Īsti puikas neraud? Arī tad, ja šķiras vecāki!?

Ļoti bieži ir dzirdēts, ka vecāki saviem dēlēniem saka: „Īsti puikas neraud!” Vai tiešām raudāt ir kauns? Vai tomēr aiz asarām slēpjas kāda patiešām liela sāpe?

FOTO: Shutterstock.com

Viens no lielākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem bērna dzīvē ir vecāku šķiršanās.

„Esmu tā saucamā bonusa māte mana drauga diviem puikām, kas pie mums dzīvo katru otro mēnesi, pārējo laiku viņi ir pie zēnu mātes. Mums ir arī kopēja 6 mēnešus veca meitiņa. Puikām ir 10 un 11 gadi, un man reizēm nav saprotama viņu uzvedība. Pie katra nieka, kad viņi sastrīdas vai tiek kas aizradīts vai atteikts, viņi raud. Ja godīgi, tas izskatās pat smieklīgi! Nu neraud taču zēni šajā vecumā vairs tik bieži! Kā šādā situācijā rīkoties?” mums jautā kāda portāla mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma.

Komentē geštaltterapeite un māmiņa Aija Baha-Velvele: „Lasīju un domāju par to, kā varētu justies šie abi zēni situācijā, kad viņiem nākas dzīvot it kā starp divām mājām, kurās noteikti katrā ir savi noteikumi, sava kārtība, prasības un tradīcijas. Iespējams, ka viņiem nav viegli tās pieņemt, iespējams, ka ar raudāšanu viņi izrāda uzmanības trūkumu, tas ir veids kā šo uzmanību saņemt, varbūt pat vienīgais, viņiem zināmais veids. Es īsti nesapratu vai viņi raud tad, ja viņiem kaut ko neatļaujat Jūs vai viņu tēvs. Vēl varētu būt stāsts arī par to, kādā veidā, kādā tonī tiek šis atteikums vai aizrādījums pateikts, jo arī to var izdarīt dažādi – izskaidrojot un uzklausot arī zēnu viedokli, vai dusmīgi, demonstrējot varu. Varbūt šiem atteikumiem nav tāda īsta pamata, tas notiek tikai principa vai audzināšanas dēļ, iespējams, ka zēni sajūt tādu kā nevienlīdzību savā uz māsiņas starpā. Man ir grūti komentēt, jo ir pārāk maz informācijas par viņu savstarpējām attiecībām ar tēvu, ar īsto māti, ar Jums. Tomēr tas, ko Jūs varat darīt, ir parādīt, ka spējat reaģēt uz viņu uzvedību, ka redzat viņu asaras, bet nesaprotat, kāpēc tās ir. Zēni ir pietiekami lieli, lai ar viņiem varētu runāt par šīm situācijām, tikai jāņem vērā, ka viņi visatklātāk runās ar to cilvēku, kam uzticas, ar ko ir izveidojies labs kontakts. Piespiedu kārtā šāda saruna neizveidosies. Pie kam Jūs varat par to runāt it kā nejauši, darot kopā ar puikām kādu darbiņu, piemēram, gatavojot vakariņas vai klājot pusdienu galdu. Varat mēģināt iesākt sarunu, runājot par sevi, savu bērnību, kādu līdzīgu situāciju vai sajūtām no savas dzīves, tas ļaus bērniem saprast, ka Jūs viņus izprotat, ka esat bijusi kādreiz līdzīgā situācija, ka uzticaties viņiem, jo atklājat ainiņas no savas dzīves. Lai mainītu šo situāciju, ir svarīgi saprast, kas stāv aiz viņu biežās raudāšanas, jo Jums ir taisnība tajā ziņā, ka bērni tiešām šajā vecumā tik bieži neraud kā tad, kad vēl ir maziņi, tieši tāpēc ir skaidrs, ka tam ir kāds nopietns iemesls.”

Bērni nereti ļoti pārdzīvo jauna partnera ienākšanu vecāku dzīvē, jo vairums bērnu lolo karstu vēlēšanos, ka viņu vecāki atkal dzīvos kopā pat pēc vairākus gadus ilgas atšķirtības. 
 

