Konflikts ģimenē? Strīdēties ir jāmācās!

Māsa iesita brālim, jo brālis nedalās ar saldumiem. Mamma ar tēti sastrīdējās, jo pastaigas laikā bērns nosala un apaukstējās. Vecāki ar bērniem diskutē, kāpēc vakariņās nevar ēst saldējumu. Reizēm šķiet, ka visa diena ir viens nebeidzams strīds.
  • Sabīne Bērziņa

    Sabīne Bērziņa

    Izglītības un skolu psiholoģe

FOTO: Shutterstock.com

Konfliktu risināšanas prasme ir iemācīta, dzīves laikā apgūta prasme. Bērns vēro savus vecākus un mācās no viņu piemēra – arī to, kā jāuzvedas, kad ir kāda strīdus situācija.

Izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Sabīne Bērziņa skaidro, kas īsti ir konflikts, kas ir cieņpilna konfliktu risināšana un kādu labumu konfliktu risināšanas prasmes mums var dot.

 

Kas ir konflikts

Vārdam “konflikts” ir visai negatīva asociācija, kas uzbur bildi par nevēlamu, varbūt pat apkaunojošu darbību, sāpīgu procesu, kurā sanāk vai nu aizskart otru, vai pašam tikt sāpinātam. Bieži konflikts raisa sajūtu, ka konfliktēt nedrīkst, tas parāda mūsu sliktākās īpašības, šķiet, ka konflikts noteikti ir kaut kas nepatīkams un konfliktēt bērnu klātbūtnē nedrīkst. 
Pēc būtības konflikts nozīmē nesaskaņas (kas rodas pilnīgi jebkurās attiecībās). Precīzāk, konflikts ir nesaskaņas starp vienas un otras puses vajadzībām vai starp vairākiem cilvēkiem par vieniem un tiem pašiem resursiem, kurus nevar sadalīt. Piemēram, viens televizors un vairākas labas programmas vienlaikus. Ja šādi skatās uz konfliktsituāciju, kur katram ir sava vajadzība vai vēlmes, tad mazinās šī negatīvā sajūta, ka konflikts ir tabu tēma. Tad arī parādās atvērtība meklēt risinājumu, lai iesaistītās puses justos labāk un viņu vajadzības tiktu apmierinātas.

 

Konfliktu risināšana nav dabiska spēja, ar kuru piedzimstam. Tā ir jātrenē, lai konflikti veidotos labvēlīgi, cieņpilni un atvērti. 

 

Risināt konfliktus ir jāmācās

Mūsu bērni konfliktu risināšanas prasmes mācās no mums, pieaugušajiem, – gan vērojot, ko mēs darām, kā tiekam galā konfliktsituācijās, gan ko paši viņiem mācām konfliktsituācijās. Lai zinātu, ko mācīt bērniem, sākumā pašiem jāsaprot, kā mēs risinām konfliktsituācijas un vai varam kaut ko darīt, lai nodrošinātu pēc iespējas labvēlīgāku iznākumu. Konfliktu risināšana nav dabiska spēja, ar kuru piedzimstam, tā ir jātrenē, lai konflikti veidotos labvēlīgi, cieņpilni un atvērti. 
Dabiski, netrenēti mēs spējam “risināt” konfliktus kā izdzīvošanas jautājumu, t. i., konflikts (situācija, kad manas vajadzības netiek apmierinātas) tiek uztverts kā apdraudējums manai labklājībai, citreiz izdzīvošanai, uz kuru reaģēju tāpat kā uz jebkuru citu apdraudējumu – cīnoties, aizbēgot vai sastingstot.

Kā instinkti liek mums rīkoties strīdus situācijā.
Tipisks vecāku konflikta piemērs: tēvs atnāk no darba mājās. Mamma vēlas, lai tētis pārņem bērnu pieskatīšanu, lai viņa beidzot varētu atpūsties. Tētis paziņo, ka viņš pats ir noguris un grib atpūsties. 
Kas šeit notiek: katram šajā brīdī ir vajadzība atpūsties, un abi vecāki to grib darīt vienā laikā. Sākas cīņa par atpūtu.

