Audžumamma Dace: “Es varu aprūpēt, izcīnīt dakterus un samīļot, bet nevaru iedot TO mammas mīlestību.” Lejiņu ģimenes stāsts

“Mums ir vieta mājās, vieta sirdī būt mammai un tētim vēl kādam,” lakoniski skaidro Dace, kāpēc ģimene izlēmusi kļūt par audžuģimeni. Dace un Artis Lejiņi ir vecāki divām savām, bioloģiskajām meitām – Henrietai ir 8, bet Elizabetei 5 gadi. Nesen ģimenei pievienojusies kustīga un draudzīga sunīte More, kas, kā atzīst Dace, kalpojusi meitām kā mierinātājs, palaižot dzīvē audžumāsiņu. Ik pa brīdim ģimenei pievienojas kāds audžubērns – tādi līdz šim Lejiņiem bijuši divi. Tagad ir posms, kad Dace un Artis gaida, kad viņu mīlestība, rūpes un mājas būs nepieciešamas vēl kādam. 

Lai runātu par to, kas ir audžuģimene, kas bija Daces un Arta motivācija kļūt par audžuvecākiem un kā tas ir mainījis viņus kā ģimeni, Mammamuntetiem.lv viesojās pie Lejiņu ģimenes Rīgā. 

Kā stāsta Dace un Artis, viņi kā audžuģimene ir noteikuši sev ļoti šauru profilu, tāpēc iespējams, ka pagaidām nav nepieciešamība pēc viņiem kā audžuvecākiem. Ģimene norādījusi, ka vēlas uzņemt meitenīti līdz gada vecumam. “Mēs varam uzstādīt savu profilu – kādu bērnu mēs esam gatavi uzņemt. Mūsu profils ir diezgan šaurs: bērns līdz gada vecumam, meitene. Tam ir dažādi iemesli. Mūsu meitas labprātāk uzņemtu meiteni, arī praktiski mūsu ģimenei vieglāk uzņemt meiteni. Tā kā mums tas ir šaurs profils, jau kādu laiku gaidām savu nākamo bērniņu,” iesāk Dace.

Pastāstiet, kas ir audžuvecāki un kā īsti strādā audžuģimenes modelis?

Dace: “Audžuģimene ir ģimeniska vide mājās bērnam, kas ir palicis bez apgādnieka, kas par viņu rūpētos. Audžuģimenēs nonāk juridiski nebrīvi bērni. Juridiski nebrīvs ir bērns, kurš nevar tikt adoptēts, bet vienlaikus nevar arī atrasties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Viņiem nav neviena aizbildņa, kas ir gatavi viņus paņemt. Audžuģimene ir tas posms, kas paņem bērnu uz brīdi, kamēr viņa juridiskā situācija tiek atrisināta. Parasti ir tā, ka bērnu izņem no bioloģiskās ģimenes, ja tiek konstatēta situācija, kad bērnam ir bīstami atrasties ģimenē. Pēc šī notikuma bāriņtiesa lemj, vai bērnam atgriezties ģimenē vai uz laiku vecākiem noņem aprūpes tiesības. Ja aprūpes tiesības tiek noņemtas, tad vecākam tiek dots laiks sakārtot savu dzīvi, bet tikmēr bērns var pavadīt laiku audžuģimenē. Tas, protams, ir labāk, nekā nonākt bērnunamā. Īpaši zīdainīšiem.”

Dacei ar Arti doma uzņemties rūpes par bērniem, kas palikuši bez tuvinieku gādības, bijusi jau agrā jaunībā, kad abi vēl nav bijuši pazīstami. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kā nonācāt līdz lēmumam kļūt par audžuģimeni?

Dace: “Interesanti, ka doma savu dzīvi saistīt ar sistēmas bērniem mums bija katram jau vidusskolas posmā, vienam otru nepazīstot. Es no savas vidusskolas braucu ciemoties uz bērnunamu, kur guvu pirmo pieredzi ar sistēmas bērniem.”

Artis: “Es biju redzēji reklāmas par Latvijas situāciju tanī laikā. Tā kā skaitļi bija tik lieli, es nodomāju, ka es arī gribētu adoptēt. Es tolaik nemaz nezināju, kā tas viss notiek un kāda ir situācija.”

