Vai bērniem vecāku šķiršanās var būt vienaldzīga?

Vai vecāku šķiršanās, neskatoties uz milzīgām sāpēm un atstātajām dvēseles rētām, ievērojot noteiktus priekšnoteikumus, var nest “pozitīvas sekas”? Bērnam vislielākās bailes ir saistītas nevis ar to, ka viņš var zaudēt tēva vai mātes mīlestību, bet gan ar to, ka vecāki var izšķirties.

FOTO: Shutterstock.com

Šķiršanās nav notikums, tas ir process. Process, kurš ir jau sācies pirms šķiršanās.

Vairāk stāsta bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

 

Ja arī strīdu laikā bērns netiek pieminēts, kā šķiršanās iemeslu gandrīz vienmēr bērns izjūt sevi. To ietekmē arī tas, ka bērni vēl izmanto maģisko domāšanu, kas rada sajūtu, ka bērns ir visa centrā. Bērns jūt milzīgu vainas sajūtu un bailes par notiekošo. Tikai ne vienmēr to uzreiz var ieraudzīt, jo ieslēdzas psihes aizsargmehānismi, kas parasti apslāpē pirmo reakciju. Bērni reti uzreiz atklāti reaģē uz vecāku šķiršanos. Tāpēc vecākiem mēdz būt sajūta, ka bērns nemaz tik ļoti nepārdzīvo.

 

 Regresija ir psihes aizsargmehānisms, kas stresa gadījumā atgriež mūs agrīnākajās 

psihes attīstības stadijās.

 

Piemēram, māte pasauc dēlu un meitu un saka: “Es ar jūsu tēvu šķiršos.” Bērni prasa: “Kāpēc?”
“Nu tāpēc, ka mēs bieži strīdamies, viens otru vairs nesaprotam un mums ir grūti būt kopā.” Tad meita prasa: “Un man tad būs jāiet uz citu bērnudārzu?” – “Nē!” – “Ā, nu tad labi,” nosaka meita. Dēls piebilst: “Tu vēl kaut ko teiksi vai arī es varu iet tālāk spēlēties?” Māte atviegloti nopūšas un pie sevis nodomā: “Paldies Dievam, izrādījās, ka nemaz tik traki nav!”

Šķiršanās ir krīzes situācija, kuras laikā rodas daudz emociju, domu, vēlmju un fantāziju.
Ja reiz vecāki ir nolēmuši šķirties, tad ir vairākas lietas, kuras ietekmē to, kā bērns pārdzīvos šo krīzes situāciju.

 

Ļaujiet bērnam regresēt

Pirmkārt, bērnam ir jādod iespēja regresēt. Tas ir nepieciešams, lai bērns atgūtu to uzticību, kas šķiršanās situācijā tikusi zaudēta. Regresija ir psihes aizsargmehānisms, kas stresa gadījumā atgriež mūs agrīnākajās psihes attīstības stadijās. Regresija ir stāvoklis, kad ir nepieciešamība pēc papildu uzmanības un rūpēm. Bērns kļūst vairāk atkarīgs, “pieķeras” vecākam, visbiežāk tā ir māte, ar kuru bērns paliek kopā. Rodas vēlme kontrolēt katru mātes soli, jo ir bailes tikt pamestam. Bērns kļūst kaprīzs, agresīvs, raud, parādās neirotiskas izpausmes, piemēram, nakts enurēze.

Vecākiem būtu jāsamazina prasības un gaidas no bērna. Protams, tas nenozīmē, ka visu vajag atstāt pašplūsmā un atteikties no visām robežām. Tad parasti vecāku teiktais “nē” tiek izteikts bez pārmetošas pieskaņas. Ir jāsaprot, ka dēls, kuram ir seši gadi, pašlaik “funkcionē” kā trīsgadīgs, jo šķiršanās situācijā citādāk viņš gluži vienkārši nespēj.

 

Runājiet par šķiršanos!

Reklāma
Reklāma

Svarīgi, ka vecāki runā ar bērnu, atbildot uz jautājumiem: “Kāpēc mēs vairs neesam kopā?” Ja bērns jautājumus neuzdod, vecākiem kaut kādā mērā ir jāveicina sarunas par šķiršanās tēmu. Tas nav viegli ne vecākiem, ne bērnam.
Ir ļoti grūti parādīt mātišķas jūtas brīdī, kad pašiem vecākiem vajag kādu, kas uzklausa, nomierina un samīļo.


Grūtības rada arī sociālais aspekts. Ja agrāk varēja strādāt pusslodzi, tad tagad, visdrīzāk, tas būs pilnas slodzes darbs. Līdz ar to arī laiks, ko veltīt bērniem, samazinās. Daudzas māmiņas pēc šķiršanās pārbrauc dzīvot pie saviem vecākiem, tā radot jaunu atkarību, jo tad māte pret bērniem ieņem vecākās māsas lomu, bet vecmāmiņa un vectētiņš ieņem vecāku lomu.


