"Ja māmiņošana nesanāk, sieviete kļūst arvien izstumtāka" Mammu aptaujas 2025 rezultāti

Katru gadu, gaidot Mātes dienu un Mātes dienas festivālu, vecāku organizācija “Mammām un Tētiem” veic Mammu aptauju. Šī gada tēma: “Ko mammas par sevi nestāsta”. 

Mammu aptauja norisinājās 2025. gada aprīlī un maijā, un tajā pieredzē dalījušās 806 mammas, no kurām lielākajai daļai ir 18+ gadu pieredze šajā lomā, 70 % ir augstākā izglītība un lielākā daļa mammu nevēlas vairāk bērnus (51 %). Vēl kādu bērnu vēlas 33 % mammu. 

Aptaujas fokuss bija izprast tēmas, par kurām mammas jūtas neērti sarunāties ar apkārtējiem. Aptauju veica vecāku organizācijas “Mammām un Tētiem” pētnieces – psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa un vecāku organizācijas “Mammām un Tētiem” vadītāja, socioloģe Inga Akmentiņa-Smildziņa. Mammu aptaujas datus komentē Sabīne Bērziņa. 

Mammas nespēj pateikt skaļi: es nevaru ar visu tikt galā!

Aptaujas rezultāti liecina, ka visbiežāk mammas jūtas neērti atklāti pateikt, ka, mammuprāt, viņām pašām jātiek galā ar visu, kas notiek viņu dzīvē. Piemēram, ar bērnkopību, pienākumiem darbā, pāra attiecībām, savu izskatu, un arī jāizbrīvē laiks, lai parūpētos pašām par sevi. 

No kurienes rodas šāda doma mammas prātā? Būtībā tā nav individuāla, dažām mammām piemītoša, – tā ir universāla, veidojusies saistībā ar sabiedrības gaidām attiecībā pret to, ko nozīmē būt labai mammai, un neviena mamma nav atrauta no apkārtējās sabiedrības. Šim fenomenam piedēvēts termins “intensīva mammošanas ideoloģija” jeb “perfektās mātes mīts” (OReilly, 2023). Būt par labu mammu mūsdienu sabiedrībā nozīmē būt ekspertei bērna psiholoģijā, spēt pagatavot veselīgas maltītes, spēt tikt galā ar vecākošanas pienākumiem un vienlaikus arī strādāt algotu darbu. Laba mamma savas domas, laiku, enerģiju un resursus velta bērniem, ir iesaistīta un pieejama visu laiku, ir galvenais vecāks, uz kura balstās lielākā daļa atbildības, un viņa nemeklē piepildījumu ārpus mātes lomas.

Perfekta māte un izcila darbiniece – nesavienojami!

Perfektās mātes mīts ir pretrunā ar labas darbinieces mītu. Laba darbiniece neslimos, izpildīs darba uzdevumus neatkarīgi no tā, ko tas viņai prasīs, laba darbiniece izrādīs iniciatīvu, darīs papildu darbus utt. Attiecīgi, lai šo karjeristes–aprūpētājas konfliktu atrisinātu, rodas cita veida nerakstīts ziņojums mammām – “strādā tā, it kā tev nebūtu bērnu, un audzini bērnus tā, it kā tev nebūtu darba”. 

Pēc būtības mammas ir ierautas nereālos standartos, jo ir neiespējami sadalīties uz pusēm un nodoties katrai no jomām par visiem 100 %. 

Tā kā prasības ir ļoti augstas, mammas secina, ka problēma ir viņās, jo viņas taču netiek galā ar šīm sabiedrības gaidām. Iespējams, domā, ka ir taču kāda cita mamma, kura to visu spēj, un, ja jau es netieku galā ar šo slodzi visās jomās, tad “nedaru pietiekami daudz”.  
 

Kāds mammas citāts skan šādi: “Dažreiz ir sajūta, ka bērnam paliek maz laika, jo ir jāstrādā, jārūpējas par mājas darbiem u. c. pienākumi, kā rezultātā rodas vainas sajūta – neesmu pietiekami laba mamma. Šis mirklis ar bērnu, tieši šis un šajā vecumā, taču neatkārtosies, bet tu esi praktiski “aprakts” pienākumos.”
Šāda veida funkcionēšana vairo mammu domas “es neesmu gana laba” un sajūtu “viss par daudz”,  bezspēcību un hronisku pārslodzi.

Sabiedrībai ir izdevīgi, ka mammas jūtas neadekvāti

Savā ziņā nedalīšanās šajā neadekvātuma sajūtā ir pat izdevīga esošajai sabiedrības funkcionēšanas sistēmai. Mammas pleciem uzlikts tik daudz, uz viņu paļaujas itin visā, un, ja mamma nedalās, ka viņai ir par daudz, tad viņa turpina būt pārslodzē.