Dace: “Kad abi bijām jau satikušiem, sapratām, ka sirds uz to velk, tikai nezinājām, kādas ir visas iespējas. Pēc laika bija informatīvā tikšanās, kur visiem, kam tas interesēja, skaidroja, kas ir viesģimene, kas ir audžuģimene, adoptētāji – visas iespējas, ko tu vari darīt, ja tev šis rūp. Tad vairāk izskatījām opciju audžuģimene. Tā bija reize, kad sākām par to domāt un sapratām, ka nav tikai adopcija.”

12 FOTO

Lejiņu ģimene

+ 8

Skatīt visus

Kad par to sākāt kopā interesēties, vai jums bija savi bērni?

Dace: “Nē. Mēs bijām svaigi precējušies. Mums draugi apkārt kļuva par audžuģimenēm, bet mēs visu laiku kaut ko atlikām. Tad piedzima pirmais bērns, tad otrais, tad likās, ka dzīvoklis par mazu, ienākumi varētu būt lielāki… Visu laiku bija tāds – vēl nē! Un vienā dienā sākās jaunas apmācības un mūs uzrunāja – vai negribam piedalīties? Tas bija pēkšņi. Parasti ir jāsakārto dokumenti un tikai tad sākas apmācības. Mums bija otrādāk. Apmācības bija mega apjomīgas, mega emocionālas. Tur piedalās vecāki un stāsta reālus stāstus no dzīves. Kad ieraugi tos stāstus…”

Kas jūs pārsteidza visvairāk?

Dace: “Šokējošākais laikam bija stāsts no mammas, kas jau gada garumā cīnījās ar bērnu, kas pa naktīm izsmērē fekālijas pa istabas sienām. Tas man lika saprast, ka tas ir reāli. Kas tam bērnam ir iekšā! Man sirds salūza. Man daudzreiz par visu ko lūst sirds, bet, kad reāls cilvēks sēž priekšā un stāsta – štrnts par tām fekālijām, kas tam bērnam ir iekšā!”

Artis: “Līdz tam nebiju aizdomājies, ka visiem šiem bērniem ir iekšējās traumas. Kad sāk par to domāt un kāds stāstīt, kā bērniem izpaužas dažādas traumas, saproti, ka nav viegli būt audžuvecākam.

Dace: “Priecājos, ka Latvijā sāk domāt par to, kā uzlabot situāciju sistēmas bērniem un pieaugušajiem, kas uzņemas par viņiem rūpes. Ir atbalsta centrs, kur audžuvecākiem ir dažādi speciālisti un atbalsts. Kad tikai sākām par to interesēties, tāda atbalsta centra nebija, nebija piesaistīti psihologi, nebija regulāras atbalsta grupas. Kad sākām iet uz apmācībām, pamanīju, cik izdeguši šie vecāki bija…”

Taču tas jūs neapturēja?!

Dace: “Nē. Mums bija apziņa, ka tā ir mūsu misija. Daudzi mums jautā, ko nozīmē būt audžuģimenei. Kad uzzina, brīnās, kā pēc tam mēs varam atdot bērnu tālāk. Tāpēc mēs ļoti stingri nospraudām robežas un definējām sev, kas ir mūsu misija. Mēs sākām ar to, ka mēs esam bēbīšu audžuģimene, jo es esmu mājās un mans režīms ir savienojams ar zīdaiņu audzināšanu. Zīdaiņu audžuģimeņu nav tik daudz. Būtu ļoti forši, ja visiem bērniem būtu vecāki un būtu forši bērnus adoptēt, bet mēs apzināmies, ka to nevaram. Mēs varam būt starpposms tai laikā, kad bērns ir bez aprūpes personas. 

Pastāstiet par savu pieredzi – cik reižu esat uzņēmuši audžubērnus un kā tas bija?

Dace: “Saņemot audžubērnu ģimenē, nekad nevar zināt, uz cik ilgu laiku tas būs. Ir uzstādījums, ka ir jādara viss, lai bērns atgrieztos bioloģiskajā ģimenē. Pirmais bija puisītis, kas pēc laika atgriezās pie savas bioloģiskās mammas. Pēc tam sapratām, ka mūsu ģimenei ērtāk uzņemt meiteni. Otrs gadījums bija gluži vai perfekts – tagad meitenīte ir nonākusi pie saviem vecvecākiem. Mēs ar vecvecākiem pusgadu strādājām, lai pāreja bērnam uz ģimeni būtu harmoniska. Es redzēju to mīlestību, kas ir vecvecākos un sapratu – es varu iedot aprūpi, es varu izcīnīt dakterus, kas sistēmas bērniem ir ļoti svarīgi. Es varu viņu attīstīt, es varu dot uzmanību, samīļot, dziedāt šūpuļdziesmu, bet es nevaru iedot to mammas mīlestību. Un es esmu ļoti priecīga, ka ir tādas ģimenes, kas pasaka, ka to var. 

