Vecākošana ir augsta stresa darbs! Psiholoģe skaidro, kā vecākiem "neuzsprāgt" un dusmoties uz bērnu veselīgi

Dusmas ir spēcīga emocija, kas rodas, kad jūtamies apdraudēti, mums ir nodarīts pāri, kad ir pārkāptas mūsu personīgās robežas (fiziskās vai psiholoģiskās). Dusmas ir palīdzoša emocija, kas dod signālu, ka ir radusies problēma, kura jārisina. Dusmas palīdz mobilizēties, sakopot resursus un rast spēku pārvarēt šķēršļus un rast risinājumus (1).

Problēmas ar vecāku dusmām pret bērnu rodas tad, kad dusmošanās kļūst nekontrolējama, eksplozīva, piemēram, vecāks sāk bļaut uz bērnu, vainot, draudēt ar mērķi piespiest bērnu rīkoties, kā vecāks vēlas. Pēc šiem vecāka dusmu izvirdumiem, bieži vien pats vecāks izjūt vainu par savu reakciju un vienlaikus izjūt arī bezspēcību, jo nezina, kā citādāk rīkoties.

Bieži vien kā atbildes reakcija tam, ka vecāks dusmās ir uzsprādzis, nāk dusmu apspiešana. Vecāks mēģina “nejust dusmu”, “sakost zobus” un kopumā izvairīties no situācijām vai situāciju risināšanas, kas saistītas ar dusmām. Apsiežot dusmas, vecāks neizmanto iespēju apkopot spēkus esošās problēmas risinājuma meklēšanai.
 

Apzināt situācijas, kurās vecākam rodas dusmas uz bērnu

Katram vecākam dusmošanās brīži uz bērnu var būt atšķirīgi, taču ir ārkārtīgi svarīgi saprast situācijas, kurās vecāku šīs dusmas pārņem. Pārsvarā tēmas, kas mūs kā vecākus sadusmo, ir ļoti līdzīgas. Piemēram, vecāku sadusmo visas tās situācijas, kurās jāģērbjās, lai kaut kur laicīgi nonāktu – uz bērnudārzu, pie ārsta, ciemos utt. Dusmu situāciju un tēmu apzināšanās palīdz atrast labākus risinājumus, lai tad, kad pienāk konkrētā situācija, nav jāsakož zobi vai arī, lai nav jārisina situācija reaktīvi (esot jau pašam lielās dusmās), kur pat, ja pašam negribas, sanāk bērnu vainot, draudēt viņam vai piespiest rīkoties tā, kā vēlas vecāks.

Tipiska dusmu situācija: disciplinēšana

Brīdī, kad vecāks piedzīvo, ka bērna uzvedība nav saskaņā ar vecāka gaidām, var rasties dusmas, ko pavada dažādi izsaucieni, piemēram, "nu kāpēc tu tā dari, tā neviens nedara!”. Šādā situācijā redzams, ka vecākam bērnu ir jāvada, jātrenē, jāmāca konkrētas prasmes, jāmāca rīkoties citādāk, labāk, kas arī pēc savas būtības ir disciplinēšana. Tātad bērna uzvedība nav tāda, kā vecāks sagaida – bērns nesadarbojas ar vecāku, “neklausa”, kaujas ar brāļiem un māsām, neģērbjas, negrib pārtraukt spēli un nākt pie vakariņu galda, bērns ēdienreizes laikā ceļas no galda vairākas reizes, nevāc savas spēles un mantas utt.  

Disciplinēšana nozīmē “mācīt” vai “vadīt”, “trenēt”, un tā notiek, sadarbojoties vecākam ar bērnu. Disciplinēšanas ilgtermiņa mērķis ir iedot savam bērnam tādu piemēru, prasmes, zināšanas un attieksmes, kas palīdzēs kļūt par labu pieaugušo, ar dzīvi apmierinātu cilvēku, kam izdodas veidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem, sasniegt savus mērķus (Daniel Siegal No-Drama discipline). 

