Kāpēc bērniem kļūst arvien sliktāka redze – vai pie vainas tikai telefoni?

Un, protams, kad jautājām vecākiem, kāpēc to nedrīkst darīt, viņi ar lielu pārliecību teica: “sabojāsi redzi” vai “sabojāsi acis”. Bērnībā dažreiz pat šķita, ka vecāki mums vienkārši apskauž to, cik interesantas mums šķita multfilmas, datorspēles vai vēlāk telefoni – un tieši tāpēc neļāva ar tiem tik ilgi spēlēties. Un tagad šie bērni, kas nu jau ir paši kļuvuši par vecākiem ļoti bieži, gandrīz automātiski, saka tieši to pašu saviem pēcnācējiem.

Tomēr rodas jautājums – vai mēs patiešām saprotam, kas īsti notiek ar acīm ilgstošas ekrānierīču lietošanas laikā? Kādas sekas ir patiesas, un kas – pseidozinātniskie pārspīlējumi? Vai telefons tiešām “bojā redzi”? Un ja bojā, tad kādā veidā? Mēģināsim izspriest šo jautājumus, pragmatiski un bez dramatizēšanas – balstoties tajā, ko šobrīd zinām par tuvredzību, acu nogurumu un bērnu redzes attīstību.

Ko atklāj statistika 

Sāksim ar nelielu statistiku. Šobrīd aptuveni 30–35% pasaules iedzīvotāju ir tuvredzība jeb miopija. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis skaitlis varētu sasniegt pat 50%. Bērnu un pusaudžu vidū tuvredzība sastopama arvien biežāk – šobrīd tā ir apmēram 35–36% bērnu, kamēr 1990. gadā šis rādītājs sastādīja aptuveni 24%. Atsevišķās Austrumāzijas pilsētās tuvredzība sastopama pat 80–90% vidusskolas absolventu un universitāšu vecuma jauniešu. Šī tendence liecina par globālu sabiedrības veselības un dzīvesveida problēmu nevis vienkārši par briļļu nepieciešamību.

Kas ir tuvredzība?

Tuvredzība jeb miopija ir stāvoklis, kad cilvēks labi redz tuvumā, bet sliktāk redz tālumā – attālāki objekti šķiet izplūduši vai neskaidri. Visbiežāk tas saistīts ar to, ka acs augšanas laikā acs ābols kļūst nedaudz par garu attiecībā pret savu optisko sistēmu. 

Mūsdienās tuvredzība vairs netiek uztverta tikai kā nepieciešamība pēc brillēm. Pieaugot acs ass garumam, palielinās arī dažādu acu slimību risks, tostarp tīklenes plīsumi vai atslāņošanās, miopiska makulopātija un citas strukturālas izmaiņas acī.

TTieši tādēļ pēdējos gados tuvredzībai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība – īpaši bērnu un pusaudžu vecumā, kad redzes sistēma vēl attīstās.

Kāpēc tuvredzība kļūst arvien biežāka?

Daudziem vecākiem varētu šķist, ka galvenais iemesls ir telefoni, planšetes un datorspēles. Un daļēji tas tiešām ir saistīts ar ekrānierīcēm – bērni mūsdienās tās lieto daudz vairāk nekā agrāk.

Tomēr situācija ir sarežģītāka. Tuvredzības pieaugums sākās jau ilgi pirms viedtālruņu un sociālo tīklu ēras. Tas nozīmē, ka tuvredzības problēma sniedzas daudz tālāk par vienkāršu telefonu vai TikTok lietošanu.

Pēdējo desmitgažu laikā ļoti mainījusies bērnu ikdiena kopumā. Bērni daudz vairāk laika pavada telpās, agrākā vecumā sāk intensīvas mācības, biežāk un ilgāk nodarbojas ar tuvuma darbu – lasa, raksta, mācās, lieto datorus un telefonus. Vienlaikus arvien mazāk laika tiek pavadīts ārpus telpām.

Tieši tādēļ pētnieki tuvredzības pieaugumu šobrīd saista nevis ar vienu konkrētu iemeslu, bet ar daudz plašākām pārmaiņām bērnu dzīvesveidā un vidē.

Intensīvāka izglītības vide un darbs tuvumā

Arvien vairāk pētījumu rāda, ka tuvredzības attīstība saistīta ar ilgstošu darbu tuvumā – lasīšanu, rakstīšanu, mācībām un ilgstošu ekrānierīču lietošanu.Daudzi vecāki paši pamana, ka bērnu ikdiena šobrīd ir daudz intensīvāka nekā pirms 20 vai 30 gadiem. Mācības sākas agrāk, bērni vairāk laika pavada telpās, biežāk sēž pie galda, datora vai telefona un kopumā daudz ilgāk nodarbina redzi tuvumā.

Īpaši izteikti tas novērojams vairākās Austrumāzijas valstīs, kur ļoti intensīva mācību vide un augsta akadēmiskā konkurence sakrīt arī ar ļoti augstiem tuvredzības rādītājiem bērnu un jauniešu vidū.

Digitālās ierīces? Jā, bet ne izolēti

Bērnu redzes kontekstā telefoni un planšetdatori gandrīz vienmēr kļūst par galveno diskusijas tēmu. Un saprotami – daudzi vecāki paši pamana, cik daudz laika bērni šobrīd pavada pie ekrāniem. Tādēļ bieži rodas iespaids, ka tieši telefoni ir galvenais tuvredzības epidēmijas iemesls.Tomēr mūsdienu pētījumi rāda daudz sarežģītāku ainu. Tuvredzības izplatība sāka pieaugt jau vairākas desmitgades pirms viedtālruņu ēras – laikā, kad nebija ne sociālo tīklu, ne nepārtrauktas digitālās vides, kādu pazīstam šodien. Tas nozīmē, ka tuvredzības pieaugumam, visticamāk, ir vairāki iemesli.

