Ko darīsim, ja pie mums sāksies karš? Kā reaģēt uz šo un citiem bērnu jautājumiem par karu

Ne tikai pieaugušie ir ierauti jaunā informācijas un bažu virpulī, bet arī bērni saskaras ar jauniem jēdzieniem visapkārt. Jau stāstījām, kā runāt ar bērnu par radušos situāciju, bet nu rodam atbildes uz jautājumiem, kas biežāk satrauc bērnus.
“Tu nevari prognozēt, kas notiek kara laukā, bet vari prognozēt un uzturēt sistēmu, kas notiek tavā ģimenē,” norāda  Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone.

FOTO: Shutterstock.com

“Tu nevari prognozēt, kas notiek kara laukā, bet vari prognozēt un uzturēt sistēmu, kas notiek tavā ģimenē,” norāda Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone.

Atbildes uz jautājumiem sniedz Baiba Martinsone, Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe un Solvita Lazdiņa, Latvijas Universitātes (LU) Starpnozaru izglītības centra eksperte, LU profesore Izglītības un zinātnes ministrijas organizētā vebinārā par to, kā ar skolēniem runāt par karu.

 

Ko mēs darīsim, ja pie mums sāksies karš?

Lai bērns justos labi, viņam ir ļoti nepieciešams justies droši, un tieši vecāki ir tie, kas šo drošības sajūtu nodod bērnam. Tāpat arī prognozējamībai ikdienā ir liela nozīme drošības sajūtas veidošanā. “Tu nevari prognozēt, kas notiek kara laukā, bet vari prognozēt un uzturēt sistēmu, kas notiek tavā ģimenē,” norāda Baiba Martinsone. “Tas dod emocionālo drošību, stabilitāti, psiholoģisko kontroli situācijā, kas ir grūti kontrolējama,” viņa turpina un norāda – ja bērns jautā, ko mēs kā ģimene darīsim, ja karš atnāks līdz mums, protams, viņam ir jāatbild. Taču ir starpība, kā tas bērnam tiek pateikts. 

Svarīgi būtu nevis vaimanāt, ko gan ģimene iesāks, bet konkrēti pateikt, ko ģimene darīs, dot pārliecību bērniem, ka vecāki to nokārtos, braucot uz laukiem vai kā citādi.  

Atkarībā no bērna vecuma ir jāatbild uz šo jautājumu un jāpaskaidro – ko mēs kā ģimene darīsim. Tāpat ļoti svarīgi ir saglabāt to ikdienas rutīnu, kas ģimenei līdz šim ir bijusi mājās, uzsver Solvita Lazdiņa. “Tā ikdiena rutīna, kas ir mājās bijusi – ar brokastīm, vakara pasaku, visiem rituāliem – tas ir tas veids, kas palīdz saglabāt drošību. Tas demonstrē, ka pie mums viss ir kārtībā,” teic Lazdiņa. Savukārt arī pašiem vecākiem ir vērts stiprināt savu drošības sajūtu, meklējot savus resursus. Tā var būt vai nu kāda politiska vai militāra autoritāte, paziņas, draugi.

 

Mammu, kāpēc tu raudi?

Vairākas mammas šajās dienās atzīst, ka bieži vien nespēj valdīt asaras – emociju ir pārāk daudz. Vai no bērniem būtu kā īpaši jāslēpj savas emocijas? Lai arī Aina Poiša sarunā ar Mammamuntetiem.lv atzina, ka vecākam, pirms viņš runā ar bērnu par karu Ukrainā, ir jāsakopo savas emocijas, ir skaidrs, ka kādā brīdī vecākiem var izspraukties asaras. 

Solvita Lazdiņa atzīst stāsta: “Tajā brīdī bērnam var teikt – jā, es raudu, jo man ir sāpīgi tas, ko es redzu. Tomēr nevajadzētu mēģināt to paplašināt – es nosaucu to, kas ar mani notiek. Ļoti īsi un konkrēti, arī šādi radot bērnam drošības sajūtu. Svarīgi nosaukt to, kas ar mani tagad notiek, nevis izpušķot, kas vēl varētu notikt,” teic Solvita Lazdiņa.

 

Reklāma
Reklāma

Spēlēt kariņu – jā vai nē? 

Iespējams, ka jūtīgākam cilvēkam kariņu spēlēšana nav pieņemama, taču, kā atzīst Baiba Martinsone – kariņu bērniem var ļaut spēlēt, taču ir svarīgi, kādu nozīmi tam piešķir pieaugušie. “Bērniem var ļaut spēlēt kariņu, jo tas ir veids, gan kā bērni izreaģē emocijas, gan bērni spēlē kariņus pilnīgi bez jebkāda ģeopolitiska pamatojuma. Satraucošo nozīmi šīm spēlēm piešķir pieaugušie,” teic speciāliste. Viņa piebilst, ka ir ļoti svarīgi, lai pieaugušie bērniem izskaidrotu to, kas notiek šādās spēlēs, ka vecāki iedotu to “racionālo graudu”, lai kritiskā domāšana būtu atdalīta no emocijām. Izspēlējot kariņa spēlēs, var attīstīt bērna empātiju, Martinsone uzver. “Tu vari iztēloties situāciju no vienas un no otras puses. Arī šajā situācijā var iejusties abās pusēs – varam domāt, kā jūtas tas 20 gadīgais puisis, kas ir ierauts armijā, sēž tankā svešā valstī ar kaut kādu uzdevumu, un kā jūtas tie cilvēki otrā pusē? 

 

Tālāk šo kariņa spēli var pārnest citā kontekstā – ko mēs darām, ko var darīt, ja es kādam nepiekrītu?” sarunas gaitu ieskicē speciāliste.

 

Savukārt Solvita Lazdiņa pauž nostāju, ka var būt situācija, kad vecāki vai skolotāji lūdz bērnus šobrīd nespēlēt šādas spēles, paskaidrojot, kāpēc. Iespējams, ka pieaugušajiem ir emocionāli ir grūti noskatīties šajās spēlēs, pieaugušajiem tas varētu būt sāpīgi redzēt to, ka bērni spēlē karu. Taču arī šādā gadījumā tas ar bērniem ir jāizrunā. 

 

Ko darīt pieaugušajiem komunikācijā ar bērniem kara jautājumos

  • Nestāvēt malā bez viedokļa – karā ir divas puses un ir svarīgi izvēlēties, kurā pusē būt;
  • Nosodīt agresiju;
  • Nevainot upuri.

 

Visu vebināru skaties šeit.

Saistītie raksti