Sekas, ja bērna niķus pārtraucam ar viedierīces iedošanu

Spilgtas, intensīvas emocijas ir novērojamas jau no mazuļa dzimšanas. Bērni piedzimst ar spēcīgi attīstītu emociju sistēmu un var pieteikt savas vajadzības skaļi un nepārprotami. Tipiski apmierinot zīdaiņa pamatvajadzības, emocijas rimstas.

Briesmīgais divgadnieka vecums

Aptuveni ap pusotra, divu gadu vecumu bērniem emociju izvirdumi parādās aizvien biežāk un biežāk – tipiski tie ir vismaz pāris reižu dienā un vairumā gadījumu ilgst līdz piecām minūtēm. Piecas minūtes, kurās bērns kliedz vai krīt gar zemi, vecākam var būt grūti izturēt. Turklāt mazā cilvēka emociju izvirdumi var būt pat vecākus biedējoši, jo šādās situācijās bērni dažkārt sper, sit, kliedz, kož, plēš un met lietas pa gaisu, raud tā, ka paliek bez elpas. Angļu valodā runājošajās valstīs šo periodu, kas ilgst no pusotra līdz pat trim gadiem, sauc par “briesmīgo divgadnieku vecumu” [1]. Nosaukums vien liecina, ka šajā periodā vecākiem var būt grūti tikt galā un nomierināt mazuli, turklāt iespējams, ka nav skaidrs, par ko viņam ir konkrētās emocijas.

Gribu/negribu posms

Kāpēc pēc zīdaiņa posma sākas emociju izvirdumi? Bērnam pirmajos dzīves gados attīstās virkne prasmju: gan spēja staigāt, gan valoda, gan parādās vairākas izvēles iespējas [2]. Mazā vecumā bērnam ir grūti pagaidīt savu kārtu, vēl nav tik labas komunikāciju prasmes, lai pateiktu tieši to, ko viņš vēlas. Mazulis funkcionē “gribu/negribu un patīk/nepatīk” līmenī. “Negribu tīrīt zobus, tātad to nedarīšu”, “Man nepatīk ģērbties, tātad to nedarīšu”, “Gribu spēlēties spēļu laukumā, bet mamma grib iet mājās – es neiešu, jo gribu spēlēties”.  Šajā gribu/negribu posmā vecāki tipiski pamana, ka viņa mazais, mierīgais bērniņš ir aizvien niķīgāks, nesadarbīgāks, pieprasošāks, un dažkārt ir sajūta, ka bērns “piespiež vecāku pie sienas” un panāk, ka vecāks dara to, ko viņš grib, pat ja sākotnēji plānots citādi. Piemēram, pieaugušais paliek bērnu laukumiņā ilgāk, lai izvairītos no mazuļa dusmu izvirduma. 

Izklausās biedējoši, vai ne? Tad kāpēc gan nenovērst bērna uzmanību no intensīvajām emocijām ar viedierīci, lai varētu mierīgi izdarīt tās lietas, kuras vecāks grib izdarīt?

Emociju izvirdums un uzmanības novēršana

Viens no pirmajiem emociju regulācijas paņēmieniem maziem bērniem patiesi ir uzmanības novēršana. Piemēram, mazais sāk intensīvi raudāt, un vecāks saka: “Paskat! Re, kur logā ir kaķītis! Ai, cik mīļš kaķītis.” Tipiski ar šādu uzmanības novēršanu var panākt, ka bērns pārslēdzas uz citu stimulu un emocijas mazinās, kļūst pašam mazulim un arī vecākam izturamākas.

Runājot par uzmanības novēršanu, svarīgi ir saprast, kas seko uzreiz pēc tam. Ja uzmanības novēršana ir paredzēta, lai nepiedzīvotu, aizmirstu, izvairītos no emocionālā pārdzīvojuma, tad šāds paņēmiens nebūs palīdzošs emociju regulācijas veids, jo pēc būtības novēršanās, emociju paslaucīšana zem paklāja nepalīdz iemācīties nomierināties. 

Palīdz, ja uzmanības novēršanu izmanto, lai mazinātu emociju intensitāti, bet pēc tam pieslēgtos bērnam, lai palīdzētu pavisam nomierināties [3]. 

Kad bērns ir nedaudz nomierinājies, vecāks var izskaidrot radušos situāciju: “Es neteicu, ka nekad dzīvē nedošu tev konfektes, bet mēs šodien jau iztīrījām zobus, un šodien saldumu vairs nebūs, pat, ja ļoti, ļoti gribas”. Vai arī tad, kad bērns ir nedaudz nomierinājies, vecāks var mācīt pieņemt, ka arī nepatīkamās emocijas ir daļa no dzīves realitātes, piemēram: “Jā, ir grūti, kad kaut kas nesanāk. Es saprotu, ka tev tas nepatīk. Vai tu gribi mēģināt vēlreiz, vai varbūt vajag atpūsties?” [2].