Mana mīlestība pret audžubērnu ir pilnīgi cita nekā pret savu bērnu. Tu viņu pieņem, audzini, bet, kad uznāk dusmas vai kādas citas spēcīgas emocijas, tās ir pilnīgi citādākas nekā uz savu bērnu. Tas nenozīmē, ka es nemīlu audžubērnu. Bet tas ir pavisam citādāk. Tajos brīžos es vēl vairāk apzinos, ka es esmu audžumamma. Man ir jāpalaiž vaļā, jo viņu sagaidīs kāds cits, kas viņu mīlēs vēl vairāk.”

Dace Lejiņa atklāti stāsta par savu ceļu uz audžumammas lomu. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kāda ir jūsu dzīve laikā, kad pie jums atrodas audžubērns? 

Dace: “Tas ir līdzīgi kā tad, kad mājas ir savs bērns, tikai nav laika tam sagatavoties deviņus mēnešus.”

Artis: “Jā, ir gultiņa, ratiņi. Viss ir un tad pēkšņi ir arī bērns. Un tad mainās ritms – pa nakti ir jāpabaro, jāceļas no rītiem agrāk. Ikdienas dzīves menedžēšana mainās – mūsu bērni ir jau lieli un tad vienkārši mums ir vēl zīdainis.”

Cik lieli bija jūsu bērni, kad pie jums ieradās pirmais audžubērns?

Dace: “Puisītim bija septiņi mēneši, un mūsu meitenēm bija 6 un 3 gadi. Otrais bērniņš, meitenīte bija mēnesi veca, bet priekšlaikus dzimusi. Tas bija mazākais bērniņš, ko es biju turējusi rokās! Tas bija 2020. gada decembris. Otrajā dienā mēs aizbraucām uz slimnīcu, jo bērniņš vienkārši neēda. Bet tas nebija tik vienkārši – mēs nezinājām, ko darīt un zvanījām atbalsta centram, kas atkal sazinājās ar speciālistiem, lai saprastu, ko darīt tālāk. Diemžēl bija arī nolaidība no dažādām institūcijām, kas atstāja iespaidu uz mazulītes veselību.”

Artis: “Tas bija šokējoši. Visi ārsti bija pārsteigti un teica, ka ļoti labi, ka esam aizbraukuši uz slimnīcu, jo iznākums varēju būt… ļoti slikts. Tas bija tieši Ziemassvētku priekšvakars. Es ar meitenēm paliku mājās, pakojām dāvanas… Tas bija bišķi bēdīgi, bet tai pašā laikā sanāca labi. Meitenes to ļoti labi atceras, kā pie mums ienāca audžumeitiņa.”

Rūpes un mīlestība - bez tā ģimenē nekādi! Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kā noritēja dzīve pēc tam, kad ar meitenīti bijāt mājās?

Dace: “Ikdiena bija tāda pati kā ar saviem bērniem, bet zināmā mērā man bija jāpārvēršas par izmeklētāju-mediķi. Ar sistēmas bērniem bieži gadās, ka viņi nāk ar tukšumu medicīnas datos vai arī ar nepareiziem datiem. Par pēdējo bērniņu mums nebija zināms pilnīgi nekas – mamma bija stāstījusi dažādas lietas. Bija daudz nezināmo. Mēs taisījām bērnam daudz analīzes un vedām pie dažādiem ārstiem, lai izslēgtu visādas kaites un saslimšanas.”

Artis: “Sākums bija diezgan grūts. Daži ārsti uzreiz teica, ka nekas labs nebūs no bērna un ka viss būs slikti.”

Dace: “Jā. Daudzi ārsti, izdzirdot, ka bērns ir audžubērns, uzreiz saka, ka nebūs nekā laba, nav jēgas censties, jo bērns aizies atpakaļ savā vidē un viss atkal būs slikti. Lai gan mēs cīnījāmies, gājām uz maksas vizītēm un pat negaidījām valsts apmaksātās vizīte. Protams, ne visiem ārstiem ir tāda attieksme. Atceros, kā slimnīcas galvenais reanimatologs Pēteris Kļava ar mani runāja tik cilvēcīgi, saprotami. Par spīti tam, ka viņš ir tik aizņemts, viņš atrada laiku ar mani parunāt un pajautāt, ko nozīmē – audžubērns.”