 

  1. Dabiskā, automātiskā reakcija: uzbrukt
    Mamma saka: “Tu atnāc mājās un ar bērnu neko nedari, bet es visu dienu strādāju un man nav iespējas vispār atvilkt elpu!” Vai citreiz, kad neesam gatavi pilnībā uzbrukt otram, uzbrūkam “mazliet” vai netieši, piemēram: “Astoņu stundu darbs ir nieks, salīdzinot ar manu 24 stundu darbu”, “Tu jau tikai par sevi domā” vai “Visi vīrieši ir izlaisti, neko nepalīdz”, “Ko tad no tevis var sagaidīt” utt. 
    Ieguvumi: Iespēja ātri paprasīt to, kā trūkst (laiku sev); nedaudz mazinās saspringums, jo mamma mēģina risināt savu vajadzību pēc atpūtas, izlādē negatīvās emocijas.
    Zaudējumi: Uzbrukums izsauc aizstāvību. Aizstāvība veicina tikai pašaizsargāšanos, nevis otra situācijas izprašanu un risinājumu meklēšanu. Šo stratēģiju parasti pavada aizvainojums, jo katrs ir cīnījies un uzbrucis otram. Visbiežāk konfliktsituācija netiek atrisināta.
    Mazo uzbrukumu negatīvā puse: Otrs var nesaprast, ka ir problēma, bet saredz apvainojumu sev. Ilgtermiņā krājot mazos apvainojumus, apmierinātība ar attiecībām mazinās. Ir izpētīts, ka patīkamās savstarpējās attiecībās labvēlīga komunikācija un komplimenti attiecībā pret negatīviem komentāriem ir pieci pret viens jeb piecas labas lietas pret vienu kritiku. Attiecībās, kuras tipiski beidzas ar šķiršanos, šī attiecība ir viens pret viens vai pozitīvā komunikācija ir vēl mazāk par viens. [1]
  2. Dabiskā reakcija: aizbēgt
    Mamma ļoti vēlas atpūtu, taču viņas reakcija ir neteikt un noklusēt, kas noticis, jeb, kā citreiz komiski tiek apzīmēts, “bilde ir, skaņas nav”.
    Ieguvumi: Nerisinot konfliktu, negatīvās emocijas strauji nepieaug.
    Zaudējumi: Vajadzība pēc atpūtas netiek risināta, un neapmierinātība pakāpeniski pieaug.
  3. Dabiskā reakcija: sastingt
    Mamma ir nogurusi, vēlas runāt par nepieciešamību pēc atpūtas, bet, kolīdz uzsāk sarunu, tā saprot, ka ir “kamols kaklā” un nespēj neko pateikt.
    Ieguvumi: Netiek pateikts tas, ko patiesībā negrib pateikt, piemēram, pārmetumi otram.
    Zaudējumi: Netiek pateikts arī tas, ko grib risināt, un mammas vajadzība pēc atpūtas netiek piepildīta.

 

Ilgtermiņa ieguvums, konfliktus risinot produktīvā veidā, ir pieaugoša apmierinātība ar attiecībām un savu dzīvi.

 

Kāpēc negribas konfliktu risināt?

Lielākā daļa cilvēku izvēlas stratēģiju, kurā konflikts netiek risināts, jo arī konfliktu nerisināšanai ir ieguvumi, piemēram, īstermiņā tas ļauj izvairīties no negatīvām emocijām, ko izraisa tieša saruna par savām vajadzībām, vēlmēm. Tāpat pastāv uzskats: ja es gribu būt labs, tad es nerunāju par negatīvām lietām. Taču cilvēki aizmirst, ka arī konfliktu nerisināšanai ir sava ēnas puse un savas negatīvās sekas: pieaug iekšējā neapmierinātība, palielinās arī neapmierinātība pret partneri, un tipiski vienā brīdī “neapmierinātības kausiņš ir pilns” un emocijas un vārdi gāžas ārā kā ūdenskritums, kur bieži sanāk pateikt gan visu to, ko gribas pateikt, gan to, ko nemaz negribas. Ilgtermiņā konfliktu nerisināšana vairo sajūtu, ka konflikti ir kaut kas, no kā jāizvairās, vairo bailes un nostiprina pārliecību: ja es gribu būt labs, labāk neko neteikšu par to, kas man sāp.