Sabiedrībā valda pārliecība, ka ir iespējams atrast balansu starp algotu darbu un bērnkopību, taču socioloģe Sofija Broka, uzskata, ka tas nav reāli, jo, pievēršoties jebkurai no šīm dzīves sfērām, sieviete izjutīs vainas apziņu, ka otrā jomā neizdodas pievērsties pilnvērtīgi. Turklāt abas jomas prasa pilnīgi pretējas īpašības no sievietes, un nav iespējams būt diviem pretējiem cilvēkiem vienas dienas laikā katru dienu. Mātes loma paredz, ka mamma būs nesavtīga, ziedosies citu vajadzībām, nepievēršoties savējām. Savukārt laba darbiniece ir mērķtiecīga, kurai darbs ir svarīgāks par visu citu. Attiecīgu mammu darba un ģimenes dzīves “balanss” liek plēsties uz pretējām pusēm. [1] 

Līdz ar to, lai vispār runātu par iespējamu balansu šajās jomās, sākotnēji jārunā nevis par mammu, bet jāņem vērā, kāda veida resursi konkrētajai mammai ir pieejami, piemēram, vai mammai ir atbalsta sistēma, kas var palīdzēt, kad tas nepieciešams; kāds ir mammas sociāli ekonomiskais stāvoklis utt. 

Balanss rodas tur, kur audzinām bērnus tā, kā sociālām būtnēm ir paredzēts – esot kopā, dalot grūtības un resursus ar citiem saimes locekļiem. Tādējādi pats svarīgākais faktors, lai ģimenes patiešām tiek galā, ir rast veidus, kā nodrošināt mammas ar resursiem.

Tikai pēc tam, kad mammai ir pietiekams atbalsts, varam pievērsties pašas mammas faktoram, kāpēc viņa jūtas tā, ka nevar atrast balansu savā dzīvē. Dažkārt balansa nav tieši mammas uzskatu dēļ, ka ar visiem pienākumiem ir jātiek galā vienai. Lai mazinātu šo pārliecību, var palīdzēt apzināšanās, ka nav iespējams vienam cilvēkam tikt galā ar to, ko iepriekš darījis vesels ciems! Tā ir nereāla pasaka. Un tā nav izgāšanās, ka ar šo slodzi nav iespējams tikt galā, tas vienkārši ir neiespējami. Svarīgi arī atcerēties, ka mammas var izdarīt daudz, taču bieži vien uz sevis pašas rēķina, – ziedojot savu miegu, hobijus, savus resursus. Tā ir tāda sabiedrībā glorificēta sevis pamešana novārtā. Ja mēs runātu par bērnu, tad pamešana novārtā ir vardarbības forma, taču, ja runa ir par mammu, tad tas tiek slavēts. 

Citreiz neizdodas atrast balansu, jo mammai ir grūti pateikt “nē” un tādējādi būt neērtai, kādu apbēdināt. Te var palīdzēt apziņa, ka, nepasakot “nē” kādam citam, tas “nē” tiek pateikts sev. 
 

Lai izkāptu no šī apburtā loka, kur mammas jūtas, ka viņām ir jāizdeg, lai būtu gana, var palīdzēt arī sava uzaugšanas (socializācijas) stāsta apzināšanās. Bieži vien jau no mazotnes tiek uzsvērts, ka cilvēka vērtība balstās viņa labajā uzvedībā un labajā sniegumā (nevis viņā pašā, – tāds, kāds  viņš ir). Meitenes, kuras labi mācījās, darīja, ko viņām liek, un nerunāja pretī, bija labās meitenes. Pēc būtības cilvēks tiks pieņemts, uzslavēts tikai tad, ja viņa uzvedība un sniegums atbildīs konkrētiem nosacījumiem. 
 

Salīdzināšanas posts

Tāpat kaunināšana un salīdzināšana ar perfekto kaimiņu Ilzīti, kura "var daudz vairāk, nekā tu, dara labāk nekā tu” uztur pārliecību “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Kad cilvēks sāk justies nevērtīgs, tad bieži seko tāda uzvedība, kuru sauc par hiperkompensēšanu “es izdarīšu vairāk un labāk, izdarīšu neiespējamo, lai būtu beidzot labs”. Tāpat cilvēks, kurš jūt kaunu, biežāk izvēlas klusēt, nepastāvēt par sevi un noliek savas vajadzības kaut kur skapītī aiz aizlēgtām durvīm. 