Viedierīce kā uzmanības novērsējs: jā vai nē?

Mazulim līdz divu gadu vecumam eksperti neiesaka lietot viedierīces vispār, jo īsti nav zināms, kādas ir gaidāmās sekas. Eksperti ir vienisprātis, ka attīstībai tas par labu, visticamāk, nenāk, taču vienlaikus realitāte ir tāda, ka lielākā daļa vecāku ēkrāndierīces šajā vecumā mazuļu izklaidei izmanto. Viedierīces ir daļa no mūsdienu realitātes, taču pārdomāt iespējamās sekas ir vērtīgi – tas palīdz saprast, ar kādu mērķi tās lietojam un vai iespējamās sekas ir tā vērtas, ja runa par savu bērnu.

1. Izmantojot viedierīces kā tipisku uzmanības novērsēju, bērnam visai ātri izveidosies asociācija, ka nepieciešama ierīce, lai nomierinātos, un viņam vairs nederēs citi uzmanības novēršanas veidi. Taču labāk būtu kā uzmanības novirzītāju izmantot jebko citu, piemēram, skatu ārā pa logu. Jo mērķis bērnam grūtajā brīdī ir uzmanību novērst tikai uz mazu brīdi, iespējams, uz pāris sekundēm, varbūt minūti, lai pēc tam varētu atkal pieslēgties emocijām un nomierināt mazo pavisam.
2.  Kāda ir bērna reakcija, kad viedierīci viņam noņem? Vai nav tā, ka mazajam cilvēkam rodas dusmas brīdī, kad šo mirdzošo uzmanības novērsēju vecāks vēlas atņemt? Ja bērns šādā situācijā kļūst dusmīgs, tad emociju regulācija nesanāks. Gluži pretēji – ir pienākusi nākamā nepatīkamā emocija un iepriekšējo situāciju, kuras dēļ mazais bija kļuvis dusmīgs un ticis pie ekrāna, risināt var būt jau par vēlu.
3. Bērni emocijas paši neregulē, to dara pieaugušie viņu vietā. Situācijās, kad emociju reakciju vecāki mazina ar viedierīci, tiek palaista garām iespēja bērnam mācīt tikt galā ar intensīvo emociju, kā arī iespēja veicināt sadarbību ar viņu.

Kā bērni mācās regulēt emocijas

Bērns piedzimst ar ļoti spēcīgi attīstītu emociju sistēmu. Emocijas tiek intensīvi piedzīvotas, izjustas ķermenī, taču tā smadzeņu daļa, kas atbild par spēju nomierināties, vēl ilgus gadus nebūs tik pietiekami attīstīta, lai pats bērns spētu sevi patstāvīgi nomierināt. Mazulis savas emocijas regulē ar pieaugušo smadzenēm, t. i., bērnam ir nepieciešamas citas pieaugušākas, nobriedušākas smadzenes, lai viņš spētu nomierināties. Patiesībā arī pieaugušajiem vieglāk nomierināties, ja “bēda ir dalīta”, piemēram, kad izstāstām savu satraukumu iemeslu draugam un draugs saka, “jā, es jūtu, ka esi uztraucies. Mani arī šāda situācija satrauktu”. Runājot par bērniem, bēda gan netiek dalīta uz diviem, bet to sākumā pilnībā regulē pieaugušais. Šis ir tāds mazuļu aprūpes aspekts, kuru bieži vien aizmirst uzsvērt, – bērna audzināšana nozīmē ne tikai pilna laika pamataprūpi (ēdināšana, tīras drēbes u. c.), bet arī pilna laika “emocionālo aprūpi” jeb bērna emociju regulāciju.

Tomēr ne vienmēr izdosies pieslēgties bērna emocijām un tās noregulēt, un tas ir normāli. Taču, ja tas sanāk vairumā gadījumu, ir apsveicami. Ja sanāk regulēt mazā cilvēka emocijas 40–60 % gadījumu, tas jau dos gana daudz prasmju bērnam pašam vadīt savas emocijas vēlāk [3], un tā ir milzīga dāvana viņam. Tā ir dāvana tāpēc, ka, iemācot bērnam regulēt savas intensīvās emocijas, vecāki veicina to, lai mazais kļūtu par laimīgu pieaugušo. Situācijās, kad bērns sit, kliedz, sper, paliek sarkans no raudāšanas, viņš netiek galā ar savām emocijām un uzvedību, ir zaudējis kontroli, un viņam tieši tajā brīdī ir nepieciešama vecāka palīdzība to atgūt. Ja vecāks palīdz bērnam patiešām nomierināties, viņš apgūst prasmi tikt galā ar dažādām izaicinošām situācijām, negatīviem dzīves brīžiem, frustrāciju, emocionālām vētrām.