 

Kā labāk rīkoties? 

Savas ģimenes dēļ labākais būtu iemācīties rast mierīgu risinājumu nesaskaņām. Īstermiņā, sākot risināt konfliktus, sajūta būs nepatīkama, jo šī prasme ir nezināma. Līdzīgi kā pirmo reizi braucot ar mašīnu – daudz kas vēl nenotiek automātiski, un tas rada saspringumu, taču ar laiku prasmes kļūst labākas, arī nepatīkamās emocijas mazinās. Ilgtermiņa ieguvums, konfliktus risinot produktīvā veidā, ir pieaugoša apmierinātība ar attiecībām un savu dzīvi.

 

Kas ietilpst konfliktu risināšanā?

 

1.Risināt konfliktus, kad esi mierīgs, nevis dusmīgs vai aizskarts

Laiks, kad runājam, ir neizsakāmi svarīgs! Runāt par savām vajadzībām cieņpilni brīdī, kad esam aizkaitināti, ir ārkārtīgi grūti un patiesībā pat neiespējami, jo šajā brīdī esam instinktu “cīnies, bēdz vai sastingsti” režīmā. Tāpēc konfliktu risināšana jāatstāj uz brīdi, kad varam sev pateikt: “Kad es runāšu ar otru par to, kas mani neapmierina, mani nepārņems aizvainojums, dusmas un es negribēšu uzbrukt otram vai atmest visam ar roku. Es būšu gatavs meklēt risinājumu kopīgiem spēkiem.”

Piemēram, saruna par savu nogurumu uzreiz, kad partneris ir atnācis mājās, visticamāk, neizdosies pārāk veiksmīgi. Ieteicams partneri pabrīdināt, ka kādā mierīgākā brīdī varētu parunāt par to, kas sasāpējis. Varat kopīgi norunāt laiku sarunai, piemēram, pēc vakariņām vai no rīta, kad vēl nogurums nav tik liels.

Bērniem ir ļoti līdzīgi – ja bērns ir dusmīgs, sākumā vajadzētu panākt viņa nomierināšanos, piemēram, padzeroties ūdeni, aizskaitot līdz desmit, pāris reižu dziļi ieelpojot, līdz bērns jūtas mazāk sasprindzis un ir gatavs kopīgi meklēt risinājumu. Brīnišķīga nomierināšanās tehnika ir emociju termometrs jeb plakātu zīmēšana, kura pašā augšā ir vislielākās dusmas, kādas vien var būt, pa vidu vidējas dusmas un aizkaitinājums, bet lejā ir miers. Tad kopā ar bērnu noskaidrojam, kur uz emociju termometra viņš šobrīd atrodas. Paskaidro, ka mazais varēs iet atpakaļ savās gaitās tad, kad emocijas būs lejā – tur, kur ir miers. Līdz tas notiek, paliec kopā ar bērnu un palīdzi nomierināties, piemēram, atspoguļojot to, kas notika un kādas emocijas tas radīja, kopīgi dziļi ieelpojot, varbūt kārtīgi padipinot kājas pa zemi, kamēr dusmas kļūst mazākas.

 

2. Abām pusēm saprast, ka problēma pastāv. Mācīties saredzēt un pieņemt otru pusi

Reklāma
Reklāma

Ja viena puse saka, ka nejūtas labi, tad mūsu uzdevums ir to pieņemt kā pilnīgu patiesību, pat ja mums no sava skatupunkta izskatās citādi. Iedomājoties situāciju no otra skatupunkta, mēs izpildām vienu no cilvēka pamatvajadzībām – pieņemt otra emocijas tādas, kādas tās ir. Ja tas tiek darīts, cilvēks daudz vairāk ir atvērts sadarboties un meklēt risinājumu, nevis cīnīties ar otru vai aizbēgt no sarunas.

