Mammu atklātie pieredzes stāsti: Es vienu bērnu mīlu vairāk...
Rūgtas pagātnes atmiņas, nepieņemama bērna uzvedība, paša „skeleti” skapī, var radīt izjūtu, ka viens bērns ir mīļāks par otru. Kā izprast pašai sevi un nenodarīt pāri bērnam, kurš pēkšņi tev šķiet mazāk mīļš par otru?

FOTO: Shutterstock.com
Attieksmi pret bērnu ietekmē dažādi aspekti, tostarp arī bērna gaidīšanas laiks, piedzimšanas apstākļi.
Mīļāks vēl nedzimušais mazulis
Agnese, 28 gadi
Ar pirmo bērnu stāvoklī paliku nejauši, turklāt brīdī, kad izjuka
attiecības ar draugu. Biju ļoti jauna - tikko 20 gadi. Sapratu, ka
neesmu spējīga izdarīt abortu un vēlos savu mazuli. Tomēr bērniņu
gaidīju viena, patiesībā daudzus gadus arī audzināju un rūpējos par
viņu viena pati. Tas bija ļoti grūts laiks, pastāvīgi biju
pārgurusi. Pa dienu strādāju, vakarā mācījos, vēl pēc tam līdz
vēlai naktij auklēju meitu. Nezinu vai manas uzmanības trūkuma dēļ,
vai vienkārši tāpēc, ka tā bija iekārtojies meitas dienas režīms,
bet pa dienu, kad viņa bija kopā ar auklīti, meita kārtīgi
izgulējās, bet naktīs viņa aizmiga tikai ap vieniem, diviem,
turklāt tikai tad, ja stundām viņu nēsāju uz rokām. Biju pārgurusi
un brīžam secināju, ka esmu dusmīga uz meitu par to, ka man ar viņu
ir tik grūti un ka līdz ar viņas piedzimšanu man savas dzīves
tikpat kā vairs nav. Pašlaik gaidu otru mazuli. Šis bērniņš ir
plānots un ļoti gaidīts. Turklāt viņu vēlos ne tikai es, bet arī
mans vīrs. Jūtu, ka jau pašlaik šis bērniņš man ir mīļāks par pirmo
bērnu, jo radies lielā abpusējā mīlestībā. Pateicoties vīram, jūtos
droša, laimīga. Vienīgi man bail, vai nenodarīšu pāri vecākajai
meitai...
Patiesībā mēs visus savus bērnus mīlam vienādi, taču grūtības mums rada kādas konkrētas īpašības, ko savā bērnā esam pamanījuši.
Mainīgās izjūtas
Ilze, 35 gadi
Nekas šajā dzīvē nav absolūts. Agrāk sev pārmetu, ka līdz ar
meitiņas piedzimšanu, kļuvu atturīgāka pret dēlu. Meitiņa bija mana
mīlule. Es vienmēr esmu gribējusi meitenīti, un kad viņa piedzima,
no laimes lidoju. Bieži ar prātu apzinoties, ka nedrīkstu otru
bērnu atstāt novārtā, arī viņam veltīju uzmanību, lai gan jutu –
meitiņa man ir mīļāka. Kad abi paaugās, piefiksēju, ka abi bērni ir
kļuvuši vienlīdz mīļi, toties pašlaik, kad meitai sācies spurainais
tīņu vecums, daudz labprātāk laiku pavadu kopā ar dēlu. Viņš ir
nosvērts puisis ar skaidriem nākotnes mērķiem, ar viņu var runāt kā
ar līdzvērtīgu cilvēku. Toties meita mani var traku padarīt. Viņai
vairs nekas nav labi – vecāki viņu nesaprot, tiklīdz domājam
savādāk, sākas klaigāšana un demonstratīva durvju ciršana. Un tad
vēl meitas prasības! Drēbes noteikt jāpērk konkrētos modes
veikalos, citādi viņa nevarot iekļauties starp vienaudžiem. Visi
mūsu iebildumi, ka jāņem vērā visu ģimenes locekļu vajadzības,
atduras kā pret sienu. Tāpēc šobrīd tiešām atviegloti nopūšos un
domāju, cik labi, ka man vēl ir arī dēls!
Otro bērnu mīlu par maz
Inese, 26 gadi
Jautājums par to, ka vienu bērnu es varētu mīlēt vairāk, mani
nomāc, kopš uzzināju, ka gaidu otru mazuli... Pirmais bērniņš ir
plānots, ļoti gaidīts kā no manas, tā vīra puses. Kad viņš vēl bija
puncī, ar gaidāmo mazuli runājos ik dienas. Kad mazais piedzima,
gandrīz divus gadus puisēnu baroju ar krūti, uz rokām vien nēsāju
un nemitīgi samīļoju un sabučoju. Un man ir bail un es jūtos
vainīga, ka gaidāmais bērns mani atņems lielajam bērnam, ka viņam
vairs netiks tik daudz uzmanības kā agrāk, ka viņš tiks apdalīts.
