarakste. Ar katru nākamo vēstuli noskaidrojās, ka mums ir daudz kopīga. Joki, pārdomas, koķetēšana. Tad, paralēli draugiem.lv sākām runāties Skype.

Valentīndienas konkursā, kur mēs vēl īsti nezinot, ka būsim pāris, vinnējām biļetes uz jazz koncertu.

Man priekšā bija vēl desmit slimības dienas, līdz atgriezīšos lielpilsētā, darbā un satikšu Viņu. Šajās desmit dienās mūsu sarunas sākās tikko bijām pamodušies un ilga līdz nākamās dienas 4 vai pat 5 rītā. Tad mazliet laiks tika atvēlēts miegam, un līdz ar jaunas dienas sākšanos sākās arī mūsu stāsts. Vēl vienam otru nepazīstot klātienē, es izlēmu piedalīties draugiem.lv Valentīndienas konkursā, kur mēs vēl īsti nezinot, ka būsim pāris, vinnējām biļetes uz jazz koncertu. Pamazām tuvojās diena, kad es atgriezīšos Rīgā. 13. februārī es biju atpakaļ, bet tā kā viņam 13.datumā bija dzimšanas diena, mēs norunājām tikšanos uz 14. februāri – visu mīlētāju dienu. Pienāca 14. februāra rīts, tikšanās bija norunāta pēcpusdienā pie kanāla tilta iepretim Nacionālajam Teātrim. Es savā dzīvē nekad nebiju tik ļoti uztraukusies kā šajā dienā. Katra minūte likās kā divdesmit, katra stunda likās kā mūžība. Pat mana māsa nezināja, ko ar mani darīt – tik uztraukušos.

Es savā dzīvē nekad nebiju tik ļoti uztraukusies kā šajā dienā.

Reklāma
Reklāma

Izbraucu ātrāk, jo vismazāk vēlējos nokavēt, ko tik ilgi nevarēju jau sagaidīt... Es, protams, biju ātrāk, un soļoju turp atpakaļ, līdz pāri ielai ieraudzīju viņu.. Viņš, kā jau bija minējis, bija gara auguma vīrietis, melnā elegantā mētelī ar rozēm rokās. Viņš pienāca man klāt un apskāva mani. Tālāk sekoja tējas namiņš, flirts, pirmais skūpsts. Pastaiga Vecrīgas ielās, kur taisot vaļā šampanieti, trāpījām kāda nama logā. Dzirkstele, kas bija jau no sākta gala, bija uzliesmojusi pilnībā, un mēs pie sevis sapratām –  ir sācies mūsu ceļš...

Iesūtījusi Zane Strupiša, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!