Mīts par disciplinēšanu: disciplīna nozīmē sodīšanu

Vecāki nevēlas savus bērnus sodīt! Vecāki vēlas, lai bērns rīkojas pareizi, ņem vērā vecāka norādījumus un izmaina savu uzvedību. Sodīšana vecākiem drīzāk rodas kā dusmu un bezspēcības reakcija, piemēram, vecāks ierauga nekārtīgu bērna istabu, iepriekš vecāks jau ir trīs reizes atgādinājis, ka istaba jāsakārto, tomēr nekas nav mainījies. Tad seko dusmu sodīšanas reakcija:  “Viss! Ja tu nekārto istabu, tad tev visu nedēļu nebūs mantas, ar ko spēlēties!”. Vecāks sodīja, jo nespēja panākt bērna sadarbību, un domā, ka bērns iemācīsies rīkoties labāk, ja jutīsies slikti, saņemot sodu.

Mīti par disciplinēšanu: sekas ir nepieciešamas, lai bērns vecāku klausītu

Patiesībā cilvēki ļoti reti labi kaut ko iemācās un saprot, ja viņi tiek sodīti vai kritizēti. Šādā situācijā viņi drīzāk iemācās, ka nevar paļauties uz aprūpes personu, ka no tās pēc iespējas ir jāizvairās, jāapklust, esot kontaktā ar šo cilvēku, kurš soda. 

Ja vecāks pielieto negatīvas metodes, piemēram, uzbļauj bērnam, tūlītēji redzams, ka bērns patiešām apklust un bez ierunām dara, ko vecāks saka, jo bērns ir iemācījies: pieaugušais ir jāklausa bez ierunām, runāt pretī jeb iestāties par sevi nedrīkst. 

Iespējams, vecākiem šķiet pieņemami, ka bērns viņam “nerunā pretī”, citiem vārdiem – neiestājas par sevi. Tomēr, ja šādi ieradinām bērnu nepastāvēt par sevi, tad citās situācijās tas var kļūt bīstami. Piemēram, kad bērnam vēlas nodarīt pāri kāds cits pieaugušais vai bērns. Tāpat, ja bērni tiek bieži sodīti, bērni var sākt uzvesties līdzīgi kā sodītājs – panākt sev vēlamo ar spēku, varu un spiešanu, piemēram, bļaujot virsū mazākiem bērniem. 

Būtībā izmantojot seku sistēmu jāņem vērā vecāka motivācija to darīt - ja mērķis ir panākt, ka bērns dara, kā vecāks saka (panākt bezierunu paklausību, piespiest), tad šī sistēma tiek izmantota ļaunprātīgi. Piemēram, ja mēs gribam bērnam iemācīt dalīties, taču veids kā to mācam ir ar spiešanu “ja tu nedosi savu mantu, tad mums būs jābrauc prom”, vai arī bērns negrib samīļot opi un mēs sakām “nu tā nav smuki, tūlīt pat iedod opim buču”. Šādā veidā kā reiz bērns iemācās, ka ir jādara, ko vecāks saka, bet par dalīšanos vai savu vēlmi izrādīt pieķeršanos fiziski, bērns neko daudz nav iemācījies.
 

Kam ir paredzēta seku sistēma:

• Seku sistēma ir paredzēta, lai palīdzētu bērnam regulēt uzvedību: palīdzētu pārtraukt nevēlamu, apdraudošu uzvedību, piemēram, sist. Lai palīdzētu iesākt kādu vajadzīgu uzvedību, piemēram, iztīrīt zobus, palīdzētu iepauzēt konkrētu uzvedību, lai izdarītu kādu citu uzvedību (piemēram, kamēr bērns spēlējas, pātraukt spēli, lai paēstu).
   

Ja vecāks vēlas kādu uzvedību pārtraukt, samazināt, pastāv divas iespējas:

1. uzlikt ierobežojumus. Piemēram, ierobežot iespēju skatīties TV. Vai arī, ja bērns sit citam bērnam, vecāks šo mantu paņem nost. 
2. atdalīt bērnu no situācijas. Piemēram, ja bērni savā starpā kaujas, tad vienu no šiem bērniem ir fiziski jānodala no otra bērna. Vai, ja bērns sit, kliedz virsū vecākam, tad pašam vecākam atkāpties no bērna tālāk, aizstaisīt ausis pasakot, ka tas, ko bērns dara, kaitē otram, tāpēc vecāks noliek robežu un atkāpjas.
    