Turklāt, gaidot otru bērnu vairs nejūtu tādu pacēlumu, kā tas bija
pirmo reizi. Patiesībā vainīga jūtos arī otra bērna priekšā, man
bail, ka vairs nespēšu ar tādu prieku viņu ucināt, diez vai gribēšu
viņu tik ilgi barot ar krūti. Man šķiet, ka otrajam bērnam nespēšu
dot tik daudz mīļuma un nesavtīga prieka kā pirmajam.
Netieku galā
Anete, 28
Man ir divi bērni – viens ir trīs gadus, bet otrs - sešus mēnešus
vecs. Cik vecākais ir aktīvs, tik jaunākais mierīgs. Meita mani
neklausa nemaz, no rīta ģērbties negrib, braukt uz dārziņu arī nē,
kad mēģinu viņu paņemt uz rokām, sāk locīties un spārdīties kā
negudra. Uz veikalu ar viņu izvairos iet, jo tas ir pārlieku liels
pārbaudījums man. Tad viņa grābj visu, ko vēlas un ja neļauju ņemt,
kliedz tik skaļi, ka visi cilvēki sāk skatīties. Tas pats notiek
parkā - ja jādodas mājās, bet meita to nevēlas, viņa krīt gar zemi,
spārdās un kliedz, kamēr vien var pabļaut. Jūtos bezspēcīga, jo
netieku ar savu bērnu galā. Ar tēti un vectētiņu meita ir vienkārši
ideāls bērns, visu ar viņu var sarunāt, bet ar mani – īsts velnēns.
Man savukārt pret meitu kaut kāds nīgrums parādījies. Tiešām
izbaudu to laiku, kad viņa ir bērnu dārzā un mēs abi ar puiku varam
mierīgi dzīvot pa māju, iet staigāt, doties iepirkties. Jo ar viņu
šādu problēmu nav. Kādreiz domāju, kāpēc gan man nevarēja abi bērni
būt tādi kā dēliņš?
Vainas izjūta
«Patiesībā mēs visus savus bērnus mīlam vienādi, taču grūtības mums
rada kādas konkrētas īpašības, ko savā bērnā esam pamanījuši. Taču
bērnu nevajadzētu ar tām identificēt, jo īpašības un reakcijas
parāda cilvēka uzvedību noteiktos brīžos, taču tās neliecina par
cilvēku kopumā. Šaubas par to, ka bērnus nemīlam vienādi, parasti
rodas brīžos, kad vecāki konstatē, ka viņiem nepatīk bērna rīcība
un viņi automātiski pieņem, ka tādējādi viņiem nepatīk pats bērns.
Tas ir greizi,» uzsver psihoterapeite Aelita Vagale.
Parasti mums bērnos un arī citos cilvēkos nepatīk īpašības, kuras
nevēlamies redzēt paši sevī un ar kurām neesam tikuši galā.
Neatrisinātās izjūtas rada gaidas, ka mans bērns būs citādāks nekā
es, ka viņā būs tikai to īpašību kopums, ko spēju akceptēt. Dažkārt
bērni izceļ gaismā arī nepatīkamus pagātnes momentus. Piemēram,
bērns vizuāli atgādina bargo vectētiņu, pret kuru kāds no vecākiem
joprojām jūt aizvainojumu, vai arī bērna rīcība atgādina, piemēram,
šķirto vīru, kurš konflikta situācijās bijis nesavaldīgs. Iznāk
apburtais loks, vecāki jūtas vainīgi, ka bērnu mīl mazāk, jo bērns
nerīkojas tā, kā vecākam gribētos, tai pat laikā viņš nespēj bērnam
palīdzēt un par to jūtas vēl vainīgāks. Vainas izjūta ir tā, kas
signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, taču pati par sevi tā neko
neatrisina. Tādēļ vispirms vecākiem vajadzētu konkretizēt, kas
tieši man liek domāt, ka vienu bērnu es mīlu mazāk?
Izaicinošā uzvedība
Attieksmi pret bērnu ietekmē dažādi aspekti, tostarp arī bērna
gaidīšanas laiks, piedzimšanas apstākļi. Piemēram, grūtniecības
laikā vai dzemdībās sievietei bijuši sarežģījumi. Vecāki baidās par
bērnu, vairāk pievērš viņam uzmanību, un jūtas vainīgi, ka otram
bērnam netiek tik daudz rūpju. Bet rūpes un mīlestība ir divas
dažādas lietas. Ja vecāki vairāk rūpējas par vienu bērnu, tas
nenozīmē, ka viņš tiek arī vairāk mīlēts.
