Nākamo vīru satiku Īslandē

Mans tēvs jau kādu laiciņu strādāja Īslandē, un arī es devos vasarā uz trim mēnešiem mazliet papelnīt naudiņu, ceļš bija ilgs un tāls, un ļoti nogurdinošs, bet, ierodoties Īslandē un ieraugot šo brīnumjauko salu, uzreiz sapratu, ka noteikti palikšu te ilgāk par trīs mēnešiem. Tā arī notika!

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva.

Sāku strādāt mazā restorānā un lēnām sāku iejusties svešā zemē. Tad kādu dienu, aplūkojot savu profilu draugos, pamanīju, ka mani bija skatījies kāds simpātisks puisis, kurš arī atrodas Īslandē, bet nu dzīvo Reikjavīkā, kas ir Īslandes galvaspilsēta. Nolēmu arī viņu apskatīt, jo es dzīvoju Selfosā, mazā pilsētā apmēram 50 km no Reikjavīkas. Pēc pāris dienām man jau bija atnākusi vēstule no šī puiša ar jautājumu, kā tad man iet un cik tad ilgi jau dzīvojos pa Islandi. Atbildēju, ka iet man labi un ka esmu šeit dažus mēnešus, tad nu viņš izteica domu, ka vajadzētu satikties un tā kā viņš dzīvo Islandes galvaspilsētā, es varētu atbraukt patusēt tur!

Kad pacēlu galvu, ieraudzīju savu vēstuļu draugu stāvam un smaidam, biju šokā, un viņš arī, jo nezināja, ka es tur strādāju. Tā nu pēc gada neredzēšanās liktenis mums bija sagādājis pārsteigumutikšanos!

Tā kā es viņu nezināju un nemēdzu braukt pie nepazīstamiem, atbildēju — gan jau citreiz! Tā nu pagāja kāds laiciņš, biju jau piemirsusi par šo puisi, tad viņš atkal atsūtīja man vēstuli ar jautājumu, kā tad man ejot, atbildēju, ka labi. Tad viņš palūdz manu tālruņa numuru, kuru, lai arī tā nemēdzu darīt, viņam iedevu! Tad kādu laiku sarakstījāmies un sazvanījāmies, kamēr saņēmos satikies ar viņu. Tā kā viņš nebrauca viens, arī es ar draudzenēm sēdāmies mašīnā un gaidījām, kad tad Latvieši ieradīsies! Nācās diezgan ilgi gaidīt, un es zvanīju, kur tad viņš ir, uz ko saņēmu atbildi: „Labs nāk ar gaidīšanu!” Nnodomāju, labi — tad jau var arī pagaidīt! Kad viņi ieradās, bijām mazliet pārsteigtas, jo viņi bija 5 puiši, bet mēs tikai trīs, nolēmām aizbraukt uz klusāku vietiņu pie dabas, pasēdējām parunājām. Tā kā manām draudzenēm šī kompānija ne īpaši patika, viņas devās prom un bija ļoti izbrīnītas, ka es vēlos palikt, jo nekad nemēdzu tā darīt, vēlāk biju pati pārsteigta — palikt ar 5 nepazīstamiem vīriešiem! Tajā pašā laikā mēs visi bijām Latvieši, kas dzīvo tāla svešā zemē, tāpēc apdraudēta nejutos!

Viņi visi bija jauki cilvēki. Mēs stāstījām viens otram par saviem plāniem, ar ko nodarbojamies. Redzēju, ka mans vēstuļu draugs centās turēties man blakus un īpaši nevienu man nelaida klāt. Iekšēji nosmīnēju, bet arī neiebildu. Liels pārsteigums bija,  kad viņš izņēma savu telefonu, un es ieraudzīju, ka viņam ir tieši tāds pats kā man, nodomāju, ka tā nu gan ir sakritība! Kad sāku sarunāties ar viņa draugu, redzēju, ka viņam tas ne īpaši patīk, un tad draugs man teica: „Forša tu esi, bet nu laikam tu esi viņam!” Nobrīnījos un teicu, ka nepiederu nevienam! Kad viss bija izrunāts, nolēmām doties mājās. Tā nu mani nogādāja mājās sveiku un veselu, un paši aizbrauca atpakaļ uz Reikjavīku. Pēc tam kādu laiku sarakstījāmies un sazvanījāmies, aicinājām viens otru ciemos, bet ne viens ne otrs nekur neaizbrauca!

Redzēju, ka mans vēstuļu draugs centās turēties man blakus un īpaši nevienu man nelaida klāt.

Reklāma
Reklāma

Bija pagājis jau gads kopš mūsu tikšanās, bija jau pavisam cita dzīve, jauni draugi, tusiņi, biju viņu aizmirsusi, kad restorānā, kurā strādāju, izdzirdēju latviešu balsi sakām: „Kas tad te mums ir? Tu gadījumā nerunā latviski?” Kad pacēlu galvu, ieraudzīju savu vēstuļu draugu stāvam un smaidam, biju šokā, un viņš arī, jo nezināja, ka es tur strādāju. Tā nu pēc gada neredzēšanās liktenis mums bija sagādājis pārsteigumu — tikšanos!

Nolēmām vairs nepretoties liktenim un sākām satikties. Un nu jau kā 3 gadus dzīvojam kopā. 23.decembrī apprecējāmies un audzinām mūsu meitiņu! Tā liktenis bija lēmis tālā svešā zemē savest kopā divus latviešus!


Iesūtījusi Ineta Divra, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!