Mammas, kuras zina savu vērtību, var pilnveidoties, balstoties uz savām vērtībām (nevis uz to, kā jābūt, kā vajag, kā ir pieņemts, kuri mani defekti ir jālabo utt.). Mammas, kuras zina, ka ir gana labas, var būt relaksētākas, būt šeit un tagad, vairāk izbaudīt dzīvi nevis gaidīt, kad bērni izaugs un aizies savā dzīvē, lai pašas sāktu dzīvot.
Mammas, kuras zina, ka ir gana labas, spēj skaidrāk ieraudzīt savas robežas un nekāpt tām pāri. Mammas, kuras zina savu vērtību, var uzstāt par pārmaiņām, kuras viņām ir nepieciešamas, var pārstāt hiperkompensēt, var sākt aizņemt vairāk vietas pasaulē (nebūt maziņas, neredzamas). 
Bet, lai justos gana labas par sevi, nepieciešama atbilstoša vide, t.i., citi/sabiedrība, kas novērtē mammu pašu. Citi/sabiedrība/sistēma pieslēdzas bērnkopībai, lai mammai ir laiks un telpa būt viņai pašai. Bērnkopība attiecas uz visu sabiedrību/esošo sistēmu, ne tikai uz mammu un tēti. Visi ir dzirdējuši, ka nepieciešams ciems, lai izaudzinātu bērnus. Tai pat laikā mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka bērnam ir svarīga tikai mamma un tētis līdz trīs gadu vecumam, ka vecvecāku uzdevums nav pieslēgties mazbērnu audzināšanai utt, kas tikai veicina pārliecību, ka bērnu aprūpe ir paredzēta vienai mammai un tētim.

Mātes loma tiek ēterizēta

Kādas mammas citāts: “Joprojām gan grūtniecība, gan kļūšana par māti tiek ēterizēta, idealizēta, aprakstīta poētiski tādos veidos, ka sieviete var pat sajusties vainīga, ka nevēlas piedzīvot šo tik sirdi sildošo, dzīvi piepildošo, unikālo pieredzi. Diemžēl tiek joprojām klusēts par to daļu, kas nebūt nav skaista un burvīga. Un manā pieredzē ir gandrīz visa būšana mātei. Tur tā ēteriskā pārdzimšana mātē un vēl kaut kādi selling points (pārdošanas/mārketinga punkti – angļu val.) ir tik melīgi, ka vairākām paaudzēm, jau kapā esot, vajadzētu kaunēties, vēl vairāk tām, kuras ir dzīvas un turpina uzturēt šo skaisto leģendu. Ne tuvu visas sievietes to tā izjūt. Ja dzemdību stāsts robežojas ar Hičkoka filmām vai Kinga romāniem, ja partneris tomēr neizrādās gatavs palīdzēt un iesaistīties, ja mātes instinkts tomēr nav, ja nesanāk savienot kaut ko tajā visā, tad, ja nav finanšu resursu, tad nav veidu, kā izkļūt no šī visa murga. Ieteiktu daudz vairāk runāt par neskaisto un neskaistajiem stāstiem, kaut anonīmi. Lai tās sievietes, kuru dzīve ar katru dienu pēc dzemdībām pārvēršas arvien lielākā graustā, nejustos tā, ka viņas tajā ir vienīgās.”

Kāpēc gan nerunā par negatīvajām emocijām? Saistībā ar perfektās mātes mītu mammai jājūt nebeidzamu laimi, jābauda katra minūte, jājūt pateicība, apmierinātība, jābūt līdzsvarotai, enerģiskai, dodošai. Pefektā māte nejūt apātiju, frustrāciju, nav viegli aizkaitināma, dusmīga, nejūt nožēlu, vientulību, nedomā par dzīvi pirms bērniem. 
Attiecīgi dalīties tajā, ka mamma nejūtas tā, kā būtu jājūtas, apklusina viņu. 

Patiesībā emocijas ir signāls par to, kas notiek. Tipiski dusmas, emocionālas grūtības rodas tad, kad mūsu pašu vajadzības netiek nodrošinātas. 

Mammai ir vajadzība pēc laika sev, pēc miera, emocionāla atbalsta, savas identitātes un daudz kā cita, kas, kļūstot par māti, “jānoliek malā”. Bieži vien, kļūstot par mammu, sieviete pazaudē savas iespējas būt viss pārējais, kas viņa ir ārpus mammas lomas. Tas, savukārt, rada sajūtu, ka viņa pati ir neredzama un vienlaikus uz viņu paļaujas itin visā. Sievietes dusmas ir par to, ka vienlaikus mātes loma mūsu sabiedrībā tiek glorficēta, un tai pat laikā tā konkrētā persona, kura aprūpē bērnu, ir nenozīmīga. Ja mamma piedzīvo savu nenozīmīgumu, to, ka ir neredzama, tad negatīvas emocijas būs tās, kas ziņos par briesmām, pārkāpumu, netaisnīgumu. 