Ja vecāks atrod veidu, kā ar bērnu sarunāt, ka viņš tomēr dara arī tos darbiņus, kas viņam tajā brīdī nepatīk/negribas, tiek audzināts tāds nākotnes pieaugušais, kas spēs labvēlīgāk pieņemt un ar sevi sarunāt darīt kaut ko mazāk patīkamu. 

Pavērojiet paši sevi – kādā veidā jūs panākat, ka darāt mazāk patīkamus uzdevumus? Vai jūs sevi spiežat un pat piedraudat sev? Piemēram, “tev tas ir jāizdara, citādi paliksi bez darba. Saņemies, tu, slinkā!”. Vai arī protat labvēlīgi ar sevi sarunāt? Piemēram, “es saprotu, ka šis darbs nebūs patīkams, bet, kad to izdarīšu, paņemšu kafijas pauzi. Kā šis man izklausās? Varbūt labāk vakarā iziešu garā pastaigā? Kā tagad man izklausās nepatīkamā darba darīšana?” vai arī “Es zinu, ka šobrīd ir tāds slinkums vingrot. Bet, hei, man rūp tava veselība. Ja šodien tu pavingrosi, ķermenis jutīsies labāk gan šodien, gan arī būs veselīgāks turpmāk”.

Mamma, tēti, rūpējies par sevi! Lai var tikt galā ar “emocionālo darba slodzi”

Būt gatavam lielākoties pieslēgties bērna emocijām nozīmē, ka vecākam ir nepieciešams gana daudz resursu: zināšanas, pietiekamas rūpes par sevi, lai spētu regulēt savu bērnu emocijas. Emocionālā darba slodze mūsdienu vecākam patiesībā ir īpaši grūts uzdevums, jo tipiski mēs paši kā bērni piedzīvojām situācijas, kur mūsu intensīvās emocijas netika regulētas vai nemaz netika pieņemtas. Daudzi šā brīža jaunie vecāki, kad paši bija bērni, piedzīvoja situācijas, kur vecāki viņu emocijas noliedza: “Izbeidz vienreiz! Pārtrauc! Nomierinies taču! Tik lieli bērni šādi nedara!”. Ja paši neesam piedzīvojuši, ka mūsu intensīvās emocijas pieaugušais palīdz noregulēt, tad šis “emocionālais darbs” pret savu bērnu nenāk automātiski un ir jāpieslēdz visi iekšējie resursi, lai tomēr kaut kā mēģinātu regulēt sava bērna emocijas.

Vai tev izdodas pašam apzināties un regulēt savas emocijas?

Pat, ja vecāks ir mierīgs, savas emocijas nekad neizreaģē uz bērniem? Svarīgi apzināties, kādas vecākam ir prasmes regulēt savas emocijas. Vai vecāks vienkārši tur emocijas iekšā, vai vecākam ir vismaz daži veidi, ko darīt, lai patiešām palīdzētu sev nomierināties? Piemēram, iespēja pašā karstākajā emociju brīdī apzināties, kas tieši ar viņu pašu notiek, vai ir iespēja iziet no telpas brīdī, kad “visi striķi trūkst”, vai vecāks māk palūgt palīdzību, mierinājumu citam pieaugušajam, piemēram, draugam, terapeitam, partnerim?
Ja ir sajūta, ka īsti nav tādu palīdzošu metožu, kas ļautu nomierināties, vai līdz šim par emocijām īsti nav domāts, tad ir ieteicams vērsties pie profesionāļiem, kuri izprot un spēj palīdzēt apgūt emociju regulāciju. Atceries: lai praktizētu emociju regulācijas prasmi, ir nepieciešami citi cilvēki, kas var nodemonstrēt un palīdzēt regulēt emocijas, lai mēs paši iemācītos to darīt.

Vai tavi apstākļi ir tādi, ka ir iespēja atgūt spēkus?

Ideālā gadījumā emociju regulāciju mēs kā vecāki mēģinām veikt katru reizi, kad rodas bērna emocijas. Katru reizi, kad mazais nespēj pagaidīt, nespēj savaldīt savus impulsus, nespēj tikt galā ar pārdzīvojumiem. Tas prasa lielus resursus no vecāka, jo ir gan jātiek galā ar savas dzīves stresoriem, ar savām emocijām, gan arī ar bērna emocijām. Attiecīgi svarīgi ir domāt, vai vecāks nav pārguris, neizgulējies, emocionāli iztukšots, jo tad ir praktiski neiespējami pašam savākties.