Ja bērnam ir grūtības kādu aktivitāti iesākt, nevis pārtraukt, tad palīdz:

1. skaidra dienas plāna un rutīnas izveidošana kā vizuāla atgādne. Piemēram, ja bērns no rīta negrib saģērbties, tad izveidot rīta rutīnas plakātu. Vai arī var izstāstīt darbību secību ar vārdiem: “Kad izstīrīsi zobus, tad iesim lasīt pasakas.“ 
2. var lietot smilšu pulksteni vai taimeri. Ja ir bērnam ir grūtības pāriet no vienas aktivitātes uz nākamo, var lietot smilšu pulksteni vai taimeri. Piemēram, ka bērnam ir vēl 3 minūtes spēlēm, pēc tam ir jāiet paēst. 
3. var mācīt, ka sākumā jāizdara obligātās lietas, pēc tam pārējās. Ja bērnam ir grūti iepauzēt, apstāties darīt kaut ko, lai uzsāktu nākamo aktivitāti, tad vecāks var mācīt, ka sākumā jāizdara obligātās lietas, pēc tam pārējās. Piemēram, vecāks saka “sākumā mēs izpildīsim šo mājasdarbu, tikai tad varēsi paspēlēt videospēli”. 
    

• Seku sistēma ir paredzēta, lai iemācītu bērnam, kādu trūkstošu prasmi. Piemēram, bērnam, kurš ēdienreizes laikā vairākkārt ceļas kājās, mērķis ir iemācīt nedaudz ilgāk nosēdēt pie galda. Vecāks var izmantot piecelšanās kartītes, piemēram, uzlikt uz galda 5 kartītes, lai parādītu, cik reizes bērns drīkst piecelties no galda, kamēr nav paēdis. Vai arī var izmantot taimeri un paslavēt bērnu brīžos, kad var redzēt, ka bērnam ir grūti saturēties, bet viņš mēģina nosēdēt nepiecēlies. Ja vecāks, piemēram, vēlas iemācīt dalīties, tad var ar bērnu pārrunāt, ar kurām mantām viņš būtu gatavs padalīties un ar kurām nē. Tad, kad bērns kādam citam iedod savu mantu, vecāks var viņu paslavēt, uzsmaidīt, tādējādi iedrošinot, ka šī ir vēlamā uzvedība, bet vienlaikus no vecāka puses nenotiek spiešana dalīties. 
   

Problēma: vecāki no bērna sagaida vairāk, nekā viņš konkrētajā vecumposmā spēj

Dažkārt vecākam dusmas var rasties no savām pārlieku lielajām gaidām attiecībā pret bērnu: “bērns varēs, pratīs, zina, kā to izdarīt”, “bērnam jādara tas, ko saku” utm.l. Kopsummā vecākiem ir tendence sagaidīt no bērna vairāk, nekā viņš konkrētajā vecumposmā spēj izdarīt. Citiem vārdiem, bērni patiešām ļoti ilgi nevar izdarīt dažādas lietas bez ārējas regulācijas, viņiem ir nepieciešams regulārs prasmju treniņš, kas paredz vecāka lielāku/aktīvāku iesaisti. Pat, ja bērns kādu reizi ir demonstrējis, ka viņš var izdarīt kaut ko, piemēram, bērns savāc aiz sevis mantas, tas nenozīmē, ka viņš to spēs pats izdarīt katru reizi. 

Lai bērna disciplinēšana izdotos, vecākam ir jāpadomā par to, ko tieši ir vēlme bērnam iemācīt? Piemēram, situācijā, kurā brālis sit māsai, jo māsa jauc brāļa salikto Lego. 

Šajā situācijā disciplinēšanai var būt vairāki mērķi,  atkarībā no tā, ko bērnam tajā brīdī vajag – vai māsai vajag robežas? Vai brālim vajag prasmes pateikt, lai māsa nejauc Lego? Vai varbūt jātrenē sadarbība? Kā māsu nodarbināt, jo brālis grib spēlēties viens pats? Vai varbūt jāmāca dalīšanās? Kuras mantas māsa drīkst ņemt? 

Kā veiksmīgi bērnam iemācīt

Kad ir apdomāts tas, ko bērnam gribam iemācīt, jāpadomāt, kā šo mācību nodot.  