Izklausās, ka tas nav tomēr tik vienkārši kā ar savu mazuli.

Dace: “Man kā audžumammai ir jābūt kā mediķim, kas zina, pie kuriem ārstiem bērnu vajag aizvest, kādus nosūtījumus paprasīt. Man ir jābūt advokātam, kas aizstāv bērnu intereses, jo es ikdienā dzīvoju kopā ar viņiem un zinu, kas bērnam nāktu par labu. Mums ir pilnvaras, piemēram, vest bērnu pie ārsta, bet bāriņtiesa pārstāv bērnu juridiski. Esam novērojuši, ka tomēr ne vienmēr iestādes ir ieinteresētas bērna labklājībā. Mēs esam tie, kas regulāri saskaras ar bioloģisko ģimeni un redzam, vai bērnam ir potenciāls atgriezties tajā ģimenē. Nereti mūsu ieteikumi netiek ņemti vērā, lietas tiek izskatītas ļoti ilgi. Tomēr uzsvaram ir jābūt uz bērnu, pieaugušo ego ir jāpaliek malā.

Uzņemot bērnu kā audžuģimenei, vai ir zināms, kas ar bērnu notiks pēc tam?

Dace: “Ir dažādi risinājumi, kas notiek ar bērnu pēc tam. Mūsu pirmais audžubērns atgriezās bioloģiskajā ģimenē, jo vecāki atrisināja savas lietas. Tikmēr viņš bija drošā vidē, ģimenes modelī, nevis institūcijā. Zīdainim ir vajadzīga ja ne mamma, tad vismaz mammas vai tēta tēls. Otrs gadījums bija, kad bērniņš nosacīti atgriezās bioloģiskajā ģimenē – meitenīte nonāca pie vecvecākiem. Kamēr vecvecāki nokārtoja formalitātes, bērns bija pie mums. Situācijas, kad bērns paliek visu laiku audžuģimenē, ir sarežģītas, tās varētu būt situācijas, kad bērna vecāki ir mentāli nepieskaitāmi, bet šādiem vecākiem bērnu pavisam noņemt nevar, tāpēc bērns var nebūt juridiski brīvs. Citreiz, kad bērns kļūst juridiski brīvs un bērns var doties uz adopciju, audžuģimene ir viena no primārajām ģimenēm, kas var bērnu adoptēt.”

Artis ar meitām Elizabeti un Henrietu. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Vai, uzņemot ģimenē bērnu, audžuvecākiem ir jau skaidrs mērķis, pie kā ir jāstrādā? Vai ir uzdevums atgriezt bērnu ģimenē?

Artis: “Audžuvecākiem ir pienākums nodrošināt to, ka bioloģiskais vecāks var satikt savu bērnu. Tas ir rakstīts darba pienākumos. Ir vesels saraksts, kas ir šie pienākumi. Ja vecāks prasa, minimums, kas ir jānodrošina, ir tikšanās reizi nedēļā. Mums nav pienākuma motivēt pašu vecāku, bet mums ir jābūt atvērtiem un tas ir jāļauj.”

Kā notiek šīs tikšanās ar bioloģisko ģimeni? 

Artis: “Pirmā tikšanās vienmēr ir sociālā darbinieka klātbūtnē, atbalsta centra telpās. Darbinieks ir kā neitrālais cilvēks, kas dod atļauju tālāk tikties bez viņa. Ieteikums no bāriņtiesas drošības apsvērumu dēļ ir tikties neitrālā vidē. Tāpat labāk ir neatklāt bioloģiskajam vecākam, kur audžuģimene dzīvo, kas ir bērna ģimenes ārsts. Nav jau tā, ka mēs turam bērnu visu laiku rokās un nedodam. Kad notiek tikšanās, paejam nostāk un ļaujam mammai ar bērnu darboties.”