Sekas tam, ka vecāka “baterija ir iztukšota”, var būt tādas, ka situācijas risināšanai, piemēram, bērna kārtējam dusmu izvirdumam, pieslēdzas mūsu spēcīgā emocionālā smadzeņu daļa, nevis racionālais prāts. 

Mēs paši paliekam reaktīvi, mūsu emocijas šaujas ārā kā no lielgabala. Kad uz stresa situāciju reaģējam reaktīvi, tad ir ieslēgušies tādi izdzīvošanas mehānismi kā 1) cīnīšanās – kliedzam, nosodām, lamājamies; 2) bēgšana – “Es ar šo negribu krāmēties, tiec pats galā – še tev planšete” 3) sastingšana – “Kā man šeit rīkoties? Esmu uz pauzes”. Brīdī, kad cīnāmies, sastingstam vai bēgam, mūsu racionālais prāts “ir izslēdzies” un nav iespējams situāciju risināt veselīgā veidā. Līdz ar to, lai mūs pēc iespējas mazāk pārņemtu šādas primitīvas izdzīvošanas emociju reakcijas, lai nesanāktu reaģēt tā, ka paši vēlāk nožēlojam, ir ļoti svarīgi, lai pietiktu iekšējo resursu savaldīties.

Ko darīt, ja bērns ir īpaši emocionāls un nekas nespēj viņu nomierināt, izņemot ekrānierīci?

Vai šī nav iemācīta reakcija?

Bērni ļoti labi vēro vecāku reakcijas. Ja bērns kādā brīdī īpaši intensīvi reaģē uz kādu vecāka robežu, piemēram, pieaugušais neļauj veikalā ņemt kaut ko no spēļu plaukta, viņam, visticamāk, būs intensīva emocionāla reakcija uz šo nepatīkamo notikumu. Tālāk seko vecāka atbildes reakcija. Ja viņš saka: “Celies augšā, izbeidz ārdīties! Paņemsim tev kādu vienu mazu mantiņu”, bērnam ir skaidra uzvedība, lai panāktu savu, – ir jākliedz pēc iespējas skaļāk, lai dabūtu to, ko vēlas. Līdzīgi var būt arī ar viedierīcēm – vai tad, kad bērns raud un pieprasa, jūs piekāpjaties? Ja jā, tad nākamreiz bērns vēl intensīvāk reaģēs, lai panāktu tieši tādu iznākumu kā pagājušajā reizē, kad vecāks saka – nē, vairāk nevar.

Vai ir skaidras robežas ekrānierīču lietošanai?

Vislabāk, protams, ja ir ļoti skaidras robežas, piemēram, mēs skatāmies viedierīcēs tikai tad, kad…, un nekādos citos apstākļos mēs šīs ierīces neizmantojam. Mēs lietojam ekrānierīces tikai tik ilgi un ne minūti ilgāk. Mazi bērni, protams, nesaprot laiku, bet te var izmantot smilšu pulksteni, taimeri, parādīt pulkstenī, pie kura cipara būs jāapstājas.

Intensīvas emocijas viedierīču lietošanā varētu nozīmēt arī to, ka bērna pašregulēšanās spējas nav pietiekami trenētas.

Viedierīču lietošana no bērna neprasa nekādu pašregulācijas spēju. Būtībā, kamēr mazais izmanto ierīces, viņam nav nemaz jākoncentrējas, nav jānotur uzmanība, ir liela gaismu un skaņu stimulācija, un brīdī, kad ekrānierīces tiek izslēgtas, pēkšņi bērns saskaras ar to, ka viņam ir garlaicīgi, īsti nav skaidra nākamā aktivitāte, varbūt viņš attopas pārkairināts no redzētā, un emocijas var sprāgt ārā. Šo labi iespējams novērot, kad bērniem viedierīces tiek dotas uz ilgāku laiku, nekā konkrētajā vecumposmā ir ieteicams.

Izmantotā literatūra:
1. https://www.healthline.com/health/parenting/terrible-twos.

2. Wolgast, M., Lundh, L. G. Is Distraction an Adaptive or Maladaptive Strategy for Emotion Regulation? A Person-Oriented Approach. J Psychopathol Behav Assess 39, 117–127 (2017). Pieejams: https://doi.org/10.1007/s10862-016-9570-x

3. Gottman, J. Raising an Emotionally Intelligent Child, 1998.