Kapusvētki, bēru tradīcijas, kremācija un jaunais Kapsētu likums – intervija ar apbedīšanas nozares pārstāvi

Kā pēdējo gadu laikā mainījušās cilvēku izvēles? Kāpēc kremācija kļūst arvien populārāka? Vai jaunais Kapsētu likums tiešām radīs tik lielas pārmaiņas, kā domā daļa sabiedrības? 
Par tradīcijām, mītiem, juridiskajiem jautājumiem un profesionālajā darbā piedzīvoto intervijā stāsta ilggadējs apbedīšanas nozares pārstāvis, Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs Mārtiņš Štreihfelds.

Vasaras nogale saistās ar kapusvētku laiku. Kādi ir jūsu vērojumi – vai kapusvētku tradīcijas joprojām ir dzīvas un aktuālas vai pamazām aiziet pagātnē? 

– Salīdzinot ar laiku pēc Padomju Savienības sabrukuma, kapusvētkus apmeklē nedaudz mazāk cilvēku. Toreiz viss, kas iepriekš bija aizliegts un pēkšņi kļuva atļauts, guva ļoti lielu atsaucību. Taču ģimenēs, kur tuvinieku kapavietu kopšana un kapusvētku apmeklēšana ir svēta tradīcija, nekas nav mainījies. Šīs vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Es labāk pārzinu situāciju Rīgā, un te kapusvētkos kapsētās joprojām ir daudz apmeklētāju. Kapavietas ir sakoptas, visur ziedi un svecītes. Domāju, ka ārpus Rīgas, īpaši Latgalē, kapusvētku tradīcijas tiek koptas vēl rūpīgāk. 

Vai pēdējo desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadu laikā ir parādījušās kādas jaunas tradīcijas un kādas pamazām izzudušas?

– Pie vecākiem mūsu ģimenes uzņēmumā Latona Ltd es sāku strādāt jau 2008. gadā, savukārt apbedīšanas uzņēmumu vadu kopā ar mammu Rutu kopš 2023. gada janvāra. Mūsu apbedīšanas uzņēmums darbojas šajā sfērā jau kopš 1992. gada Ir grūti nosaukt ko tādu, kas pēdējos gados būtu būtiski mainījies. Taču ir tradīcijas, kas joprojām saglabājas – piemēram, pirms kapa aizbēršanas zārku pārklāt ar zārka segu. Daudzas ģimenes to joprojām ievēro. Taču, pieaugot kremāciju skaitam, zārka sega kļūst mazāk aktuāla, jo kremācijas gadījumā to parasti neizmanto. Joprojām ir dzīva arī tradīcija bērt kapā trīs saujas smilšu. Savukārt zārku līdz kapavietai tuvinieki nes retāk, biežāk to uztic profesionāļiem. Tomēr ir arī daudz gadījumu, kad piederīgie vēlas nest un parādīt aizgājējam cieņu pēdējā gaitā. Pie kapa bieži vien tiek skaitīta Tēvreize, arī tad, ja ceremoniju vada izvadītājs.

Vai var teikt, ka kremācija kļūst arvien populārāka?

– Ja skatāmies uz pēdējiem četrdesmit gadiem kopumā, tad būtiskākais jaunums apbedīšanas nozarē ir tieši kremācija. Tās popularitāte turpina pieaugt. Agrāk no desmit bērēm aptuveni četrās tika veikta kremācija, bet sešās notika tradicionāla apbedīšana zemē. Mūsdienās situācija ir pretēja – aptuveni astoņos gadījumos izvēlas kremāciju, bet tikai divos notiek apbedīšana kapos.

Eiropā arvien vairāk tiek runāts par zaļo apbedīšanu – cilvēku kompostēšanu, piemiņas koku stādīšanu un citiem videi draudzīgiem risinājumiem. Vai arī Latvijā parādās šādas idejas?

– Latvijā par to arī ir runāts. Pērn sniedzu interviju par Latvijā radītu produktu – puķupodu, kurā kremācijas pelni tiek ievietoti zem auga. Ideja ir tāda, ka, iestādot zemē, saknes iziet cauri pelniem un vēlāk izaug koks vai cits augs. Skatos uz to visai skeptiski. Ir grūti iedomāties, ka pelni varētu būt īpašs barības avots augam. Pelnus jau izsenis izmanto dārzniecībā – tos kaisa, lai ierobežotu sūnas un nezāles. Tāpēc man šķiet, ka šajā idejā vairāk ir mārketings nekā reāls ieguvums augam. Protams, ja cilvēkiem šāda pieeja patīk, nav iebildumu. Par līdzīgiem risinājumiem ārzemēs gan esmu dzirdējis daudz vairāk. Ir ne tikai piemiņas koki, bet arī visai neparastas idejas. Piemēram, Amerikā daļu pelnu ieber smilšu pulkstenī. Man tas šķiet mazliet ironiski – it kā cilvēkam jau pienāktos mierīgi atdusēties, bet viņu vēl visu atlikušo laiku nodarbina par smilšu pulksteni. Katru reizi, kad apgriez pulksteni, sanāk, ka viņš atkal piedalās tavā ikdienā. Es šādu piemiņas veidu neizvēlētos.

Kad sākās diskusijas par topošo Kapsētu likumu, sociālajos tīklos izplatījās daudz maldinošas informācijas. Cilvēki rakstīja, ka līdz ar jauno likumu atņems kapavietas un virsū apbedīs citus. Patiesībā likumā nekas tāds nav paredzēts.

– Viena no likuma priekšrocībām ir tā, ka tas ievieš skaidru kārtību. Ja likumā noteiktā procedūra tiek ievērota un kapu pārzinis ik gadu apseko kapa vietas un aktē nekoptās, tad pēc trīs gadu dīkstāves šī kapa vieta kļūs pieejama citiem, kas vēlas veikt apbedījumu konkrētajā kapsētā. Tādējādi veidojas saprotama un vienota kārtība. Jāsaprot arī tas, ka kapsētu uzturēšana maksā naudu. Tā nav nozare, kur iespējams gūt lielu peļņu. Neviens nevar paredzēt, cik apbedījumu būs nākamajā mēnesī vai gadā. Ja netiktu iekasētas uzturēšanas maksas, kapsētām vienkārši trūktu līdzekļu to apsaimniekošanai.

To labi var redzēt daudzviet Latvijā, kur ir nelielas dzimtu kapsētas. Ja dzimta izzūd vai aizbrauc prom, kapavietas pamazām aizaug. Tad tās nereti sakopj brīvprātīgie vai projekti, kas piesaista Eiropas finansējumu. Tāpēc uzturēšanas maksai ir praktiska nozīme – bez tās kapsētas ilgtermiņā nevar pastāvēt.

Visu interviju lasi žurnāla “Likums un Taisnība” 4. numurā.