Drīzāk tuvredzības pieaugums saistīts ar daudz plašākām pārmaiņām bērnu ikdienā. Mūsdienu bērni daudz agrāk sāk intensīvas mācības, vairāk laika pavada telpās un arvien lielāku dienas daļu nodarbina redzi tuvumā – lasot, rakstot, mācoties vai lietojot digitālās ierīces. Telefons šajā ziņā, visticamāk, nav galvenais cēlonis, bet gan organiska daļa no vides, kurā bērns šobrīd aug. Jāuzsver, ka tuvredzība netiek uzskatīta par vienkāršu “telefona izraisītu slimību”.

Mūsdienās zināms, ka tuvredzības attīstību ietekmē vairāki faktori vienlaikus – gan iedzimtība, gan bērna ikdiena. Piemēram, ja abiem vecākiem ir tuvredzība, risks bērnam ir augstāks, tomēr tas nenozīmē, ka visu nosaka tikai ģenētika. Arvien vairāk pētījumu rāda, ka nozīme ir arī tam, cik daudz laika bērns pavada ārpus telpām, cik daudz laika pavada darbā tuvumā un kā izskatās viņa ikdienas redzes slodze kopumā.

Pēdējos gados arvien vairāk tiek pētīts ne tikai ekrānu lietošanas ilgums, bet arī tas, cik daudz laika bērni kopumā pavada darbā tuvumā. Iespējams, nozīme ir ne tikai pašai ierīcei, bet arī tam, cik ilgi acis bez pārtraukuma strādā vienā nelielā attālumā. Tieši tādēļ pētnieki arvien vairāk runā par līdzsvaru bērna ikdienā – vairāk laika ārpus telpām, regulārām pauzēm tuvuma darbā un dinamiskāku redzes izmantošanu ikdienā.

Vai tuvredzība ir tikai briļļu jautājums?

Daudzi cilvēki tuvredzību uztver galvenokārt kā redzes asuma problēmu tālumā, kuru iespējams koriģēt ar brillēm, kontaktlēcām vai refraktīvo ķirurģiju. Tomēr tuvredzība nav tikai optiskas korekcijas jautājums.Visbiežāk tuvredzība saistīta ar to, ka augšanas laikā acs kļūst nedaudz garāka, nekā tai vajadzētu būt. Tas nozīmē, ka tuvredzība nav tikai “redzes asuma problēma”, bet arī izmaiņas pašā acī.

Tieši tādēļ arī lāzerkorekcija ne vienmēr nozīmē, ka tuvredzība ir “izārstēta”. Lāzerkorekcija maina radzenes formu un ļauj labāk redzēt bez brillēm, taču tā nemaina pašas acs garumu. Redzi iespējams koriģēt, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka ir mainījusies pati acs anatomija.Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc refraktīvo ķirurģiju parasti neapsver līdz noteiktām vecumam. Lai gan rekomendācijas var atšķirties, vairumā gadījumu lāzerkorekciju sāk apsvērt tikai tad, kad redze kļuvusi stabilāka.

Šobrīd zināms, ka augstāka tuvredzības pakāpe saistīta ar lielāku vairāku acu slimību risku, tostarp tīklenes problēmām, glaukomu un agrīnāku kataraktas attīstību.

Tieši tādēļ pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ne tikai redzes korekcijai, bet arī tuvredzības progresēšanas palēnināšanai bērniem un pusaudžiem.

Mūsdienās tuvredzības progresēšanas ierobežošanai tiek izmantotas vairākas pieejas, tostarp zemās koncentrācijas atropīna pilieni, speciālas briļļu un kontaktlēcu tehnoloģijas. Pieejamie zinātniskie dati liecina, ka šīs metodes var palīdzēt palēnināt tuvredzības progresēšanu. Vienlaikus arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta arī dzīvesveida faktoriem, jo īpaši laikam, kas pavadīts ārpus telpām, un to iespējamai nozīmei tuvredzības attīstībā un progresēšanā.

Jāņem vērā, ka ne visiem bērniem piemērota viena un tā pati pieeja. Jo agrāk tiek pamanīta progresējoša tuvredzība, jo lielākas iespējas savlaicīgi ietekmēt tās attīstības gaitu.

Noslēgumā jāuzsver, ka tuvredzība vairs netiek uztverta tikai kā refrakcijas īpatnība, kuru nepieciešams koriģēt ar brillēm vai kontaktlēcām. Pieaugot tuvredzības izplatībai, arvien lielāka uzmanība tiek veltīta agrīnai diagnostikai, regulārām redzes pārbaudēm, savlaicīgai progresējošas tuvredzības atpazīšanai un aktīvai iejaukšanai gadījumos, kad tā ir nepieciešama.

Lai gan ne visus tuvredzības attīstību ietekmējošos faktorus iespējams mainīt, pieejamie dati liecina, ka noteiktās situācijās tuvredzības progresēšanu iespējams palēnināt. Tas nozīmē, ka mūsdienās oftalmoloģijas uzdevums arvien biežāk nav tikai koriģēt redzi, bet arī laikus identificēt pacientus, kuriem nepieciešama aktīvāka novērošana vai intervence.