Sigitas stāsts: "Kad mammai bija nauda, dzīvojām kādā viesnīcā, bet visas pārējās naktis un dienas – uz ielas"

8. novembrī jau sesto reizi Latvijā tiks atzīmēta Bāreņu svētdiena, šogad īpašu uzmanību pievēršot tām bērnu grupām, kurām visgrūtāk atrast pastāvīgas ģimenes – pusaudži, lielas brāļu/māsu grupas un bērni ar garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem. Arī es nonācu valsts aprūpē nepilnu 13 gadu vecumā. Mamma mani pameta, un zinu, ko nozīmē būt bez mājām, bez ēdiena, bez mīlestības.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

unsplash.com

Joprojām Latvijā vairāk kā 600 bērnu ikdienu dzīvo bērnunamos. Trūkst audžuģimeņu un adoptētāju, kuri būtu gatavi atsaukties misijai kļūt par “sarežģīto” bērnu vecākiem. Esmu patiesi priecīga, ka Latvijā iedibināta Bāreņu svētdiena un vismaz reizi gadā tiek aktualizēta šī tēma. Zinu kādu sievieti, kura nejauši iegāja baznīcā dienā, kad no kanceles tika runāts par šo tēmu. Viņa atsaucās aicinājumam palīdzēt un tagad ir audžu mamma kādam bērnunama puisim. 
Dzīvot bez vietas, ko saukt par savām mājām, ir… traki. Tas sāp tik ļoti, ka pat nezinu, kādos vārdos ietērpt šo sajūtu, lai tajā spētu ielūkoties citi, kam mājas vienmēr bijušas. Un patiesībā vajag tikai vēlēšanos un mīlestību, lai kādam vecāku atstātam bērnam atvērtu sava nama durvis un dāvātu to, pēc kā ilgojamies visi – sirds siltumu! Mans stāsts to apliecina. 

Bērnība
Kā lielākajai daļai cilvēku arī man tā saistās ar gaišām atmiņām. Sevi apzinos no aptuveni četru, piecu gadu vecuma. Dzīvojām Čiekurkalnā vienistabas dzīvoklītī pie mammas draudzenes, kurai bija divi bērni. Atceros, ka augām dienām mēs, bērni, dzīvojāmies laukā, spēlējām kariņus, lēkājām pa garāžu jumtiem, ēdām nātres un saldās liepu lapas, minējām smiltīs zīmētus atjautības uzdevumus, lecām gumijas, spēlējām ķerenes, paslēpes, “kaļim-bam-ba” un virkni citas 80. gadu bērniem raksturīgās spēles. Man ļoti garšoja mammas draudzenes krāsnī ceptās siermaizītes un turpat netālajās kooperatīva siltumnīcās audzētie gurķi, pēc kuriem stāvējām garum garās rindās. Man tiešām bija skaista bērnība, un vienīgais, kas to aizēnoja, bija skolas laiks. Kad mani vienaudži, ar kuriem sētā skraidelējām, rudenī uzvilka skaistās skolas formas (man tās tiešām patika un joprojām šķiet skaistas!) un ar skolas somām plecos, un lieliem ziedu pušķiem rokās devās uz skolu, es paliku mājās. Atceros kādu dienu, kad viena spēlējos smilškastē, kaimiņu meitenes tētis jautāja man, kāpēc neesmu skolā. Toreiz atbildēju, ka biju un jau pārnācu no skolas. Tie bija meli. Nezinu, kāpēc mamma mani nelaida skolā, taču man ļoti, ļoti gribējās tur būt, tāpēc lavījos uz tuvāko skolu, lai slepus aiz sētas paskatītos, kas notiek tās iekšienē. Neko daudz jau neredzēju, bet vismaz bija sajūta, ka esmu apmeklējusi skolu. 
 

 
 