Aizvien vairāk rietumu patērātāju kultūrā tiek runāts par to, ka mammām vajadzētu arī parūpēties pat sevi, lai nav aizvainojuma, dusmu un citu negatīvu emociju, taču arī šajā apgalvojumā slēpjas vairāki zemūdens akmeņi. Pirmām kārtām, atbildība rūpēm par sevi tiek uzlikta uz mammas pleciem, neņemot vērā, ka bērnu audzināšanas laikā viņa ir tieši atkarīga no citiem un izbrīvēt laiku nozīmē saskaņot to ar šiem citiem cilvēkiem. Šī savstarpējā atkarība paredz, ka mammas laiks sev kļūst par visas ģimenes sistēmas, visas saimes uzdevumu. Ideālos apstākļos sabiedrības locekļiem, sistēmai ir jārada tādi apstākļi, lai šāds laiks mammai vispār Ir pieejams. Citādi pats uzstādījums – “atrodi laiku sev, parūpējies par sevi” – vairo konkrētās mammas neadekvātuma sajūtu, jo ir vēl viena lieta, kuru mammai jāizdara jau tā pārpildītajā dienas grafikā un pienākumu kalnos.

Vēl viens zemūdens akmens – mēs varbūt sabiedrībā sakām, ka ir vēlams, lai mamma parūpējas par sevi, taču reāli tad, kad tas notiek, var rasties pārējo pretestība. Kad mamma paziņo, ka viņai vajag kaut ko sev – laiku, aktivitāti utt., – tad varam arī nodomāt, ka šī mamma nu gan ir egoistiska vai arī “varēs sev, kad būs pārējie aprūpēti”, piemēram, sakot: “tu viena? kur tad bērni?”, “tu tikai sev taisīsi salātus, bet ko tad mēs ēdīsim?” u. tml. 
Problēma ir arī tāda, ka parūpēšanās par sevi tiek definēta kā aktivitāte, kura ir jāieplāno, jo mammu parūpēšanās par sevi nozīmē arī regulāras pauzes ikdienā, tiesības nebūt iesaistītai it visos jautājumos par bērna dzīves organizēšanu, iespēju būt ārpus mātes lomas. Parūpēšanās par sevi ir arī pieņemt, ka mammām ir vajadzības, un nav īpaši jāpamato, kāpēc tādas radušās. 
 

Nedalās grūtībās, jo apkārt ir nosodoša vide

Emocionālas grūtības bieži vien ir cieši saistītas ar emocionāla atbalsta trūkumu. Aptaujā mammas min, ka viņas bieži patur savas grūtības pie sevis, jo citi nosodīs. Atbalsta trūkums un izrietoši emociju paturēšana sevī tikai palielina šīs grūtības, līdz ar to ieteikums būtu mūsu sabiedrībai kļūt emocionāli siltākai. Mēs kā tauta grūtos brīžos patiešām varam būt ļoti atbalstoši, taču bieži arī gribam otram labu ar pamācībām un atgādinot, “kā jābūt”, tomēr šie “kā jābūt” situāciju patiesībā padara sliktāku, vairo attālināšanos un noslēgšanos pretstatā saiknei un tuvībai.
 

Mammu citāti

• Tu esi aprakts darbos, kaut būtu jābauda katrs brīdis ar bērnu, bet sūdzēties nedrīkst. Jo tad arī sabiedrība un nereti pārējie ģimenes locekļi tevi nosoda kā sliktu mammu, īpaši jau vecākā paaudze (vecmammas), jo viņas taču savā laikā tikušas ar visu ideāli galā.
• Diemžēl, mani no vērojumi ir tādi, ka sabiedrība kopumā (gan sievietes mātes, gan citi sabiedrības locekļi) ir tendēta uz kaunināšanu. To mammu nolikšanu, kuras atļaujas pateikt, ka nepatīk/nepadodas/ir grūtības būt par māti. Nedod dievs publiski izteiksies, nopelniem bagātās dzemdētājas metas virsū kā fūrijas ar tekstiem – viens bērns vispār neskaitās, es gāju un darīju pēc x notikuma, ko var sūdzēties. Es gan ar ceturto bērnu cēlos divas stundas pēc ķeizara un aprūpēju mazuli utt. Esmu simtiem šādu komentāru māmiņu forumā redzējusi, kur sievietes noliek citas sievietes. Tad nu tās, kurām tā māmiņošana un bērna integrēšana dzīvē, savienošana ar darbu utt. nesanāk visādu viņām objektīvu apsvērumu dēļ, kļūst arvien izstumtākas no sabiedrības, izjūk ģimenes, sieviete paliek viena ar bērnu un vēl gadiem cīnās viena ar visām savām sajūtām un netikšanu galā.

Rakstu sēriju par darba un ģimenes līdzsvaru atbalsta Labklājības ministrija. 

1. https://www.momwell.com/blog/how-intensive-mothering-creates-overwhelmed-moms
2. Izmantotā literatūra datu komentēšanā: Oreiley, 2023.
3. https://www.jstor.org/stable/jj.1410589