Bailes rada izmaiņas psihes aizsargmehānismos. Tagad tie vairs nespēj tikt galā ar spriedzi, un rodas jauni aizsargmehānismi. Parasti sajūtas, emocijas, domas un fantāzijas, kas ir saistītas ar šķiršanos, tiek izstumtas zemapziņā, kas pēc kāda laika atgriežas jau neirotisku simptomu formā. Tas apkārtējiem var nebūt uzreiz redzams. Bērni var izskatīties mierīgāki nekā parasti, sāk censties labāk mācīties. 
Sākumā izpaudīsies dažādas adaptācijas reakcijas. Ja tās netiek pārstrādātas un koriģētas, tad bailes un fantāzijas, kurām vēl uzslāņojas pašu vecāku stress, rada jau posttraumatisku aizsardzību izveidošanos, kas veicina neirozes attīstīšanos.
Savukārt bērni, kuri jau pirms šķiršanās cieta no neirozes, attiecīgi noreaģēs, pastiprinoties šiem neirotiskajiem simptomiem.

 

Parasti sajūtas, emocijas, domas un fantāzijas, kas ir saistītas ar šķiršanos, tiek izstumtas zemapziņā, kas pēc kāda laika atgriežas jau neirotisku simptomu formā.


Attiecību trijstūris – māte, tēvs, bērns

Ir viens interesants fenomens – bērna psihiskie konflikti pirms šķiršanās var arī neparādīties. Tas notiek, pateicoties tēva triangulācijas funkcijai. Pieņemsim, ka bērns ir sastrīdējies ar māti un zina, ka mamma uz viņu ir dusmīga, un viņš ir dusmīgs uz mammu. Tādā brīdī bērnam var rasties fantāzija aiziet kaut kur projām un atrast citu – “labo” mammu. Šādu fantāziju bērns var atļauties, jo vienlaikus domā par tēti un to, ka tēti tagad viņš mīl daudz vairāk nekā mammu. Un mierinājuma meklējumos bērns dodas uz istabu, kur ir tētis. Vai arī bērns zina, ka tētis, atnākot no darba, sniegs mierinājumu, bet tikmēr bērns var dusmoties un būt kaprīzs. Vai arī bērnam ir iespēja tētim vienkārši piezvanīt. Tētim arī nemaz obligāti nav jābūt blakus, pilnīgi pietiek ar to, ka bērns zina, ka viņam ir tētis, kurš priecājas par viņu un mīl. Tajā brīdi, kad bērns ir ar tēti (šī kopā būšana var būt arī bērna domās) – bērna dusmas uz mammu pamazām rimstas. Bērns redz, ka arī mātes dusmas mazinās, un iestājas miers. 


Savukārt šķiršanās situācijā, kad šis trešais vairs nav blakus, bērns un māte ir vērsti tiešā veidā viens pret otru ar savu mīlestību, dusmām (kā zināms, mīlestība bez dusmām neeksistē) un vilšanos. Tas nozīmē, ka jebkurš konflikts izraisa bailes, jo nav vairs šīs drošās aizmugures, kur patverties.

 

Šķiršanās nav notikums, tas ir process. Process, kurš ir jau sācies pirms šķiršanās.


Tādējādi ģimenēs konflikts starp māti un bērnu vai bērnu un tēvu paliek “latentā” stāvoklī, jo bērniem ir iespēja izlādēt spriedzi “ģimenes trijstūrī”. Brīdī, kad tēvs aizbrauc, situācija mainās, jo šī iespēja zūd. Šī problēma vienmēr ir ģimenēs, kur bērnu audzina viens no vecākiem.


Bērniem šī brīvā pārvietošanās starp tēvu un māti var būt tad, ja starp vecākiem ir pietiekami labas attiecības, katrā ziņa, kad vecāku savstarpējās attiecībās nedominē agresija un naids. Citādi bērnam tas nes nevis atvieglojumu, bet nozīmē sava veida “frontes maiņu”. Tad bērns nokļūst t. s. lojalitātes konfliktā. Tādējādi ne tikai šķiršanās, bet arī vecāku savstarpējie konflikti ietekmēs bērnu.


Bērnam ir jābūt pārliecinātam ne tikai par to, ka tēvs un mamma pēc šķiršanās viņu joprojām mīlēs, bet arī to, ka viņam pašam ir tiesības mīlēt abus vecākus. 


Šķiršanās nav notikums, tas ir process. Process, kurš ir jau sācies pirms šķiršanās. Pēc šķiršanās saglabājas ne tikai vecie konflikti, bet rodas arī bailes no tā, kas būs nākotnē. Mātes, kuras neļauj bērniem tikties ar tēvu un runā par tēvu slikti, to dara nevis tāpēc, ka tēvi ir “bezatbildīgi” un “briesmīgi”. Tas ir tāpēc, ka viņām ir bail, ka tēvs varētu atņemt viņām bērnu uzmanību un mīlestību, jo tēvs tagad cenšas bērnus visādi lutināt. Turklāt bērni mēdz idealizēt to vecāku, kurš dzīvo atsevišķi.