 

 

Reklāma
Reklāma


Kad vecāki šķiras
Viens no lielākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem bērna dzīvē ir vecāku šķiršanās. Vecākiem vajadzētu būt gataviem saskarties ar bērna sērām, dusmām, nemieru, asarām vai pat pilnīgu noslēgšanos. Laiks, kad bērns pieņem notikušo var būt pat gadu un vairāk. Tāpat bērni nereti ļoti pārdzīvo jauna partnera ienākšanu vecāku dzīvē, jo vairums bērnu lolo karstu vēlēšanos, ka viņu vecāki atkal dzīvos kopā pat pēc vairākus gadus ilgas atšķirtības. Pat ja bērnam jūs patīkat, viņš var uztraukties, kā šīs attiecības ietekmēs viņa attiecības ar tēti, tāpēc bērni ir jāpārliecina, ka viņiem ir tikai viena mamma un viens tētis un ne jaunā sieva, ne jaunais vīrs negrasās ieņemt īsto vecāku vietu. Viena no biežākajām lietām, kas bērnos rada stresu ir sajūta, ka ir jāizvēlas kāds no vecākiem, tāpēc nekad nedrīkst izmantot bērnus kā ziņnešus, bērniem dzirdot, nekad nedrīkst kritizēt bioloģiskos vecākus.

Bērna emocijas
Visi bērni izjūt visdažādāko emociju gammu par sev svarīgām un tomēr neizprotamām lietām, un viņi to izrāda dažādos veidos. Bērns var sūdzēties par sāpēm vai bezmiegu, viņš var būt apnicīgs, izteikti raudulīgs vai pat agresīvs. Bērns var izvairīties no skolas un dažādiem ārpusskolas pasākumiem. Jāatceras, ka šajā vecumā bērni baidās no daudzām lietām. Viņu bailes bieži ir ļoti specifiskas, viņi var baidīties no tumsas, ugunsgrēka, suņiem, svešinieka. Viņi var baidīties arī no tā, ka paliks vieni un nevienam vairs nebūs vajadzīgi. Tāpēc svarīgi ir padarīt māju par vietu, kur bērns var brīvi runāt par savām bailēm un raizēm un citām emocijām, nezaudējot tiesības uz privāto dzīvi un nejūtoties aizskarts. Kad bērns runā par savām raizēm, jūs varat parunāt par savām izjūtām līdzīgā situācijā un to, kā jūs atrisinājāt problēmu. Kad bērns ir nomierinājies, mudini viņu pastāstīt par savām izjūtām. Palīdzi bērnam noteikt un apzināties savas jūtas.

Kā audzināt?
Viens no visefektīvākajiem audzināšanas stiliem ir tā sauktā papildinošā audzināšana. Tas nozīmē, ka patēvs vai pamāte atbalsta jau izveidotās un iedibinātās audzināšanas metodes un neievieš jaunus noteikumus. Šis audzināšanas stils ļauj abiem partneriem izmantot konsekventas audzināšanas prasmes, neliekot bērnam nožēlot, ka kāds, kurš īstenībā nav tētis vai mamma, izvirza jaunus noteikumus.

Jaunie un vecie rituāli
Nereti laiks, kamēr bērns sāk akceptēt pamāti vai patēvu kā cilvēku, kas pieņem lēmumu par viņu dzīvi, var paiet vidēji divi līdz četri gadi. Svarīga ir jaunās ģimenes kopīgās vēstures veidošana, īpaši ja ģimenē ir ienācis mazs bērniņš. Ja jūsu svētku paraža ir salūts pagalmā kopā ar kaimiņiem, iesaistiet bērnus šī jaunā rituāla sagatavošanā. Nākamajā gadā bērni jau ļoti gaidīs šo dienu. Tomēr mudiniet bērnus turpināt tradīcijas un rituālus no viņu iepriekšējā ģimenes dzīves. Turklāt jums jābūt gataviem iejukt pūlī vai pat ieplānot ko citu, ja uz savu dzimšanas dienu bērni vēlas ielūgt abus bioloģiskos vecākus.

Izmantotā literatūra: Kā izaudzināt brīnišķīgus bērnus no 6 līdz 12 gadiem., R.: Valters un Rapa, 2003.