Mūžīgais jautājums – kā bērnos ieaudzināt kārtību?

“Cik reižu es tev esmu lūgusi sakārtot istabu?”, “Sirmus matus var dabūt, cīnoties, lai tu beidzot savāktu savas mantas!” - šādi vārdi, kas raidīti bērnu virzienā ir labi pazīstami vairumam vecāku. Lūk, speciālista ieteikums, ko ņemt vērā un kā sarunāties ar savu bērnu par viņa pienākumiem mājās.

FOTO: Shutterstock.com

Ko vajadzētu ņemt vērā

Pienākumi mājās ir divējādi. Pirmie jeb pienākumi savā labā ietver savas gultas saklāšanu, savu trauku nomazgāšanu un savu izmētāto mantu sakārtošanu. Otrie jeb pienākumi ģimenes labā saistīti ar mauriņa nopļaušanu, veļas mazgāšanu, suņa barošanu vai mājas piebraucamā ceļa uzturēšanu kārtībā. Bērnam vajadzētu izpildīt abu veidu pienākumus, jo sevišķi kļūstot vecākam. 

Daži vecāki izturas pret bērnu pārāk stingri un kategoriski. Viņi uzskaita bērna pienākumus cerībā, ka viņš tos centīgi izpildīs pēc labākās sirdsapziņas. Citi vecāki lūdz bērnu kaut ko izdarīt, cerot, ka bērns izteikto lūgumu izpildīs. Bērnam kļūstot vecākam, atbildībai par uzdotajiem pienākumiem vajadzētu jau būt tik lielai, ka bērns tos veic bez jebkāda atgādinājuma.

Kāda pētījuma gaitā konstatēts, ka pieaugušie, kuri bērnībā pildījuši ģimenes pienākumus, citiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās palīdz biežāk. Ja bērnībā bērns radis veikt pienākumus tikai savā labā, tad, būdams pieaudzis, par citiem viņš nerūpējas.

Ja bērns nepilda savus pienākumus, vecāki vairumā gadījumu kļūst uzstājīgi, no bērna to vienkārši pieprasot.

 

Pētījumā konstatēts, ka pieaugušie, kuri bērnībā pildījuši ģimenes pienākumus, citiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās palīdz biežāk.

 

Reklāma
Reklāma


Ieteicamās frāzes

  • Dariet bērnam zināmas savas prasības, nosakot konkrētus to izpildes termiņus. “Es gribu, lai līdz pulksten diviem, kad es došos uz darbu, tu savāktu no dzīvojamās istabas grīdas visas savas izmētātās rotaļlietas. Un, lūdzu, izmet ārā visas tās, kuras ir salauztas!”
  • Dārzā sagrābtas lapas. Tās vajag savākt un aiznest uz kompostkaudzi. To izdarīt uzdodu tev. Izdari to tūlīt pēc brokastīm. Tas tev aizņems ne vairāk kā desmit minūtes.
  • Vecākiem nevajadzētu bērnam piedraudēt ar sodīšanu, bet gan likt tam uzzināt savas rīcības iespējamās sekas. “Ja līdz pulksten diviem tu vēl nebūsi ticis galā, mēs viesībās ieradīsimies ar nokavēšanos. Mēs dosimies turp tikai tad, kad tu būsi visu izdarījis. Tā ka domā pats.” “Ja šovakar līdz deviņiem tas netiks izdarīts, tev nāksies pārtraukt jebkuru nodarbošanos, lai ko tu tobrīd darītu, un uzdoto paveikt līdz galam.”
  • “Es tev lūdzu sakārtot savas izmētātās drēbes un papīrus. Tu to neesi izdarījis. Pēc piecām minūtēm dators tiks izslēgts, un mēs to ieslēgsim tikai tad, kad viss būs sakārtots.”
  • Vecākiem vajadzētu ar bērnu aprunāties, piedāvājot tā attiecīgam vecumam piemērotu izvēli. “Vajadzētu izvest ārā suni, ļaujot vispirms tam izskrieties, un pēc tam to novannot. Bez tam būtu arī jānogrābj lapas un jāiztīra notekas. Ko no tā visa tu varētu izdarīt šodien?”
  • “Es gribētu tev uzticēt dažus patstāvīgus pienākumus. Te tie visi ir uzskaitīti. Ja tev nāktos izvēlēties – kuriem tu dotu priekšroku?”
  • Ja bērns liekas saīdzis un neapmierināts, vecākiem vajadzētu viņam darīt zināmu, ka tie viņa izjūtas saprot. “es zinu, ka nevienam nesagādā īpašu prieku  vilkt kājās zābakus, lai iznestu ārā atkritumu spaini. Paldies, ka tu tomēr to izdarīji.”
  • Ja bērns savus pienākumus veic apzinīgi, vecākiem nevajadzētu skopoties ar uzslavu. “Uzņemoties daļu pienākumu, tu man ļoti atvieglo mājas soli. Esmu tev ļoti pateicīga.”
     

Vecākiem nevajadzētu bērnam piedraudēt ar sodīšanu, bet gan likt tam uzzināt savas rīcības iespējamās sekas.


Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties

  • Izvairieties dot tādus netiešus un nekonkrētus rīkojumus kā “sakārto savu istabu, iztīri virtuvi un notīri virtuves galdu.” Bērns nesaprot, kas un cik lielā apjomā tam īsti jāizdara. Vajadzētu vienmēr paturēt prātā, ka bērns uzskati par sakārtotu istabu var ievērojami atšķirties no kritērijiem, kādus šai sakarā izvirza pieaugušie.
  • “Cik reižu esmu tev lūgusi... ?“ Ja nākas teikt šādus vārdus, tas liecina par to, ka vecākiem vajadzētu stingrāk kontrolēt savu prasību izpildi. Iespējams, ka kaut kad agrāk esat ļāvuši bērnam no savu pienākumu pildīšanas izvairīties. Šādā situācijā ieteicams noteikt konkrētus darba izpildes termiņus un pārbaudīt darba rezultātu.
  • “Kas es tev esmu? Kalpone, vai?” Kurš vecāks gan nav izjutis līdzīgu aizvainojumu? Tāpēc dariet bērnam skaidri zināmas savas vēlmes attiecībā uz viņam uzticētajiem pienākumiem un to izpildes termiņiem. Pēcāk mierīgi, bet stingri bērnam izvirzītās prasības vajadzētu atgādināt, neaizmirstot kontrolēt arī to izpildi.
  • “Ja nepildīsi savus pienākumus, aizmirsti par dzimšanas dienas svinībām.” Ja šāds piedraudējums iedarbojas, tas pierāda tikai to, ka bērns ir pamanījis vecākus zaudējam pacietību. Konkrēta un precīza vecāku izvirzīto prasību un arī iespējamo seku formulējuma priekšrocība ir tā, ka bērnam viss ir pilnīgi skaidrs un saprotams. Vecākiem nav jāsāk runāt paceltā balsī, nedz jāzaudē savaldība. Turklāt, izsakot draudus, vecāki savu autoritāti nevis nostiprina, bet gan zaudē.



Avots: Dr. Pols Kolmens “Vecāki un bērni. Kā runāt ar bērnu problēmu situācijās.” Avots, 2004.