Ja vecākiem netīk kādas bērna reakcijas, svarīgi apzināties, ka
bērni ir kā mūsu spogulis, kas parāda tās izpausmes, kuras paši
nepiefiksējam. Ja vecākiem nepatīk, kā bērns dusmojas, der kritiski
sevi pavērot no malas, vai es pats konkrētos brīžos nereaģēju gluži
tāpat kā bērns? «Visbiežāk jautājums nav par to, kas man patīk vai
nepatīk bērnā, bet ar ko es tieku vai netieku galā,» uzsver Aelita
Vagale. Sieviete var būt laba mamma maziem bērniem, bet netikt galā
ar pusaudzi. Viņa pati, iespējams, pusaudžu vecumā tikusi vai nu
pārlieku ierobežota, vai arī viņai nav noteiktas nekādas robežas.
Vecāki, kas paši nav izdzīvojuši sarežģīto pusaudžu vecumu, var būt
neizpratnē, ko darīt ar bērnu, kas pastāv uz savu taisnību, kas
patiesībā ir normāla pusaudža uzvedība. Vecāki, kuri veselīgi
izdzīvojuši pusaudžu gadus, raugoties uz saviem bērniem saka: «Es
jau biju tāds pats!». Nezinot, kā rīkoties, vecāki nereti nonāk
galējībās: nesaprotot, ko iesākt, bērnam tiek dota pārmērīga
brīvība vai arī bērns tiek pārmēru apspiests. Problēmas rodas
attiecības, kur vecākiem ir reaktīva uzvedība – es nevis vēroju
savu bērnu un mēģinu saprast, ko viņam vajag, bet reaģēju uz to, ko
viņš dara. « Ja bērns saņem vecāku uzmanību, viņam nav vajadzības
to piesaistīt papildus, demonstrējot negatīvu uzvedību. Bērnam
svarīgi just, ka neatkarīgi no domstarpībām, kas ik pa laikam
parādās attiecībās ar vecākiem, viņš ir pieņemts un vecāki
priecājas par to, ka viņiem ir šis bērns,» stāsta Aelita
Vagale.
Ja vecāki vairāk rūpējas par vienu bērnu, tas nenozīmē, ka viņš tiek arī vairāk mīlēts.
Vecāku attiecību grūtības ar pusaudžiem ir liela mūsu sabiedrības
problēma, jo vecāku pašu pusaudžu gadu reakcijas lielākoties tika
apspiestas. «Rezultātā izaugusi komformistiska paaudze, kas labi
prot pielāgoties, bet nespēj sevi aizstāvēt. Tāpēc mūsu sabiedrībā
ir tik daudz alkoholisma atkarīgo, vai depresīvo cilvēku, kuri
nespēj savas emocijas vērst uz āru,» uzsver Aelita Vagale.
Neveselīgā konkurence
Nevienlīdzīgu attieksmi bērni visbiežāk sāk apzināties, ja vecāki
brāļus un māsas sāk salīdzināt un ja vecāki saka, nevis, ka otrs
labāk uzvedas, bet gan, ka otrs bērns ir labāks.
Dažkārt situācija ģimenē kļūst paradoksāla. Vecāki it kā bērnu ar
problemātisko uzvedību mīl vairāk, taču, lai sev to neatzītu, viņi
vairāk uzmanību sāk pievērst otram bērnam. Jūtot vecāku
neviennozīmīgo attieksmi, „labais” bērns ar šo situāciju sāk
manipulēt, lai iegūtu sev labumu. Savu viņš panāk caur to, ka
vecāki abus bērnus salīdzina un viņš var spekulēt ar saviem
labajiem darbiem, sūdzēties par otru vai arī novelt paša
nodarījumus uz otru. Bērns par katru cenu cenšas sevi izcelt, lai
saņemtu vecāku uzmanību. Taču vecāki, kuri ar vārdiem pauž: «Tu
mums esi teicamnieks, labais bērns, ar tevi nav nekādu problēmu»,
sirdī ir otra bērna pusē.
Dažkārt nevienlīdzīgā attieksme pret bērniem tiek demonstrēta citu
iemeslu dēļ un to var izrādīt kā vecāki, tā arī vecvecāki.
Piemēram, ģimenē liela vērtība ir vīrieši un vecvecāki pieņem, ka
viss labākais ir jādod puisīšiem. Var būt arī gluži cita situācija,
kad vairākās paaudzēs dzimuši dēli un beidzot pasaulē nākusi
meitenīte, kas tiek pārspīlēti mīļota. Šādi ģimenē tiek veicināta
neveselīga konkurence starp bērniem. Arī tālākajā dzīvē tas var
radīt bērniem problēmas. Viņi var sacensties ar partneri par varu
ģimenē, mēģināt nostiprināt savas pozīcijas, jo pastāvīgi jutīsies
apdraudēti.
