Stāsta puisis: sarakstījāmies 9 mēnešus, bet nu dzīvojam kopā

9.janvāra vakarā,  dzīvojoties pa draugu un draugu draugu profiliem, mans skatiens uz mirkli apstājās... apstājās, jo pretim raudzījās dievišķs smaids, maigs acu skatiens, starojoši vaibsti. Tā vien likās, ka tā nav bilde, bet redzu reālu cilvēku, kas skatījās man tieši acīs, iekaroja manu sirdi, apņēma manu prātu un ķermenim lika rīkoties. Uzskricelēju neitrālu, tomēr cerību pilnu komentāru foto galerijā — “ļoti smuka meitene :) ;)”.  Viņa bija no manas pilsētas, bet nekad dzīvē nebijām tikušies, redzējušies un zinājušu viens par otra eksistenci. Viņa nebija no tām meitenēm, kuras ir viegli uzrunāt, kuras ir viegli uzaicināt uz tikšanos. Viņa likās pašpārliecināta, spēcīga, starojoša un laimīga. Ja vien toreiz es būtu zinājis, ka patiesībā aiz šī brīnumainā eņģeļa slēpjas ievainota un saudzējama pērle... Tad... tad es būtu uzstājīgāks un varbūt viss būtu noticis negaidot deviņus mēnešus. 

Viņa nebija no tām meitenēm, kuras ir viegli uzrunāt, kuras ir viegli uzaicināt uz tikšanos. Viņa likās pašpārliecināta, spēcīga, starojoša un laimīga.

Manam komentāram sekoja pieklājīgs paldies par uzlaboto dienu. Tomēr, lai cik ļoti bija cerēts, nekā vairāk... Sekoja nākošās vēstules no manas puses, viņa atkal pieklājīgi un sirsnīgi atbildēja uz maniem jautājumiem. Tomēr, kad saņēmos uzrunāt tējas pauzei, sekoja atraidījums. Rūgtums sirdī, bet sarakste nepārtrūka. Es turpināju dzīvot savu dzīvi, viņa savējo...  tikai ik dienas sūtījām vēstules draugos. Runājām par lietām, kas satrauca mūs, par lietām, kas bija aktuālas tepat pilsētā, sūdzējāmies par grūtībām, priecājāmies par laimes brīžiem, smējāmies. Sarakstē pat tikām līdz savu kāzu plānošanai, it kā pa smieklam, bet tomēr abi klusībā cerējām, ka šie smiekli piepildīsies.. Līdz sāka šķist, ka bez šī cilvēka vēstulēm es vairs nespēju dzīvo, jutu, ka arī viņai ir līdzīgi. Ja kaut vienu dienu nesaņēmu kādu ziņu, mani pārņēma raizes, vai ar manu dvēseles radinieku nav atgadījies kas ļauns. Mums bija daudz iespēju šo deviņu mēnešu laikā tikties, tomēr liktenim acīmredzot bija savs plāns. Nepatrauktā sarakste ilga deviņus mēnešus līdz 9.septembrī uzdrošinājos viņu uzaicināt uz savas dzimšanas dienas vakariņām. Man tik ļoti gribējās savus svētku dienu pavadīt kopā ar viņ — ar it kā zināmo, bet tajā pašā laikā svešo personu. Ļoti cerēju viņu ieraudzīt... lai gan viņa bija apsolījusi ierasties, šaubas nezuda tik un tā. 

Līdz tur viņa nāca —  tāpat starojoša, smaidoša, ar mazu dāvanu rokās. Viņa uzreiz sāka runāt, sveica svētkos un teica laba vēlējumus. Tovakar mēs runājām bez apstājās, bija sajūta, ka esmu saticis senu labu draugu. Tā bija mūsu pirmā tikšanās... Tagad tas viss pārvērties jau kopdzīvē un toreiz caur smiekliem izsapņotās kāzas ceram piedzīvot dzīvē.. Tāds ir mūsu maģiskais skaitlis 9.
 
 

Iesūtījis Zigmārs Bērziņš, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieki

P.S. Izrādījās, ka gan es gan, viņa šo deviņu mēnešu laikā bijām mēģinājuši veidot attiecības un klusībā cerējuši, ka tik un tā viss iegriezīsies tā, ka mēs būsim kopā. 

P.S.S Citiem mēs mudinām nebaidīties, riskēt un atklāt savas patiesās domas, sajūtas, vēlmes. Lai nesanāk kā mums — cerējām viens uz otru 9 mēnešus.