Dace: “Bija situācija, kad mamma savu bērnu nebija redzējusi piecus mēnešus. Protams, pa to laiku bērns bija pieķēries man kā savai drošības saliņai un negribēja pie mammas. Mamma centās ar bērnu komunicēt, bet bērns izrādīja pretestību. Es centos mammai skaidrot, ka nevajag sasteigt. Mamma gribēja ātri un tūlīt, bet bērnam tas bija pa grūtu. Otrā gadījumā vecmāmiņa saprata, ka ir nepieciešama lēna pāreja. Katra situācija ir jāizvērtē. Otra bērniņa vecmāmiņa bija no sociāli labvēlīgas vides, viņa sākumā brauca pie mums uz mājām. Es sapratu, ka es varu šai vecmāmiņai uzticēties, bija skaidrs, ka bērns ies pie vecvecākiem dzīvot. Mēs runājām ar atbalsta centru, kā labāk rīkoties, tad vēlāk viņa ņēma bērnu pie sevis uz dažām stundām, tad uz dienu. Lai nav tā, ka šodien bērns ierauga to cilvēki un rīt dodas dzīvot citur. Arī tas ir mūsu darba pienākumos – nākamo transformāciju veikt pēc iespējas mierīgāk. Mums tas paņēma pusgadu.”

Artis: “Mēs joprojām braucam apciemot savu audžumeitu.”

Dace: “Jā, mēs sazināmies ar vecmāmiņu, viņa sūta video, kā viņiem iet. Ja pirms tam viņa bija kā audžumāsiņa mūsu bērniem, tad tagad viņi ir mūsu ģimenes draugi. Tas ir ideāls variants arī mūsu bērniem, jo arī viņām ir savas emocijas un pārdzīvojumi. Bērniem interesē, kā iet meitiņai, un ir forši, ka ir bildes, ko parādīt. Es gan apzinos, ka ne visi būs tik ideāli gadījumi.”

Vai sastapties ar bērnu bioloģiskajām ģimenēm nav mulsinoši?

Dace: “Mēs zinām, no kādām ģimenēm nāk audžubērni – ne jau no tām sociāli labvēlīgākajām. Diemžēl mazā gadījumu skaitā vecāki vēlas mainīt savu dzīvi. Lai arī šiem vecākiem ir gana daudz atbalsta iespēju, kas palīdz sakārtot dzīvi, nereti tās netiek izmantotas. Ir mammas, kas pretojas saņemt atbalstu un pasaka – es jau četrus bērnus esmu izaudzinājusi, ko tu man mācīsi audzināt piekto?! Mūsu otrajam bērniņam prognozes bija ļoti sliktas – bija ārsti, kas teica, ka bērns nestaigās, nerunās. Tagad meitenīte sāks iet dārziņā, viņa runā, smejas. Kaut kādā ziņā es piekrītu – ja viņa būtu palikusi tajā vidē, tā, iespējams, būtu noticis. Ar katru dakteri, kas teica šīs sliktās prognozes, manī bija tāds spīts, iet un meklēt, un cīnīties. Protams, ka katram bērnam ir savs potenciāls, ko viņš var sasniegt, bet audžuvecākiem ir jāstrādā ar bērnu. Nevar būt tikai attieksme – ai, viena mute vairāk vai mazāk, ja būs par grūtu, uz pulciņu nevedīšu. Ar audžubērnu ļoti jāseko līdzi tam, kas ir viņa potenciāls un tas jāattīsta. Nevar pret to vieglprātīgi izturēties.”

Lejiņu ģimenes jaunāka meita Elizabete. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kā jums šķiet, kas ir vajadzīgs cilvēkiem, lai viņi kļūtu par audžuģimeni?

Dace: “Uzdrīkstēšanās. Tāpat kā citi var kļūt par mediķi, par ugunsdzēsēju, pedagogu, es varu būt audžumamma. Es esmu izvēlējusies būt mamma mājās, mums ir vieta mājās, vieta sirdī būt mammai un tētim vēl kādam. Mūsu gadījumā tā ir uzdrīkstēšanās.”

Artis: “Jā, mēs ilgi domājām – mēs vēl neesam gatavi, neesam gatavi. Mēs paņēmām pirmo bērnu, kad dzīvojām 47 kvadrātmetru dzīvoklī, bet drīz pēc tam pārvācāmies.”

Vai ir risks, ka bērnam, ienākot ģimenē, audžuvecākiem tas ir par grūtu? Vai ir atkāpšanās ceļš?

