"Es neesmu bērns" – kā desmitgadīgais ukraiņu zēns Platons gadu kopa smagi slimos 13 gadus vecos brāļus

Sirdi plosošais stāsts tika publicēts 17. septembrī ziņu medijā “Українська правда” un apraksta visu trīs brāļu gaitas, sākot ar viņu palikšanu Pokrovskā evakuācijas laikā līdz nokļūšanai labdarības centrā "Labā pilsēta" ("Місто Добра") Čerņivcos, kas uzņem bērnus no visas Ukrainas, kuriem visvairāk nepieciešama palīdzība. 

Vieni paši zem apšaudēm

Lai arī māte dzīvoja pavisam netālu, viņa sava dzīvesveida un atkarību dēļ par bērniem rūpēties nespēja. Zēns katru dienu pats brāļus apkopa, baroja un citādi aprūpēja. Kad notika apšaudes, viņš ar mātes palīdzību tos nogādāja pagrabā un piesedza ar paladziņu. Zēni gan svēra vien astoņus kilogramus katrs, būdami trīspadsmit gadus veci. 

Kad uz Pokrovsku sāka lidot sprādzienbīstama munīcija un FPV droni, kļuva skaidrs – lai izdzīvotu, ģimenes ar bērniem no pilsētas jāevakuē. Taču šie brāļi tika atstāti vieni – ar karu un slimībām, taču bez ģimenes.

Pirms dažiem mēnešiem bērnu hospisa "Tauriņu māja" ("Дім Метеликів") darbinieki saņēma zvanu no Pokrovskas sociālā dienesta ar lūgumu izmitināt divus nekustīgus bērnus un jaunāko brāli, kas viņus baro. Šie bērni, par kuriem tika aizmirsts obligātās evakuācijas laikā, uz “Labā Pilsētu” tika nogādāti ar Sarkanā Krusta palīdzību. Ar zēniem kopā ieradās arī viņu jaunākais brālis Platons, kā arī visu trīs bērnu māte, tomēr "Tauriņu mājā" tika atzīts – mātes stāvoklis neļauj viņai rūpēties par bērniem.

Ceļš uz atlabšanu “Tauriņu mājā” 

Slimie brāļi bijuši šausmīgā stāvoklī, stāsta "Labās Pilsētas" paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja Natālija Popadjuka. "Šiem bērniem bija lauztas kājas, kuras netika redzējušas ģipsi, tās klāja gadu nemazgātas joda pēdas." Bērnu rokas un kājas lūzuma vietās bija nepareizi saaugušas, ķermeņi deformēti. Bez tam abiem zēniem ir smaga ģenētiska slimība – pirmā tipa lizencefālija, kuru pavada neiroloģiski traucējumi, epilepsija un olbaltumvielu nodrošinātās enerģijas deficīts. "Tauriņu Mājas" direktors Deniss Koļubakins piezīmē: "Šie ir vissarežģītākās kategorijas bērni." Abi zēni tika izmeklēti un diagnosticēti. Spriedums bija skaidrs – viņi ir paliatīvās aprūpes profila bērni, kam nepieciešama pastāvīga aprūpe. Puikām ir grūtības ar elpošanu un jebkura infekcija viņiem ir bīstama, tādēļ bija jāatgūst pilns vakcinācijas kurss. Diemžēl arī psiholoģiski zēnus pārbaudīt ir grūti – ārsti viņu apziņu vērtē kā apšaubāmu.

Ārsti tomēr atzīst pirmo trīs mēnešu ilgās ārstēšanas rezultātus – sāpju sindroms ir izzudis, arī izgulējumi vairs neesot problēma. Ir manāms svara pieaugums abiem, par diviem, divarpus kilogramiem. Uzlabojusies spēja saliekt ceļa un gūžas locītavas, un viens no zēniem pat cenšas pacelt pats kāju. Ēšana sokas labāk, viņi spēj košļāt un norīt. Krampji kļuvuši retāki. 

Tauriņu mājā brāļiem izveidots dienas režīms ar ārstēšanu, aprūpi un komplikāciju profilaksi. Ikdienā iekļauta regulāra medikamentu uzņemšana, fiziskās rehabilitācijas vingrinājumi, higiēnas procedūras un barošana ar īpašu maisījumu ar augstu olbaltumvielu saturu. Uztura blīvums tiek pakāpeniski celts, ieviešot jaunus produktus, ko organismam būtu viegli absorbēt un bērnam – norīt. Katru stundu tiek uzraudzīti veselības rādītāji, tā kā bērni ir augstā riska grupā un viņiem nepieciešama pastāvīga medicīniskā novērošana.

Tiek darīts viss, lai bērni varētu īstenot savas cilvēktiesības – tiesības nevien uz pienācīgu ārstēšanu, bet arī pienācīgu dzīvi. "Pat ja bērns nevar runāt, viņš vai viņa jūt, kā pret viņu izturas", saka Deniss Koļubakins.

Bērniem pienākas bērnība, nevis pieaugušā loma

Un tagad par Platonu... Kad bērns ieradās pie ārstiem, viņa pirmie vārdi esot bijuši: "Es neesmu bērns." Veselu gadu zēns bija spiests dzīvot pieaugušā dzīvi, vienatnē aprūpējot brāļus – barojot, dzirdot, ceļot un apkopjot. Māte piedalīties nebija spējīga slimības un atkarību dēļ. Platons palika viens un rūpējās par viņiem visiem trijiem.

Labdarības centrā "Labā pilsēta" Platons sāka jaunu, bērnam pienākošos dzīvi. Viņš mācās skolā, spēlē futbolu, zīmē un gūst jaunus draugus. Gadi, ko viņš pavadīja kā mazs pieaugušais, atstājuši iespaidu uz viņa emocionālo stāvokli, tādēļ viņam tiek sniegta psiholoģiskā palīdzība, lai viņam vairs nevajadzētu teikt, ka viņš nav bērns. Diemžēl šādu paliekošu ietekmi uz zēnu ir atstājusi māte, kas slimoja ar toksisko encefalopātiju ilgstošas narkotiku lietošanas un asociāla dzīvesveida dēļ. Arī māte tika nosūtīta ārstēties un saņemt psihologu un sociālo pedagogu palīdzību, jo "Labā pilsēta" uzskata, ka, lai cik grūti, tomēr ģimenei vislabāk ir būt kopā, un tikai šādā ceļā tas iespējams. 

Centra komanda ir pārliecināta – pat pēc gadiem ilgas nolaidības, ķermenis un dvēsele spēj atsaukties uz aprūpi, ja tiem ir gaisma, medicīniskā palīdzība un cilvēki, kas cīnās par tiesībām uz pienācīgu dzīvi. 

Pēc "Labās pilsētas" iniciatīvas, par godu valsts lielākā bērnu hospisa nosaukumam, 22. septembrī tiks svinēta pirmā Visukrainas Tauriņu diena, lai pievērstu uzmanību bērniem, kuri saņem paliatīvo aprūpi. 

Avots: Українська правда