• Tipiska kļūda saistībā ar “kā” nodot mācību bērnam, ir tā, ka vecāki nevelta laiku bērna emocionālajam stāvoklim un bērna vajadzībai. Proti, nepievērš pietiekamu uzmanību tam, kāpēc bērns šajā brīdī rīkojas tā, kā rīkojas. Piemēram, bērns sasit galvu pret galdu un vecāks sāk mācīt: “skaties, kur tu ej!”. Tad, kad bērnam sāp vai bērns ir dusmās, tikmēr viņš pamācības nemaz nespēj sadzirdēt. Tas ir brīdis, kad vislabākais, ko vecāks var darīt, ir būt kopā ar bērnu tajā, kas ar bērnu notiek: “es redzu, ka tev sāp”. Tātad vispirms bērnam jāpalīdz nomierināties, un tikai tad var domāt par mācīšanu: "kad nākamreiz iesi gar to stūri, varbūt ej ar mazliet lielāku līkumu. Varbūt varam kopā iezīmēt sarkano līniju, aiz kuras pastāv iespēja sasisties?”. 
• Vēl viena tipiska kļūda saistībā ar vecāku pamācībām ir tā, ka vecāks apstājas pie uzvedības pārtraukšanas, piemēram, sakot: “nedari tā!”. Taču nekādā veidā nepārvirza bērna enerģiju citur, nepasaka, ko darīt nevēlāmās uzvedības vietā? Piemēram, ja bērns citiem met ar mantām, vecākam ir nevis bērnu jānorāj, bet jānorāda, ko bērns drīkst mest un kurā virzienā. Jāpaslavē, kad bērns dara, kā vecāks ir norādījis. 

Ja secinat, ka aprakstītie gadījumi ir tavi dusmošanās cēloņi, ieteiktu izlasīt Daniela Sīgala (Daniel Siegal) grāmatas “Whole Brain Child” un “No Drama Discipline”. 

Ja sadusmo, ka bērns “neklausa”, “nedzird”

Ja sadusmo tas, ka bērnam jānorāda vairākas reizes, un tad jāsāk pacelt balsi, lai bērns sadzirdētu, vērts padomāt par pašu komunikācijas veidu ar bērnu:

1. pārdomāt, kā es kā vecāks nododu instrukcijas? Vai es neatrodos blakus istabā, kamēr saucu vakariņās? Vai varbūt bērns spēlējas, kamēr es mēģinu dot instrukciju?
   Lai bērni “klausītos”, pirms instrukcijas došanas, nepieciešams izveidot saikni ar bērnu. Piemēram, nedaudz iesaistoties bērna spēlē vai arī sakot: “o, kāda interesanta spēle. Vai tu esi Betmens? Izskatās, ka tev ļoti patīk šī spēle”.
2. dot instrukciju, esot tuvu bērnam – izveido acu kontaktu, uzrunā bērnu vārdā, pienāc fiziski tuvāk. Varbūt ir fiziski jāuzliek roka uz pleca, lai bērns paceltu acis. Dodot instrukciju, esot tuvumā, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns tai sekos.
3. aktīva vecāka iesaiste, lai bērns klausītu norādei, piemēram, vecāks kopā ar bērnu savāc mantas, nevis tikai nodod verbālu komandu. 
4. labu attiecību veidošana ilgtermiņā. Bērni klausa vecākus tad, ja viņiem ir labas savstarpējās attiecības. Padomā par to, lai labās, satuvinošās attiecību lietas ikdienā ir vairāk, nekā attiecību pārrāvumi, piemēram, kliegšana, vainošana, pazemošana utt.  Labas attiecības veidojas tad, ja kopsummā bērniem ir iespēja ar vecāku kopā spēlēties, smieties, saņemt mierinājumu un atbalstu, drošību, saņemt vecāka uzslavas un mīlestību.