Trenējot spēju paskatīties no otra skatupunkta, mūsos mazinās cīņas sajūta – ka ir jāaizstāv sevi. Tas palīdz mums saredzēt, ka arī otram ir vajadzības un neapmierinātība. Tādējādi varam izvairīties no otra sajūtu noniecinošiem teikumiem, kā “tev jau nemaz nav tik traki”, “tev nav tā jājūtas”, “tev nemaz to nevajag (tik ļoti kā man vajag)”, vai pat tik vienkāršiem, bet vienlaikus noniecinošiem teikumiem kā “jā, saprotu, bet...”.
Ja neizdodas uzreiz izprast, kāpēc otrs jūtas tieši tā, labāk uzdot jautājumu: “Es nesaprotu, kāpēc tu jūties tā, vai vari man paskaidrot?”

Situācijā, kurā ir divi vecāki, kas cenšas tikt pie atpūtas, spēja saredzēt, ka problēma pastāv abiem, un spēja iejusties otra ādā būtu necensties pierādīt, kurš ir vairāk noguris un kuram vairāk pienākas atpūta šajā brīdī, bet pieņemt, ka abi divi vecāki ir noguruši vienā un tajā pašā laikā. Tas paver reālu skatu uz problēmu un ļauj meklēt plašākus risinājumus, piemēram, dalīt laika grafiku, lai abiem ir iespēja atpūsties vai piesaistīt palīgus.

Arī bērniem, kuri cīnās par vieniem un tiem pašiem resursiem, atspoguļojam, ka redzam, ka to mantu vajag gan vienam, gan otram bērnam tieši tagad, ka abi ir neapmierināti. Kad bērni ir nomierinājušies (kaut vai katrs padzēries ūdeni), piedāvājam viņiem piedalīties konflikta risināšanā, sakot: “Manta ir tikai viena, bet jūs abi gribat ar to spēlēties vienā laikā. Ko mēs darīsim? Mēs varam izlozēt, kurš pirmais spēlēsies ar šo mantu, vai varam pameklēt citu mantu, lai abiem ir, ar ko spēlēties. Kā darīsim?” Pēc tam ļaut bērniem izvēlēties sev derīgu risinājumu.

 

3. Pastāstīt par problēmu, otram neuzbrūkot

Parasti mēs aizmirstam, ka dusmas rodas tad, kad gribam, lai lietas notiek citādi, vai kad mūsu gaidas nesaskan ar realitāti. Dusmas rodas, kad gribam nejusties tik noguruši, būt priecīgāki, esot kopā ar savu ģimeni, gribam būt labākās attiecībās vienam ar otru vai gribam mazāk nesaskaņu. Taču mēs aizmirstam to pateikt un uzreiz ķeramies klāt pie situācijas risināšanas, neko īpaši nepaskaidrojot, piemēram, sakot: “Paņem taču bērnu, es vairs nevaru!” Tāpēc ir ļoti svarīgi atcerēties mērķi, kāpēc mēs gribam runāt ar otru, ko mēs gribam panākt. Ko es iegūšu, ja beidzot būšu atpūtusies? Vai tad es varēšu būt apmierinātāka un mīlošāka mamma un sieva un varēšu parūpēties par sevi? 
Kad mērķis ir izvirzīts, ar to arī vajadzētu sarunu sākt: “Es gribu ar tevi atrisināt šo situāciju, jo man ir svarīgi, ka es varu atpūsties un būt atkal priecīgāka kopā ar jums.” Šāda mērķa uzstādīšana palīdz abiem būt atvērtiem un meklēt risinājumus kopīgi.

 

Ja bērns redzēs vecākus mēģinām konfliktus risināt veselīgā veidā, arī viņi drīzāk pārņems šo praksi un turpmāk dzīvē nekritīs galējībās – nebēgs no konfliktiem, nerisinās tos, esot emocijās, vai kādā citā destruktīvā veidā.

