Naivās pamātes jeb - kas notiek, ja vientuļā tēva dzīvē ienāk cita sieviete
Cilvēcisko attiecību scenāriju ir tik daudz, cik smilšu graudu jūrmalā. Pacelsim uz labu laimi dažus, lai aplūkotu tuvplānā. Par to, kas notiek, kad vientuļo tēvu dzīvē ienāk cita sieviete, kā arī par naivajām pamātēm un nepateicību kā pasaules algu pārdomās dalās ģimenes psihoterapeiti Jolanta Ūsiņa, Sandis Ratnieks un Kaija Gulbe.

FOTO: Shutterstock.com
Attiecības, kuru vidū ir bērns, ir ļoti sarežģītas, tas ir pārbaudījums sievietei. Ir jābūt ļoti pieaugušiem cilvēkiem, lai runātu un tiktu ar to galā, un ar veselīgu pašapziņu.
Viņš audzina bērnu viens, jo bērna māte ir mirusi (vai devusies prom uz visiem laikiem). Bērns viņam ik mirkli atgādina laikus, kad viņš bija kopā ar sievu, laimīgs, iemīlējies un domāja, ka tā būs vienmēr. Lai kurp viņš ietu un ko darītu, viņā ir skumjas. To var redzēt. Izklaidīgs skatiens, sagumuši pleci, jauns, tīrs apģērbs, bet pirkts nevērīgi. Šā vīrieša dzīvē bērns ir pirmajā vietā.
Skumjā dzīve jeb stāsts par pamošanos
1. scenārijs. Skumjais tētis
Viņš nav izsāpējis, izraudājis zaudējumu, nespēj palaist vaļā
mirušo (aizgājušo) sievu. Iespējams, viņš sapurinās, sasparojas un
pat meklē jaunas attiecības, uzrunā kādu paziņu, ieliek precību
sludinājumu iepazīšanās portālā, bet īstenībā viņš nemeklē
sievietes mīlestību. Šis vīrietis visu laiku jūtas vainīgs bērna
priekšā, viņš nevis turpina dzīvot un meklēt tajā prieku, bet
upurējas, ik pa brīdim paklanās nāves priekšā, viņā ir nolemtība.
Tomēr viņš ir simpātisks un sirsnīgs, tāpēc šķiet, ka beidzot laime
viņam uzsmaida un dāvā jauku sievieti, kas viņu iemīl. Ko viņš
dara? Nē, nevis ļaujas kaislei un seko sirdij, bet pragmatiski
izvēlas savam bērnam labu māti. Šāds bezkaislīgs attiecību modelis
bija raksturīgs pēckara periodā, kad apvienojās ģimenes, kuras bija
zaudējušas kādu no pusēm. Tas nav sliktākais scenārijs bērnam, bet
tas ir skumjš stāsts kā vīrietim, tā sievietei, kas ienāk
ģimenē.
Redzot, ka tētis ir noskumis, arī bērns nespēj priecāties, saka
ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa. “Bērnam ir sajūta, ka viņš
nedrīkst priecāties, parādot, ka aizmirsis mammas zaudējumu. Viņam
šķiet, ka tā tiks noniecināta mammas piemiņa, jo, lūk, tētis ir
sadrūmis.” Tomēr psihoterapeite atzīst, ka šis nav pavisam bēdīgs
scenārijs, jo tēvs, kas nav ticis galā ar zaudējuma sāpēm, rūpējas
par bērnu. “Pieņemsim, ka vīrietis meklē mammu bērnam, bet kāpēc
sieviete izvēlas šādu vīrieti? Varbūt viņa pati vēlas šādas
attiecības, labprāt uzņemas čubinātājas funkciju.”
Redzot, ka tētis ir noskumis, arī bērns nespēj priecāties, atgādina ģimenes psihoterapeite.
Kāpēc mēs automātiski uzskatām, ka cilvēks nevar ilgi sērot par sievas zaudējumu, jautā ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks. Mums šķiet, ka dzīve ir tik īsa, bet iespēju un baudu tik daudz, ka skumt ir nepieklājīgi. Nu, pabēdājies, un pietiek! Uz priekšu, ar dziesmu! Tomēr tā nenotiek – dažiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai atgūtu dzīvesprieku. “Jā, tas ir trieciens, ir ļoti bēdīgi zaudēt māti, sievu. Ir pilnīgi saprotams, ka tas met ēnu pār visu dzīvi,” viņš neslēpj. “Ja cilvēki meklētu speciālista palīdzību, ātrāk spētu atgūt dzīvesprieku.”