Ja sadusmo tas, ka bērns kaut ko nespēj izdarīt tā, kā, vecākuprāt, būtu jādara

1. Pārdomāt, vai no bērna nesagaidu par daudz? Katram bērnam atšķirsies spēja izdarīt kādu lietu. Pat brāļi un māsas atšķiras savās spējās. Nevajadzētu par bērnu domāt šādi: kad pienāks konkrētais vecums, viņš to spēs izdarīt pats. Atceries, ka bērnam jebkurā brīdī var būt nepieciešams vecāka balsts, neatkarīgi, cik viņam ir gadi un neatkarīgi no tā, ka bērns saka: “liec mani mierā”. Tas, kas ir palīdzoši, ir skatīties uz bērna tuvāko attīstības zonu. Tuvākā attīstības zona nozīmē saprast, ko tieši mans bērns šobrīd spēj pats un kas būtu nākamis solis, ko viņš varētu spēt izdarīt?  
2. Aktīva vecāka iesaiste, lai atrastu veidus, kas palīdzētu bērnam labāk regulēt savu uzvedību. Aktīva vecāku iesaiste nenozīmē izdarīt bērna vietā. Tā nozīmē atrast risinājumus, kas bērnam der, lai viņš spētu izdarīt labāk. Piemēram, ja bērns neģērbjas pats, kamēr vecāks neseko līdzi tam, ko bērns velk, varbūt šim bērnam noderētu pie ārdurvīm pielikta vizuāla atgādne ar ģērbšanās secību? Vai arī, ja bērns nespēj pats sakārtot savu istabu, tad varbūt viņš to spēs, ja kārtošanā iesaistīsies arī vecāks? Vai arī vecāks būs blakus un dos konkrētas norādes, kas šobrīd ir jākārto, piemēram: “tagad saliec atvilktnē zeķes”. 

Tipiska dusmu situācija: bērna spēcīgās emocijas

Vecākus var sadusmot bērna izteikts, skaļš gribu/negribu, un bērna spēcīgās emocijas, jo tipiski spēcīgas emocijas ir grūti izturamas. Grūti izturēt ir dažādu iemeslu dēļ, piemēram, bioloģisku. 

Ja bērns savās emociju reakcijās ir skaļš (pat tik ļoti, ka jāspiež ausis ciet), vai bērns savās spēcīgajās emocijās ir ilgi, piemēram, pus stundu no vietas, tad mūsu pašu emociju smadzeņu daļa saka: “te ir apdraudējums. Bēdz vai cīnies!”. 

Bezspēcības rezultātā vecāks bērnam pasaka kaut ko apmēram šādu: “izbeidz. Nav tik traki” vai “vai tu vari izbeigt vienreiz! Nomierinies!”. 

Grūti izturēt bērna emocijas var būt arī pašu bērnības pieredžu dēļ vai labo pieredžu trūkuma dēļ. Piemēram, liela daļa jauno vecāku īsti nav pieredzējuši, kā viņu pašu vecāki cieņpilnā, atbalstošā veidā tika galā ar bērnu dusmām, agresiju vai skumjām. 
 

Bērna lielo emociju situācijās viena no vissvarīgākajām atslēgām ir pašam vecākam noregulēt savas emocijas:

• Noregulēt savas emocijas nenozīmē “sakost zobus” un apspiest, bet atrast veidu, kas palīdz vecākam atgriezties lielākā mierā. 
• Veidi, kā vecākam savas emocijas atgūt mierīgākā stāvoklī var būt dažādi, piemēram fiziski izejot no telpas, vai, piemēram, izpūšot dziļi gaisu, vai izturoties pret sevi kā pret mīļu draugu, piemēram, pieliekot sev roku uz ķermeņa un sakot: "jā, šo man ir grūti izturēt”. Šāda vecāka paša emociju nomierināšana bērna emociju situācijās, iedod vecākam iekšēju atkāpi/telpu, lai spētu izturēt esošo spēcīgo bērna emociju brīdi.
   

Vecākam jāspēj mierināt arī pašam sevi

Sevis paša mierināšana bērna emociju brīžos droši vien ir kaut kas pilnīgi jauns un nesaprotams, iespējams, pat rada pretestību un gribas lasīto tulīt noraidīt, sakot: “man žēlumam pret sevi nav laika” vai “mana reakcija te nav būtiska, te tikai uz bērnu jākoncentrējas”. Ir saprotami, ka šī tēma – līdzjūtība un cieņa pret sevi pašu – var radīt lielu pretestību. Mums kā vecākiem jāņem vērā, ka tipiski šī līdzjūtības prasme un pieredze daudziem nav pieredzēta, tādēļ to ir grūti tagad realizēt pret sevi. Arī man, psihologam, šis ir grūti un ir jāmācās, taču tas ir tā vērts, jo, nomierinot pašiem savu nervu sistēmu, nomierinās arī bērna nervu sistēma (2).

Jāapzinās, ka spēcīgu emociju brīdī bērns burtiski nespēj sevi kontrolēt, nepēj tikt galā ar sevi, uzvedība ir pilnīgi automātiska, bērns to nespēj kontrolēt. 

