Man bija 17, viņai — 15

Tas bija tā. Pirms vairākiem gadiem, kad sāku mācīties RTU Liepājas Filiāles 1.kursā, kā jau topošais datoriķis daudz laika pavadīju pie datora, internetā un, pārsvarā draugiem.lv. Un tad es iepazinos ar kādu īpašu meiteni. Viņas profilā pie dzīvesvietas bija rakstīts kas tāds, kas lika man aizrakstīt viņai un uzsākt sarunu. Tā es iepazinos ar Madaru.

FOTO: Aigars Jansons, http://www.ajstudio.lv/

Modeļi attēlā nav raksta varoņi.

Tā bija jauka, draudzīga, mēnešiem ilga sarakste draugos, kas tikai gadu vēlāk noveda pie pirmās tikšanās. Pa šo laiku es iemīlējos neskaitāmas reizes, bet jautājums paliek neatbildēts – vai es mīlēju vai tikai iemīlējos? Šķiet, ka tas bija otrais variants. Un tad sekoja ilgi gaidītā tikšanās reize. Man bija 17, viņai 15. Rudens un nemierīgais vējš Liepājas jūrmalā. Nedroši glāsti un naivi, maigi skūpsti — kas nebijis un tīrs. Saules spēles, zūdot aiz horizonta? Vai tādas bija? Neatceros, jo bijām pārāk aizņemti viens ar otru.

 

Bija tik patīkami vienkārši stāvēt un skatīties acīs, kas tik silti skatījās un smaidīja pretī, rudajos matos, kas, rotaļīgā vēja nesti, mani ik pa mirklim viegli iepļaukāja, un sajust, ka neesi viens uz šīs pasaules. Un pēc tam skatīties kopā, vienā virzienā, nevis vienam uz otru. To taču nozīmē mīlestība — skatīties kopā, vienā virzienā. Likteņa sakritība vai ne, bet viņa, mākslinieka Anmaņa mācekle, bija man veltījusi zīmējumu — vienu lielu un skaistu aci. Vai liktenis jau bija zinājis par skatīšanos vienā virzienā?

Viņa, mākslinieka Anmaņa mācekle, bija man veltījusi zīmējumuvienu lielu un skaistu aci. Vai liktenis jau bija zinājis par skatīšanos vienā virzienā?

Un tad sekoja atvadas. Vai kāds zināja, ka atvadas būs uz tik ilgu laiku? Pagāja divi gadi. Pa retam kāda vēstule draugos, pa retam kāds sms. Es nobijos no laimes un meklēju citur. Parādiet Debesis cilvēkam, kas dzīvojis Ellē un vai zināt — viņš nobīsies, jo neticēs tā visa patiesumam. Es nobijos. 2 gadi, slapstoties apkārt, meklējot mīlestību tur, kur tās nav, sniedzot citām mīlestību, kas nebija domāta viņām un saņemot pretī to neko, kas būtu domāts man. Un vienmēr man bija sajūta, ka mani vēro. Kaut kur kāda neredzama, visu varoša acs. Tāda biedējoša, bet silta un mīloša. Attiecības juka viena pēc otras, jo kaut kur dziļi sevī jutu, ka īstā mīlestība ir palikusi aiz muguras. Atlika pastiept tikai roku...

Attiecības juka viena pēc otras, jo kaut kur dziļi sevī jutu, ka īstā mīlestība ir palikusi aiz muguras.

Reklāma
Reklāma

Bija pagājuši 2 gadi kopš tikšanās, bija drēgns rudens vakars, un man bija jāsatiek sen neredzēts draugs. Madara. Tikšanās tika norunāta Latvijas 1. Rokkafeinīcā. Vārdu pa vārdam aizrunājāmies un pasūtījām kokteiļus. Nekādi dzērāji neesot, iereibām un radās traka doma — doties uz to pašu vilinošo jūrmalu. Iereibuši, jauni un traki devāmies uz jūrmalu. Lai mazliet izvēdinātu galvu, aizsmēķēju, uzpīpēju un mazliet nomierināju savu satraukto prātu. Pēc mirkļa par cigaretes kādreizējo būtību liecināja vien tās dūmu dvēselīte, kas lēni cēlās debesīs. Un tad viņa spēra soli sāņus. Pats nemanot, es viņu pievilku sev cieši klāt un vairs nelaidu vaļā. Līdz jūrmalai ceļš veda pa šķērsieliņām, bet mēs, rociņās sadevušies, jutāmies kā vasarā pļavā skraidot. Pāris vārdi par draudzību, jautājumi un atbildes par nākotni un tagadni un draugi saskūpstījās. Tas skūpsts bija tas, kas mūs bija vienojis agrāk un vienoja tagad. Tas skūpsts, kas mums abiem izteica visu, nepasakot ne vārda. Sīksīkas elektriskas tirpiņas izskrēja caur ķermeņiem, un mēs sapratām, ka šos gadus esam sevi mānījuši. Mēs tiešām bijām radīti mīlestībai. Īstai, abpusējai, vienam pret otru. To visu pateica skūpsts. Ar to pilnīgi pietika, un jebkas cits būtu bijis lieks. Jauno gadu mēs pavadījām kopā, liekot spēcīgus pamatus skaistai nākotnei – mūsu nākotnei.

 

Iesūtījis Jānis Auza, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv  dalībnieks

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!