Laba darbiniece, gādīga māte, skaista un laimīga sieva... "Tie standarti ir jāizmet miskastē," brīdina psiholoģe

Katru gadu, sagaidot Mātes dienu un tai veltīto festivālu, vecāku organizācija “Mammām un Tētiem” veic “Mammu aptauju”, un 2025. gadā tā, iesaistot 806 mammas, pievērsās jautājumam “Ko mammas par sevi nestāsta?”, izgaismojot smagu patiesību – lielākā daļa mammu klusē par savu izdegšanu, pārslodzi, vainas sajūtu un sajūtu, ka netiek ar visu galā, jo sabiedrībā joprojām valda nereāli priekšstati par ideālo māti, kas spēj būt gan perfekta audzinātāja, gan izcila darbiniece, vienlaikus upurējot savas vajadzības un saņemot niecīgu atbalstu no apkārtējās vides.

Uz interviju mammamuntetiem.lv aicināja vienu no aptaujas veicējām, psiholoģijas doktori Sabīni Bērziņu, kura gan profesionāli pēta mātes lomas un sabiedrības gaidu ietekmi, gan arī pati ikdienā balansē starp darbu un bērnu audzināšanu.

“Mēs augām sabiedrībā, kur mamma var visu”

“Es īsti neatceros, ka mana mamma būtu teikusi: tagad ir mans brīvais laiks. Tā vietā bija pieredze, kur sieviete visu laiku kaut ko dara,” stāsta Bērziņa. Viņasprāt, bērnības pieredze un sabiedrības gaidas, ko internalizējam jau agrā vecumā, būtiski ietekmē to, kā sieviete vēlāk uztver savu lomu ģimenē.

Sabiedrības vēstījums skan nepārprotami: “Mamma spēj visu.” Šī pārliecība tiek pārmantota no iepriekšējām paaudzēm, arī no vecvecākiem, kuri “bija spiesti tikt galā”. Rezultātā, kad jaunā māmiņa jūtas pārņemta, viņa no savas mātes vai vecmāmiņas dzird: “Ko tu sūdzies? Mēs savā laikā vēl dziedājām un visu paspējām.”

Taču Bērziņa uzsver – bērnu audzināšanas prasības mūsdienās ir būtiski mainījušās. “Tagad labai mammai jābūt arī ekspertei bērna attīstības psiholoģijā. Jāzina, kad un kā reaģēt. Tie standarti ir mežonīgi augsti.”

Vecvecākiem nav laika: individuālais dzīves modelis kā slēptais ienaidnieks

“Mūsdienu ģimenes modelis, kur katra jaunā ģimene dzīvo atsevišķi savā mājā, no vienas puses ir foršs un individuāls, bet bērnu audzināšanai tas nav piemērots,” uzsver psiholoģe.

Problēma ir arī tajā, ka kādreiz vecvecāki vairāk iesaistījās mazbērnu auklēšanā, jo tobrīd pensijā gāja agrāk, bet tagad viņiem pašiem ir jāstrādā un galu galā - arī jāatpūšas.  Bērni bieži tiek audzināti tikai ar mātes un tēva starpniecību (labākajā gadījumā, nereti šo lomu pilda tikai māte) – bez vecvecākiem, bez sabiedrības atbalsta, bez iespējām lūgt palīdzību. “Tas ir tā, kā ēst ēdienu bez vitamīniem. Var dzīvot uz ‘fast food’, bet sajūta ir draņķīga.”

Sievietei bez apkārtējiem palīgiem jādarbojas izdzīvošanas režīmā. “Tā ir pelēka pieredze,” secina Bērziņa. “Neviens vairs nepadomā – kā māte tiks galā. Sabiedrība vienkārši pieņem, ka viņa tiks galā. Un viņa it kā tiek, jo nav variantu. Bet no izdegšanas izvairīties nav iespējams.”

“Izdegšana ir garantēta” – ja nav sistēmas

Bērziņas vēstījums ir tiešs: “Ja mamma audzina bērnu viena, bez atbalsta – izdegšana ir praktiski garantēta.”

Viņa arī izceļ, ka emocionālais, fiziskais un mentālais resurss, kas nepieciešams mazu bērnu aprūpei, ir milzīgs: “Arī kaloriju ziņā mammai dienā jāiztērē vairāk, nekā viņa uzņem.” Bērnu audzināšana ir smags fizisks un emocionāls darbs.

“Es neesmu izdegusi tikai tāpēc, ka man ir atbalsts” 

Kaut arī Sabīne Bērziņa pati ir psiholoģe ar akadēmisku izglītību un zināšanām par izdegšanu, arī viņa ikdienā sastopas ar to pašu realitāti, ko piedzīvo lielākā daļa māmiņu – emocionālu nogurumu, spriedzi par laika sadali un rūpēm par bērniem, kas bieži konfliktē ar profesionālajām ambīcijām.

Viņa atzīst: “Manā gadījumā līdzsvars ir iespējams tikai tāpēc, ka man ir pilna laika aukle. Mūsu ģimenē ir divgadnieks un piecgadnieks, un, kad viens slimo, tad nākamais pārņem stafeti. Tad atkal pirmais. Un vēl – divgadniekam pilna diena bērnudārzā ir par traku. Vakarā ir dusmu izvirdumi.”

“Es maksāju par šo aukles atbalstu, bet neredzu citu variantu. Bez aukles es nevarētu pildīt savu darbu. Tas vienkārši nebūtu iespējams.”