Svarīgi ir vispirms censties saprast un empatizēt, un skaļi verbalizēt, kāpēc bērnam šādas emocijas ir radušās. Piemēram: “es redzu, ka šis tev ir grūts brīdis, ka esi sabijes, jo mājā izslēdzās visas gaismas. Vai tev vajag, lai es tevi samīļoju?”. Mēģinot skaidrot bērna uzvedību, nosaucot bērna vajadzību, kas slēpjas zem emocijām, pats bērns mācās skaidrot savu uzvedību, saprast sevi labāk, saprast, kas viņam ir nepieciešams, lai nomierinātos, kas ir emociju regulācijas pamats. Saslēdzoties ar bērna emocijām, bērni jūtas saprasti, viņiem ir vieglāk atgrūt kontroli pār sevi. 

Situācijās, kur bērns dara kaut ko, kas apdraud viņu pašu vai citus, mēs novelkam robežas, norobežojam bērnu, bet 

 

darām to cieņpilni: “es redzu, ka tev ir milzu dusmas par to, ka māsa paņēma tavu mantiņu, es redzu, ka tev šobrīd gribās sist māsai, tāpēc es tevi cieši turēšu, lai tu dusmās nenodari pāri ne sev, ne citiem”.

Tipiska dusmu situācija: vecāka robežu pārkāpšana

Lielas dusmas var raisīties arī tad, kad bērni testē un pārkāpj vecāka robežas (kas, starp citu, neizbēgami notiks!). Bērni pārkāpj vecāka robežas dažādos veidos, piemēram, runājot tieši tad, kad vecāks runā ar kādu, sitot vecākam. Ja bērns ir pārkāpis robežu, piemēram, runā aizskarošā veidā ar vecāku, apsaukājas, ir pilnīgi atbilstoši šādā situācijā izjust dusmas, jo nevienam nepatīk, kad ar viņu runā aizskarošā veidā. Ir normāli just dusmas un arī ziņot bērnam, ka šeit ir robeža, šādi rīkoties pret mani nedrīkst. Ir skaidri jāpasala: “nedari man tā, es tā negribu”. 

Lai bērni iemācītos robežas, viņiem ar tām ir jāsaskaras. Svarīgi gan atcerēties, ka bērni tipiski nemēģina būt ļauni, manipulēt, sāpināt vecāku vai speciāli pārkāpt vecāka robežas. Ja bērns runā ar vecāku aizskarošā veidā, tas drīzāk parāda, ka bērns nespēj tikt galā pats ar sevi, ka bērns ir ļoti sāpināts, ir dusmās, un ir svarīgi meklēt cēloni bērna reakcijai. Svarīgi saprast, kāds varētu būt patiesais iemesls, kāpēc viņš tā saka? Iespējams, viņš ir ļoti sāpināts, ka viņam kaut ko aizliedz. Šādā brīdī vecākam ir iespēja atspoguļot bērna iekšējo pasauli un vienlaikus nolikt robežu: "es redzu, ka tu esi ļoti sāpināts un neapmierināts, ka es neļāvu tev darīt to un to. Man arī ir grūti, kad es kaut ko nevaru. Tomēr es nevaru ļaut tev šādi runāt ar mani.”

Vecāka robežas, starp citu, var pārkāpt pats vecāks. Piemēram, vecāks jūt aizvainojumu un neapmierinātību pret bērnu, jo kārtējo reizi vecākam kaut kas ir jāizdara bērna vietā. Tipiski šīs dusmas un neapmieirnātība ietērpjas “kāpēc” jautājumos, piemēram: “nu kāpēc tu pats nevari šo izdarīt?” vai “kāpēc man šis ir jādara tavā vietā?”, vai “kas es tev kaut kāda kalpone?”. Kā piemērs būtu situācija, kad bērns, kurš prot daļēji apģērbties, ir atsēdies krēslā un gaida, kad vecāks viņu pilnībā apģērbs. Dusmas šajā gadījumā rodas tāpēc, ka vecāks veic uzdevumu, kur ir nepieciešama gan vecāka, gan arī bērna iesaiste. Piemēram, varbūt bērns pats var uzvilkt cepuri vai iekāpt zābakos, taču to nedara un tad vecāks saģērbj bērnu pats. Varbūt šajā situācijā vecāka uzdevums būtu tikai būt klāt bērnam, kamēr bērns ģērbjas pats? Varbūt bērnam vajag laika atskaites (taimeris, smilšu pulkstenis)? Varbūt atgādni par ģērbšanās secību?