 

Soli pa solim – ko teikt konflikta situācijas laikā?

  • Problēmas nosaukšana kā statistikas atskaite
    Būtu jāizvairās no attieksmes paušanas, kad runājam par problēmu. Piemēram, “Es nekad nevaru atpūsties”, “Tu to vien dari, kā skaties TV”. Problēma būtu jānosauc pēc iespējas korekti, lai tā ir kā statistikas atskaite, piemēram: “Pēdējās nedēļas laikā, kad tu pārnāc mājās no darba, četrās no piecām dienām tu ieslēdz TV un divas stundas to skaties.”
  • Es apgalvojumi

Kad statistikas fakts ir pavēstīts, svarīgi pateikt, kas ar mums notiek un kā jūtamies par to: “Es jūtos nogurusi, man ir vajadzīga atpūta” vai “Mums abiem būtu labāk, ja mēs atrastu veidu, kā katram no mums atpūsties”. Šādi veidota saruna nav uzbrūkoša un daudz vairāk palīdz palikt atvērtiem, iesaistītiem un meklēt kopīgus risinājumus.

 

  • Risināšana

Tipiski tas, ko mēs darām, ir piedāvājam savus risinājumus, piemēram, “Tev vajadzētu paņemt bērnu, kad atnāc mājās”, taču ir zināms, ka vislabākie risinājumi nāk, ja “saliek galvas kopā”, jo mēs patiešām varam arī visus risinājumus pat neiedomāties, bet kopā izdomāt dažādus labus risinājumus ir vieglāk. Turklāt, piedāvājot savu risinājumu, sarunai tiek atņemta cieņa. Tāpēc labāk pēc tam, kad esam izstāstījuši, ko gribam, kas noticis ne tā un kā tas liek mums justies, pajautāt otram, kā mēs varētu šo risināt. Kā otrs saredz risinājumu, kā mēs saredzam un kurš no visiem risinājumiem vislabāk der abiem. Iespējams, risinājums nebūs tieši tāds, kādu gribētos, jo skaidrs, ka abi vecāki vēlas atpūtu tieši tagad un tūlīt, bet, esot savstarpēji empātiskiem, izdodas piekāpties tādiem risinājumiem, kas der abiem.

 

Kas no šī visa ir svarīgs bērnam?

Jau minēts, ka konfliktu risināšanas prasme ir iemācīta, dzīves laikā apgūta prasme. Bērns vēro savus vecākus un mācās no viņu piemēra – arī to, kā jāuzvedas, kad ir kāda strīdus situācija. Ja bērns redzēs vecākus mēģinām konfliktus risināt veselīgā veidā, arī viņš drīzāk pārņems šo praksi un turpmāk dzīvē nekritīs galējībās – nebēgs no konfliktiem, nerisinās tos, esot emocijās vai kādā citā destruktīvā veidā.


Pareiza konfliktu risināšana bērnam:  
 

  • palīdz ieraudzīt, ka konfliktus risina tad, kad esam nomierinājušies;
  • māca, ka problēma ir jāsauc vārdā, piemēram: “Man gribas to pašu lelli, ko māsai”, un jāmācās pateikt, kas ar mani notika tajā situācijā, piemēram: “Mēs abi gribējām to mantu, un es sadusmojos, jo gribēju mantu, tāpēc otru pagrūdu”;
  • māca atvainoties, piemēram: “Es atvainojos, ka pagrūdu tevi, jo gribēju to mantu”;
  • ļauj saredzēt, ka konfliktus var risināt kopā: “Kā mēs varētu spēlēties, kad abiem gribas vienu mantu?” Šeit vecāki noteikti nāk palīgā ar idejām un bērni izvēlas, ko darīs. [2]

 

Izmantotā literatūra:

1. Rusnak, K. The Magic Ratio: The Key to Relationship Satisfaction. Pieejams: www.gottman.com/blog/the-magic-ratio-the-key-to-relationship-satisfaction

2. The Conflict Resolution Wheel. Pieejams: www.sunshine-parenting.com/5-steps-to-help-kids-resolve-conflicts/