“Tas nav balanss – tā ir tikai izdzīvošana”

Arī viņas ģimenē, neskatoties uz zināšanām un centieniem sadarboties, sadzīves sadale nav nākusi viegli. “Mums ir bijuši konflikti par to, kam kurā dienā ir jābūt ‘galvenajam vecākam’. Tas nozīmē ne tikai paspēlēties ar bērnu, bet arī domāt, ko viņš ēdīs, kur ir viņa drēbes, kas ir jādara pēc rotaļām,” stāsta Sabīne.

Šīs sarunas nereti atklāj, ka gan viņas partnera, gan viņas pašas galvā dzīvo dziļi iesakņota doma: galvenā atbildība gulstas uz sievietes pleciem. “Tas nav mans uzdevums vienai pašai. Tas nav viena cilvēka darbs. Un tomēr realitātē bieži es esmu tā, kurai ir jāsāk šīs sarunas, jāsaka – es vairs nevaru, man vajag atpūtu.”

Sabīne arī uzsver, ka šāda “izdzīvošanas partnerība” nav ilgtspējīga. “Balanss var iestāties tikai tad, ja ir papildu atbalsts. Ja mēs būtu tikai divi vecāki bez aukles, tad nebūtu nekāda balansa – būtu tikai nogurums, konflikti un izdzīvošana.”

Un tomēr – viņa apzinās, ka viņas pieredze ar aukles palīdzību nav visiem. “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur sievietes bez palīdzības tiek atstātas vienas. Un tas nav iespējams. Nav iespējams vienam pašam pilnvērtīgi audzināt bērnus, strādāt un saglabāt mentālo veselību.”

Vīrieša miers – sievietes izsīkums?

Sabiedrības dubultstandarti iezīmējas arī pāru attiecībās. “Arī manī pašā joprojām dzīvo doma: vīrietis ir pelnījis atpūtu, es varu pagaidīt,” stāsta Bērziņa. “Un tad es domāju – cik ilgi vēl gaidīt? Līdz bērnam būs 18?”

Bieži vien sieviete, kura mēģina parūpēties par sevi, saskaras ar apkārtējo nesapratni. “Piemērs. Es biju uzvārījusi zupu, kas garšo tikai man. Reakcija no vīra bija: ko tad mēs ēdīsim?” viņa atceras. “Es domāju – kā ko jūs ēdīsiet? Vai nu ēdiet, vai gatavojiet paši.”

Mēs slavējam izdegšanu un sodām atpūtu

Psiholoģe uzsver – mūsu kultūrā tiek glorificēta sevis noliegšana. “Mamma, kura domā par sevi, tiek uzskatīta par egoistisku. Bet tas nav egoisms – tas ir normāls pašsaglabāšanās instinkts.”

Tomēr sievietei tiek uzlikts pienākums pašai izdomāt, kā atrast laiku sev. “Tas nav taisnīgi. Tas atkal ir papildu darbs, ko uzkrauj sievietei – izdomāt, kur vēl viņa var izspiest brīvu brīdi.”

Vai sabiedrībai ir izdevīgi, ka sieviete cieš?

“Ir ļoti izdevīgi, ka sieviete domā, ka viņa dara par maz,” saka Bērziņa. “Tad viņa kompensē – cenšas vēl vairāk, strādā bez maksas, neprotestē.”

Viņa arī uzsver, ka mammu darbs sabiedrībai ir ekonomiski izdevīgs: “Viņas ir brīvais darbaspēks – audzina nākamos nodokļu maksātājus. Bet atbalsta no valsts nav.” Izdevīgi tas ir arī dažādiem kursu veidotājiem un koučiem. 

Mammas standarti ir jāizmet miskastē

Bet ko darīt, ja pašas mamma bērnībā ir bijusi varmācīga, emocionāli nepieejama vai atkarīga? Kā neiekrist tajā pašā modelī?

“Jāsāk ar to, ka tie nereālie mammas standarti ir vispār jāizmet miskastē,” viņa saka. “Ir jāpieņem, ka mammas var būt dažādas – arī tādas, kurām nav pieticis resursu. Un bieži vien arī šīs mammas pašas ir bijušas salauztas.”

Atšķirīgas pieredzes, piemēram, terapija vai saskarsme ar labvēlīgiem cilvēkiem, var kļūt par “jaunu modeli”. “Jāmeklē cilvēki, kas tic tev, kas atbalsta, nevis uzdod – kā vajag būt,” saka psiholoģe.

Risinājumi: trīs soļi, kā neizdegt

Bērziņasprāt, izdegšanu var novērst, ja tiek ievēroti trīs principi:

• Atbalsts – sistēmisks, materiāls, emocionāls. Bez tā – izdegšana ir neizbēgama.
• Apzināšanās – saprast, ka dzīvojam sabiedrībā, kur pašuzupurēšanās tiek slavināta.
• Neaizmirst par savām vajadzībām – “padomāt par sevi nav greznība. Tā ir nepieciešamība.”

Laiks mainīt pieņēmumus

Sabīne Bērziņa izceļ sabiedrības pretrunu – mēs vēlamies, lai sieviete strādā, rūpējas par bērniem, izskatās labi un vienlaikus... neprotestē. Viņas vēstījums ir skaidrs: šī sistēma ir neveselīga.

“Mums visiem – sabiedrībai, partneriem, politikas veidotājiem – ir jāuzņemas atbildība. Tas nav tikai sievietes uzdevums – izdomāt, kā būt laimīgai,” viņa saka.

Un piebilst: “Es neesmu izdegusi tikai tāpēc, ka man ir palīdzība. Bet, ja es būtu viena, tas būtu tikai izdzīvošanas režīms.”

Rakstu sēriju par darba un ģimenes līdzsvaru atbalsta Labklājības ministrija.