Artis: “Esmu dzirdējis stāstus, ka audžuģimenēm kļūst par grūtu. Tie ir gadījumi, kad bērni ir lielāki un ir gadījumi, kad ģimenes atsakās no bērna. Tās parasti ir ģimenes, kur ir bērns ar nepilnu medicīnas vēsturi. Tad var izrādīties, ka bērna invaliditāte ir smagāka, nekā sākotnēji domāts. Mums arī ir bijuši grūtie brīži. Es pamostos naktī, dzirdu, ka raud bērns. Eju un midzinu. Ar saviem bērniem bija skaidrs – viņi izaugs, un tas posms beigsies. Bet mums nekas nebeidzas! Mums viens bērns aiziet, nāk cits, un atkal seko tās naktis. Tomēr nav jau tik traki. Tikai tajā brīdī, tajā naktī ir tāds moments.”

Dace: “Cik mēnešu tagad jau pagājis? Tagad rokas šķiet tik tukšas…”

Morīte ienes vēl vairāk dzīvesprieka Lejiņu mājās. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Kā tas notiek – jūs vienkārši gaidāt, kad jums piedāvās uzņemt bērnu?

Dace: “Jā, mūsu profils pašlaik ir atvērts mēs gaidām, kad kādam bērnam būs vajadzīga ģimene.”

Kā būšana par audžuģimeni jūs ir izmainījusi?

Dace: “Es agrāk vairāk tiesāju tās ģimenes, no kurām nāk bez vecāku aprūpes palikušie bērni. Man agrāk bija priekšstats, ka es taču esmu no labākas vides. Tagad es neattaisnoju šos vecākus, bet labāk saprotu. Apjaušot, kāda ir bijusi viņu pašu bērnība, domāju, ko tad viņi var dot saviem bērniem? Tas ir tāds apburtais loks. Es vairs tik ļoti netiesājusi – tā ir tava vaina. Kaut kādā līmenī tās ir viņu pašu traumas, ko viņi nodod tālāk.”

Kā jūs kā ģimene esat mainījušies? 

Dace: “Vēl viens iemesls būt par audžuģimeni ir parādīt saviem bērniem, ka mēs varam darīt lietas arī citu labā. Mēs parādām, ka mēs nedomājam tikai par savu punci un prieku. Vieglāk ir iepriecināt savus tuviniekus – draugus, māsīcas, radiniekus –, bet pilnīgi svešu pieņemt – tā ir skola. Man ir prieks redzēt, ka mūsu meitas ne tikai pieņēma audžumeitiņu, bet arī iemīlēja viņu. Viņas arī pārdzīvoja par to, vai viņai būs labi pie vecmāmiņas, vai viņa viņu pabaros, vai meitenītei būs mantas. Viņas mācēja pavisam svešam cilvēkam pieķerties. Un nav slikti, ka šis cilvēks ir jāpalaiž. Arī izdzīvojot šķiršanās sāpi, mēs mācāmies un augam.”

Artis: “Bija situācijas, kad meitas audžumeitiņu sauca par māsiņu. Mēs viņām tomēr teicām, ka tā ir audžumāsiņa, kas uz laiku ir pie mums un kādreiz dosies projām. Man sākotnēji bija bažas, kā tas būs, kad bērniņi dosies projām. Protams, ka mēs pieķeramies bērnam. Bija viens vakars, kad es midzināju mazo un nopilēja asara. Arī mums palīdzēja tas, ka attiecības netiek pārtrauktas kā ar nazi.”

Dace: “Meitas bija ļoti lepnas par to, ka viņa ir audžumāsa. Bērni ir kā mazie advokāti, kas palīdz šo ziņu nest tālāk. Es dzirdēju, kā meita stāsta savai draudzenei, kas tā audžumāsa tāda ir! Tas ir forši, ka bērns no mazotnes saprot, kas tas ir. Vēlme dzīvot labākā pasaulē sākas ar to, ka mēs paši darām labos darbus. Piedzimstot saviem bērniem, man radās doma – ja ar mums kaut kas notiktu, es gribētu, lai pasaulē ir cilvēki, kas parūpējas par bērniem. Protams, mums ir radi un draugi… Man gribētos pamest šo pasauli, redzot, ka ir cilvēki, kas nepamet bērnus. Bērni ir visneaizsargātākie. Laikam arī tāpēc man tik ļoti sirdī ir mazulīši.”

Ar Lejiņu ģimeni sarunājās portāla Mammamuntetiem.lv galvenā redaktore Gunita Krilova. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.