“Jurģu” laiks
Mamma ar draudzeni, pie kuras dzīvojām, mēdza iet uz balli. Tad viņas gludināja skaistas kleitas, krāsoja spilgtas acu ēnas un sauso tušu uz skropstām, kuru pēc tam pa kluso izmēģinājām arī mēs, bērni, un arī pagaršojām mazajās glāzītēs palikušās kāda salda liķiera lāsītes. 
Bija reizes, kad vēlos vakaros sēdēju pie dzīvokļa ārdurvīm, jo nevarēju aizmigt, kamēr nav pārnākusi mamma. Iespējams, jau tad jutu, ka šīs balles ne pie kā laba nenovedīs…
Kādā dienā sākās mūsu jurģu laiks. Sākām dzīvot pie kāda vīrieša, mammas drauga. Toreiz nesapratu, kāpēc pēkšņi mainījām dzīvesvietu, jo man tā nepatika, tāpat kā visas pārējās vēlāk. Pagalmā, šķiet, visi bērni zināja, ka esam piedzīvotājas, dažādi apsaukāja, un tikai daži gribēja kopā spēlēties. Turklāt sešu gadu vecumā mani notrieca mašīna, un no tā laika raustīju valodu. Pat Čiekurkalna bērni mēdza pazoboties, kad nevarēju izteikt kādu vārdu, nemaz nerunājot par citās vietās sastaptajiem. Tas sāpēja. Ļoti, tāpēc negribēju vairs iet ārā. Kad tomēr izgāju, lielākoties klīdu viena un mēdzu sarunāties ar lapām, kokiem, puķēm… 
Nezinu, cik ilgi dzīvojām jaunajā vietā, bet sekoja nākamā pārvākšanās pie kāda cita mammas drauga Bolderājā, kuru viņa apzaga. Cik atceros, mamma pārdeva vēl jaunu, iepakotu sekciju, un mēs atkal pārvācāmies. Šoreiz – uz nekurieni. 

Šo visu esmu stāstījusi arī mūsu dēlam, kuram tagad ir desmit gadi, un viņš jautāja, vai bijām bomži. Pirmajā reizē to dzirdot, man sirds salēcās – mēs un bomži… Bet, jā, bijām. Un arī smirdējām, jo nebija kur nomazgāties, mums bija utis un beigās arī kašķis




Jā, bijām bomži
Šo savu dzīves posmu atceros ar divējādām sajūtām – no vienas puses, biju kopā ar mammu, un tas ir forši, no otras puses, neviens televīzijā rādītais izdzīvošanas šovs nelīdzinās tam, kā izdzīvojām mēs. Tad, kad mammai bija nauda, dzīvojām kādā Rīgas viesnīcā, bet visas pārējās naktis un arī dienas – uz ielas. Saprotams, mamma nestrādāja. Cik man zināms, nekad to nav darījusi. Vasarā mums bija nauda, jo augām dienām dzīvojāmies mežā, lasījām ogas, sēnes un pēc tam tās tirgojām. Kad meža veltēm sezona beidzās, gājām uz kapiem un zagām puķes un tirgojām tās. Un vēl mamma rakstīja zīmītes, ka ir vientuļā māte, kura lūdz palīdzību. Ar šīm zīmītēm apstaigāju, pieļauju, visas Rīgas un tās apkārtnē esošās baznīcas. Gāju pie mācītājiem, devu zīmīti un lielākoties viņi arī palīdzēja finansiāli. Zināju, ka mamma melo, un man tas kremta ļoti. Taču – vēl vairāk gribējās ēst un pārlaist nakti siltumā, nomazgāties, paskatīties viesnīcas istabiņā multfilmu. Tās tolaik rādīja noteiktos laikos dienā un es tos zināju no galvas. 
Arī šajā laikā mammai uzradās pa kādam draugam, taču uz īsu laiku. 
Detaļas neatceros, bet sanāca tā, ka beigās mēs dzīvojām tikai uz ielas. Ziemas laikā nakšņojām kādas mājas kāpņu telpā Rīgas nomalē, cieši saspiežoties uz kāpnēm, lai siltāk, bet dienas laikā centāmies veikalos nozagt kaut ko apēdamu. Dažkārt zem mēteļa izdevās paslēpt vairākas limonādes pudeles, kuras pēc tam pie Centrālās stacijas pārdevām un mums bija nauda gardajai karašai. Atsevišķās reizēs arī nakšņojām stacijas uzgaidāmajās telpās, taču vienmēr nevarēja, jo miliči regulāri devās apgaitā. 
Šo visu esmu stāstījusi arī mūsu dēlam, kuram tagad ir desmit gadi, un viņš jautāja, vai bijām bomži. Pirmajā reizē to dzirdot, man sirds salēcās – mēs un bomži… Bet, jā, bijām. Un arī smirdējām, jo nebija kur nomazgāties, mums bija utis un beigās arī kašķis, kura dēļ nokļuvu bērnu slimnīcā Vienības gatvē. Turp mani aizveda mamma, un tagad domāju, ka jau tobrīd viņai bija nodoms mani tur atstāt…