Tipiska dusmu situācija: līdzsvara trūkums vecāka dzīvē

Ir situācijas, kur savas robežas pārkāpj vecāks, un šīs situācijas nav saistītas ar bērnu. Piemēram, vecāks izjūt aizvien pieaugošu neapmierinātību un dusmas par ikdienas dzīvi, pienākumiem, jo ilgstoši vecākam nav bijusi iespēja pašam atpūsties. 

Būt vecākam, iesaistīties bērna dzīvē un organizēt mājas soli – šis viss rada ļoti daudz iespēju dusmām. 

Jo šajā procesā vecākam ir maz kontroles, maz paredzamības, daudz pārtrauktu darbību un bieži vien vecākam arī trūkst citu pieaugušo atbalsta bērnu aprūpē. 

Ne velti ir teiciens un arī pierādījumi tam, ka bērnu audzināšanai nepieciešams vesels ciems (Blaffer Hrdy, 2011), lai vecāki var ne vien parūpēties par bērnu, bet arī paši par savām vajadzībām.  Mērķtiecīgi neieplānojot brīvo laiku, vecākošanā ir grūti atgūt spēkus. Pētnieki ir pierādījuši, ka vecākošana ir augsta stresa darbs (5). Turklāt, ja vecāks paralēli bērna audzināšanai arī strādā apmaksātu darbu, tad, darot šos abus darbus, vecāks izjūt īpaši augstu stresa līmeni (6), kas norāda uz to, ka vecākiem ir jābūt uzmanīgiem, lai nenodarītu sev pāri, lai ikdienā būtu iespēja atjaunot resursus, ieviest regulārus atpūtas brīžus un apmierināt pašiem savas vajadzības. Ja ikdienā ir tikai liels saspringums, nav iespēja atjaunot savus iekšējos resursus, ir spriedze, visticamāk arī neizdosies dusmu brīdī noreaģēt līdzsvaroti pret bērnu (4). 

Tipiska situācija: mājās nevienlīdzīga bērnkopības pienākumu sadale 

Dažkārt vecāki vēlas, lai bērns ātrāk izaugtu lielāks, patstāvīgāks, jo tad bērns izdarīs pats un vecāks beidzot dabūs pauzi vai nesteidzīgi paveikt kādu mājas darbu. Ja vecāks sagaida, ka “nu jau gan bērns var pats un es beidzot varu darīt savas lietas”, tad situācijas, kur tomēr bērns nevar pats un nepieciešama vecāka iesaiste, rada dusmas. Piemēram, mamma sagaida, ka bērns varēs mierīgi iemigt un tikmēr mamma varēs palasīt grāmatu. Vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” aptaujas dati liecina, ka patiesībā ļoti liels skaits mammu savu brīvo laiku plāno tad, kad bērns gulēs vai bērns pats spēlēsies, taču ielikt bērna rokās vecāka iespēju atpūsties vai izdarīt kādu citu darbu, var radīt lielu neparedzamību, vilšanos un dusmas. Lielāku paredzamību iespējams realizēt tad, ja savas atpūtas un atjaunošanos organizē ar citu pieaugušo līdzdalību.