Nejūtos mīlēts
Terapijā tie ir grūtākie jautājumi, kad cilvēki atceras
nevienlīdzīgo vecāku attieksmi. Viņos gadiem ilgi var saglabāties
liela netaisnības izjūta. Subjektīvā izjūta, ka esmu vai neesmu
ticis pieņemts no vecāku puses, ir viena no pamatizjūtām, kas ļoti
svarīga jebkuram cilvēkam. Ja bērns nav pietiekoši izjutis
mīlestību un pieņemšanu, šo robu viņš cenšas aizpildīt savā
turpmākajā dzīvē caur pastāvīgu pašapliecināšanos, taču arī tā
parasti nedod gandarījumu. Cilvēkam ir izjūta, ka viņu mīl par maz.
Citi cilvēki saka: «Tevi taču visi mīl, tu sabiedrībā esi iemīļots,
tu esi arī mūsu kompānijas dvēsele!», bet cilvēks atbild: «Saprotu,
ka citi mani mīl, taču es to nejūtu». Tā ir lielākā bēda cilvēkam,
ja viņš nespēj justies mīlēts. Arī partneris nejūtas laimīgs, jo no
viņa tiek prasīts vairāk, nekā viņš spēj dot. Sajūta, ka mani nemīl
pietiekoši, ir subjektīva, tā nav atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem
un šis iztrūkums nāk līdzi no bērnības.
Bērns kā pagātnes atspulgs
Nereti vecāki bērnam sāk piedēvēt bijušā partnera rakstura
īpašības. Tā vecāki nerīkojas apzināti, tas ir aizsargmehānisms, jo
vieglāk ir dusmoties uz bērnu, nekā sev atzīt, ka joprojām nav
spējuši atlaist partneri, kurš ir aizgājis. Attiecībās bērnam ir
lielas grūtības, ja vecāks nepārstāj ar viņu risināt to konfliktu,
kas nav atrisināts bijušajās attiecībās. Bērns nevar būt viņš pats,
jo viņš tiek iesaistīts gluži citā lomā. Bērns sāk spēlēt to lomu,
ko no viņa gaida pieaugušais. Piemēram, konflikta gadījumā viņš
pārņem mātes izturēšanos un nerunā dienām ilgi, bet māte viņam
pārmet, ka viņš rīkojas gluži kā viņa tēvs. Tā kā sieviete nav
mainījusi savas reakcijas, bērns, kas ir emocionāli tuvs cilvēks,
viņai sāk piespēlēt. Arī pieaugot, šie bērni bieži jūtas par sevi
nedroši, viņi vēro citu reakcijas un mēģina uzminēt, kā pašiem būtu
jāuzvedas. Tas tādēļ, ka cilvēks nav radis pie attiecībām, kur viņu
pieņem tādu, kāds viņš ir.
Jaunas dzīves sākums
Ja vecāki sevī pamana negatīvu attieksmi pret kādām bērna
reakcijām, svarīgi ir saprast, kas manī to ir izraisījis. Pārsvarā
„spoku” izceļot no tumsas, tas pazūd. Saprotot, kas izraisa vainas
izjūtu pret bērnu, vecākiem ir vieglāk bērnam atvainoties
situācijās, kad viņi ir pāršāvuši pār strīpu vai gluži pretēji –
palikt nelokāmiem, ja viņi apzināsies, ka rīkojas pareizi.
Dažkārt var nomākt situācija, kad nevienlīdzīgu attieksmi pret
bērniem demonstrē partneris. Tad svarīgi, ka vecāks, kurš redz
objektīvo situāciju, ir spējīgs nostāties bērna pusē. Svarīgi ir
pateikt: «Kaut arī tētis tā pateica, tās ir viņa domas, bet es
domāju savādāk.» Tas palīdz bērnam radīt drošības izjūtu, pamatu,
ka netaisna attieksme netiek uztverta kā pašsaprotama.
Profesionāla palīdzība būtu jāmeklē tad, ja viens vai abi vecāki
pret bērnu pastāvīgi jūt negatīvu attieksmi. Taču vecākiem nebūtu
jāuztraucas tajā gadījumā, ja kādā brīdī viņus pārņem izjūta:«Mans
bērns ir briesmīgs», bet jau pēc brīža viņi bērnā ierauga arī daudz
pozitīvā.
«Pārsvarā vecāki spēj bērnus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Mēs
nemīlam grūtības, kuras rada bērni, nevis pašus bērnus,» uzsver
Aelita Vagale. Atrisinot sarežģījumus attiecībās, vecāki parasti
spēj ieraudzīt, ka visi bērni viņiem ir vienlīdz mīļi.
Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu
www.kasjauns.lv