Reklāma
Reklāma

Pirmo reizi skolas solā
Uz slimnīcu mamma nāca katru dienu, taču tad, kad mani izrakstīja, viņa neatnāca… Bija 1993. gada janvāra vidus, stāvēju pie slimnīcas gaiteņa loga, no kura varēja redzēt nācējus, un gaidīju. Dienu no dienas. Naktī redzēju mammu sapņos jeb drīzāk murgos, no kuriem modos, un tad māsiņas man deva nomierinošas zāles. Protams, bija sarunas ar miliciju vai tolaik jau policiju (neatceros), māsiņas nesa drēbes, apavus, uz nodaļu nāca skolotāja, kura mācīja vielu atbilstoši vecumam, un tad pēc daudziem mēnešiem, 1. decembrī, mani aizveda uz Rēzeknes logopēdisko internātskolu. Atceros vakaru pirms paredzētā brauciena – iegāju nodaļas vannasistabā un, nejēgā raudot, lūdzu Dievam, lai mani nesūta tik tālu prom. Rēzekne man šķita kā pasaules mala, kaut kas ļoti biedējošs. Lūdzu Dievu tāpēc, ka slimnīcā iepazinos ar meiteni, kura gāja draudzē. Reiz es aizgāju viņai līdzi svētdienā uz dievkalpojumu un tur iepazinos ar Olitu, kura, uzzinot manu stāstu, uzņēmās rūpi. Arī tāpēc negribēju braukt prom, jo šķita, ka tad pazaudēšu Olitu – cilvēku, kurš par mani patiesi interesējas. 

 

Es nepratu cienīt citus, biju nenormāli spītīga, varēju pateikt visu, kas uz mēles, biju skarba pret citiem – izmantoju katru izdevību, lai kādam pateiktu ko riebīgu. 

 


Protams, uz Rēzekni mani aizveda, un pēc īsas zināšanu pārbaudes nokļuvu septītajā klasē. Kā jau minēju, nekad līdz šim nebiju gājusi skolā, un uzreiz septītā klase. Atceros, ka aptuveni divas nedēļas pēc ierašanās skolā sākās lielie pirmssvētku kontroldarbi un dažos priekšmetos tos bija jāraksta arī man. Botānikā bija jautājumi par ziedlapiņām, un es nekādi nevarēju sagudrot loģisku atbildi, tāpēc dabūju četrinieku. Pārdzīvoju tik ļoti, ka nosolījos sev būt labākā. Neteikšu, ka ļoti centīgi mācījos, taču varu teikt lielu, lielu paldies Dievam par gudrību. Man bez īpašām pūlēm itin viegli padevās mācības un turpmāk atzīme četri vai pieci man neeksistēja. 
Skolas laiks bija tiešām foršs, un, kā jau internātā dzīvojošiem bērniem, bija arī sava tiesa nedarbu. Jāteic, man bija arī diezgan negants raksturs. Ja klases audzinātāja pateica, ka nedrīkst istabiņā pārbīdīt mēbeles, tad es to noteikti izdarīju jau tās pašas dienas vakarā. Patiesībā, tagad atceroties, saprotu, ka biju tiešām īsta mežone, kas augusi uz ielas. Es nepratu cienīt citus, biju nenormāli spītīga, varēju pateikt visu, kas uz mēles (starp citu, ar to joprojām cenšos tikt galā), biju skarba pret citiem – izmantoju katru izdevību, lai kādam pateiktu ko riebīgu. Ne jau bez iemesla, bet tiklīdz jutu, ka man grasās teikt vai darīt ko nepatīkamu, devu pretī tā, ka tagad, to atceroties, ir žēl šos cilvēkus. 
Un tomēr skolas laikā man izveidojās arī draudzības. Ar vairākiem skolas biedriem joprojām laiku pa laikam sazināmies, dažkārt tiekamies, un es joprojām ar lielu pateicību un siltumu sirdī atceros gan latviešu valodas un literatūras skolotāju, gan savu klases audzinātāju Olgu.
Šajā skolā ieguvu pamatskolas izglītību un tālāk nolēmu turpināt mācības arodskolā Rīgā, reizē ar vidējo izglītību apgūstot arī friziera specialitāti. 
 

Vieta, kur vienmēr gaida…
Olita. Viņai vienmēr būšu pateicīga par to, ka tiešām ar visu sirdi centās palīdzēt. Skolas brīvlaikos bērni brauca uz mājām, bet man, saprotams, nebija, kurp doties. Visu skolas laiku sarakstījos ar Olitu, un viņa draudzē aicināja cilvēkus atsaukties un paņemt mani pie sevis brīvlaikos. Cilvēki tiešām atsaucās, un katru brīvlaiku braucu pie kādas ģimenes. Vienā no tādām reizēm nokļuvu Normunda un Ilonas Āboliņu ģimenē – viņi abi jauni, nesen precējušies, dēliņam tikai 10 mēneši, dzīvoja Ķekavā divistabu dzīvoklītī, arī iztikšana nebija no spožajām, taču šie cilvēki atsaucās. Turklāt viņu mazais dzīvoklītis turpmāk kļuva par manām mājām, jo visus turpmākos brīvlaikus un arī nedēļas nogalēs, kad jau mācījos Rīgā, braucu pie viņiem. 