Tipiska situācija: trūkst veselīgu dusmošanās prasmju

• Atpazīt dusmas: to var mācīties, vērojot savu ķermeni, proti, kas ķermenī notiek, kad uznākušas dusmas. Vai savelkas dūres, saspringst žoklis? Varbūt ir ātrāka sirdsdarbība, vēders savelkas, rodas saspringta sajūta, elpa kļūst ātrāka, seja pietvīkst, pleci savelkas uz priekšu, balss kļūst skaļāka balss, sākas svīšana? Ja ir grūti just savu ķermeni dusmās, tad var sākt ar to, ka katru dienu atrodi brīdi, kad mēģināt sajust savu ķermeni, izprotot, kā tas jūtas, kas tam ir nepieciešams.
• Regulēt dusmas ķermenī: kad atpazīstam savas dusmas ķermenī, varam arī mehāniski atbrīvot ķermeni, kur ir saspringums vai arī darīt tieši pretēji – tur, kur jūt saspringumu, sasprindzināties vēl vairāk vai arī pastumt sienu, jo citreiz ir vieglāk papildus sasprindzināt ķermeni, lai spētu to atlaist.
• Iemācīties sevi apstādināt: ir vecāki, kuri pēc dabas ātrāk aizsvilstas, tā ir temperamenta iezīme. Sevi var bremzēt, sakot: STOP. Fiziski atkāpjoties no esošās situācijas. Pajautājot sev, kas notika, par ko es sadusmojos (kāda bija mana vajadzība) un kā šo risināt?
• Palielināt savu izturību: piemēram, var pierakstīt savas emocijas dienasgrāmatā, var meditēt (ir aplikācijas, kur meditācija prasa 2 minūtes dienā, vairo apzinātību un attiecīgi ļauj ilgāk palikt līdzsvarā, kad esam situācijā, kas parasti raisa dusmas).  Dažkārt, lai vecāki varētu palikt mierā bērna emociju laikā, palīdz arī bezvadu austiņas, vate, ausu aizbāžņi, kas ļauj kaut nedaudz slāpēt skaņu un tas palīdz bērna emociju brīdī nereaģēt asi.
• Mainīt attieksmi: dusmu situacijās dažkārt ir iespējams rast risinājumu, bet dažkārt jāpieņem situāciju tādu, kāda tā ir un mainīt savu attieksmi pret to. Piemēram, mums kā vecākiem nepatīk, ja bērns spēlējas ar ēdienu, bet vai šī ir situācija, kuru mums ir būtiski labot? Varbūt jāpieņem to, kāda tā ir (mainot attiekmsi, zināšanas šajā jautājumā). Jo, ja mums būs daudz un dažādu ekspektāciju attiecībā pret bērnu, domas, ka bērnam ir jābūt tieši tādam, kādu mēs viņu gribam redzēt, iespējams, dusmas un vilšanās būs neizsīkstoša emocija.

Ja tomēr sanācis būt dusmīgam un eksplodēt

Pētījumi rāda: mums kā vecākiem nav jābūt vienmēr pieejamiem, vienmēr atbalstošiem un silti jāreaģē, jāatsaucas uz visām bērna vajadzībām. Tipiski vecāki ir pilnīgā kontaktā ar bērnu tikai 30% no visa laika un pārējais laiks ir kaut kāda veida attālināšanās, ir lielāki vai mazāki attiecību pārrāvumi. Taču svarīgākais tuvu attiecību veidošanā un uzturēšanā ir tas, lai šie pārrāvumi regulāri tiktu salaboti – atkal notiek atgriešanās kontaktā ar bērnu, vecāks atvainojas, kad ir rīkojies ne pēc savas labākās iespējas. Kad sanāk eksplodēt (un gandrīz visiem kādreiz tā notiek), tad svarīgi jebkurā brīdī, kad vecāks spēj, salabt ar bērnu – atvainoties par savu reakciju un pārdomāt, kā nākamreiz līdzīgā situācijā varētu rīkoties citādāk. Tieši šī atvainošanās un salabšana ir tā, kas veido ciešas attiecības.

Izmantotie avoti:

1. Ričards Deividsons: kā minēts Veselīga Latvija https://www.youtube.com/watch?v=8r4DmotO_Lg&t=5518s 
2. Kristīna Nefa, 2014. Nenosodi sevi un atbrīvojies no nedrošības. Līdzjūtība pret sevi
   Siegel, D & Payne Bryson, T, 2011 The Whole-Brain Child: 12 Revolutionary Strategies to Nurture Your Child's Developing Mind
3. Payne Bryson & Siegel, DNo-Drama Discipline: The Whole-Brain Way to Calm the Chaos and Nurture Your Child's Developing Mind
4. Veselīga Latvija Dusmas Kā tās atpazīt pieņemt un transformēt https://www.youtube.com/watch?v=8r4DmotO_Lg&t=5518s
5. https://www.scotsman.com/news/stay-at-home-mothers-suffer-more-stress-than-city-traders-2477508
6. https://amp.theguardian.com/society/2014/may/31/more-stress-at-home-than-work?fbclid=IwAR3SvVAi3-m-WnC0lTdAx2iB-JRd2RA-zCNKgtEkAZ1rBWvk21-v87UPb3E