Es tiešām joprojām novērtēju un esmu bezgala pateicīga visiem, visiem, kuri man atvēra savas mājas durvis, taču pirms nokļūšanas Normunda un Ilonas ģimenē šī braukāšana no vienas mājas uz citu bija ļoti grūta, pat mokoša. Katram ir savi paradumi, sava kārtība, savs raksturs, un ikreiz pielāgoties, sarast bija ļoti grūti, īpaši ņemot vērā manu dabu. Turklāt jutos kā izsolē – kurš šoreiz nosolīs un paņems mani! Zinu, šie vārdi skan šausmīgi, arī manā apziņā, bet tādas bija manas sajūtas. Kad šī mētāšanās no mājas uz māju beidzās, biju patiesi laimīga. Jā, mēs reizēm ēdām maizītes ar redīsiem no Ilonas un Normunda dārza, jo cita nekā nebija, taču bija siltums, mīlestība, rūpes, ģimene… Vieni un tie paši cilvēki, nevis katrreiz citi. Pie viņiem iemācījos marinēt dārza veltes ziemai, vārīt zupu un ievārījumus, ļoti mīlu viņu bērnus, īpaši divus vecākos, kuriem nu jau krietni pāri 20 un esmu no sirds pateicīga par rūpēm, kuras joprojām nav mitējušās. Patiesībā nav vārdu, lai uzrakstītu visu to pateicību, kas mājo manā sirdī. 

Protams, gājis ir visādi, esmu bijusi par kaut ko apvainojusies, stūrgalvīga un tā tālāk, bet tāda taču ir ģimenes dzīve. Kad Ilona atsūta kādu gardumu manam dēlam, viņš vienmēr saka: “Labi, ka man ir tik gādīga vecmāmiņa!” Par to gan vienmēr pasmaidu, jo mums ar Ilonu un Normundu ir vien sešu gadu starpība un viņu jaunākās meitas ir mana dēla vecumā, taču tas ir forši – apzināties, ka tev ir aizmugure. Un tās redīsu maizītes bija tiiik gardas! 
 

Dalies sirdssiltumā
Šo savu stāstu rakstīju ar vienu domu – lai pateiktu, ka nav vajadzīga milzu māja, nez kādi astronomiski ienākumi vai citas mūsu prātos iedomātas lietas, lai kādam pamestam bērnam dotu mājas. Viss, kas šim bērnam ir vajadzīgs, tā ir mīlestība, patiesas rūpes un vieta, ko saukt par savām mājām. Pārējais, materiālais, ir otršķirīgs. Patiesībā vārds “mājas” itin bieži mani spēj saraudināt (un tie, kas mani pazīst, zina ka neraudu!) – tik liela vērtība manā apziņā ir šim vienkāršajam vārdam. Turklāt daudzus gadus kaunējos no tā, ka esmu bārene, ka esmu pamesta, ka man nav māju, nav vecāku, nav smuku drēbju un vispār – nav nekā! Ar šodienas saprātu pat nevaru izskaidrot, kāpēc bērnam ir tik nenormāls kauns, jo ne jau viņa vainas dēļ kas tāds notiek, bet tad, kad brīvdienās braucu mājās pie Normunda un Ilonas, biju pat lepna, ka man, ir kur braukt. 

Vēl piebildīšu, ka frizieres profesijā strādāju īsu laiku, jo žurnālistikas studiju pirmajā kursā sāku strādāt par reportieri un visu turpmāko laiku esmu varējusi darīt to, kas man sirdij tuvs – esmu žurnāliste kopš 2002. gada. Un zinu, ka varēju nebūt tāda, kāda esmu tagad. Ka viss varēja notikt daudz bēdīgāk vai skarbāk, jo tieši iepazītā ģimenes mīlestība mazītiņiem solīšiem dziedēja manu salauzto sirdi. Patiesībā dziedē joprojām, ikdienas mainot mani. Tagad pati esmu mamma diviem lieliskiem bērniem un ļoti ceru, ka varēšu redzēt viņus izaugam un paauklēt vēl savus mazbērnus. Taču spēju mīlēt tik ļoti tikai tāpēc, ka mani kāds ir mīlējis un mīl. Kā jau teicu, nevajag daudz, lai radikāli mainītu kāda bērna dzīvi. Jā, viņš visticamāk būs spurains. Pat ļoti, jo dzīve viņu tādu veidojusi, taču tu vari parādīt, ka dzīve nav tikai viena vienīga cīņa par izdzīvošanu. Ka ir sirdssiltums, ir smiekli, ir rūpes, ir arī bēdas, bet kopīgas, tāpēc vieglāk panesamas. Ka ir kāds, kas viņu, šo pamesto bērnu, grib!

Mīliet un esiet mīlēti!