Pirmo scenāriju raksturo stāsts par Birutu, kas padomju laikā
apprecējās ar vīrieti, kuram bija divas mazas meitiņas, sieva
mirusi. Lai gan Birutai savu bērnu nebija, viņa kļuva par gādīgu
pamāti vīra meitām. Gāja laiks, viņas izauga, ieguva izglītību,
vārdu sakot, kļuva par kārtīgiem cilvēkiem un aizgāja savā dzīvē.
Tagad Birutai ir pie septiņdesmit, vīrs pirms dažiem gadiem miris,
un viņa ir pilnīgi viena – ne meitu, ne mazbērnu. Pameitas mēdz
piezvanīt dzimšanas dienā un svētkos, pieklājīgi, bet vēsi
apjautāties, kā klājas, tas arī viss.
Birutai ir bēdīgi ap sirdi, jo viņa skaistākos dzīves gadus
atdevusi bērniem, kurus uzskatīja par saviem, bet viņi izrādījās
sveši. Tagad Biruta apraudas: “Nekad, nekad es to nebūtu
uzņēmusies, nebūtu tik daudz dvēseles siltuma atdevusi, savu sirdi
nebūtu nolikusi pie kājām svešiem bērniem, kuriem to nevajadzēja,
kuri man to neprasīja.” Tā ir: ja starp vecākiem un bērniem trūkst
intimitātes, krāšņā mīlestības puķe neizplauks, jo bērni ir tādi
jocīgi, trausli augi, kas sildās un briest mīlestības saulītē. Būs
laba, kārtīga ģimene, kurā izaugs sabiedrībai noderīgi cilvēki, bet
ne vairāk.
“Ne vienmēr, kad kāds nāk ar atvērtu sirdi, viņš tiek pieņemts,” par Birutas dzīvesstāstu prāto Sandis Ratnieks. Pēc viņa domām, tajā ir daudz lasītājiem neatklātu zemūdens akmeņu. Tomēr jāatceras, ka bērni var saglabāt lojalitāti pret mirušo, viņos var būt liela iekšēja pretestība pret ienācēju. Tāpat kā strauts tek uz upi un upe uz jūru, bērns tiecas pēc īstās mātes. Tas ir neizbēgami. Pēc viņa domām, situācija, kad sveša sieviete ir gatava mīlēt un pieņemt bērnu, nepavisam nav sliktākā.
Šķirtā vīra jaunā draudzene, pati to neapzinoties, var kļūt par konkurenti bērnu mātei.
Jolanta Ūsiņa domā, ka sievietei, kas ienākusi vīrieša dzīvē, kurā ir bērns, nekādā gadījumā nevajag tēlot mammu, izlikties. “Ar mammību nevajag uzbāzties, jo bērns zina, kāda ir viņa mamma. Mammošanās var tikai sabojāt attiecības. Mammu notēlot nevar. Vienīgais variants – nevis draudzēties, bet censties BŪT draugam.” Pēc psihoterapeites domām, cilvēkam nevajag gaidīt vairāk no dzīves, nekā tā dod. Kad Biruta rūpējās par bērniem, viņa izdzīvoja šos brīžus, gadus, tie viņai piederēja, bet nu ir pagājuši. Meitas ir izaudzinātas par kārtīgiem cilvēkiem, un tas nav maz. Tas ir ļoti daudz! “Tas ir ne labs, ne slikts, bet cilvēkiem raksturīgs egoisms, kad viņi saka: es tavā labā darīju to un šito, bet tu esi nepateicīgs. Tad jājautā, vai sieviete audzināja bērnus tādēļ, lai nebūtu vientuļa?”
Kā defektu padarīt par efektu un sajukušās lomas
2. scenārijs. Suns uz siena kaudzes
Viņi ir šķīrušies, bērni dzīvo pie mammas, bet bieži tiekas ar
tēti. Tiktāl viss ir ja ne brīnišķīgi, tad vismaz labi, līdz pienāk
diena, kad tēva dzīvē ienāk cita sieviete – tīkama un jautra. Bērni
ar viņu sadraudzējas, visi kopā iet uz kino, ēd picas, brauc uz
jūru, spēlē bumbu. Ļoti iespējams, ka viņa ir jaunāka un smukāka
par mammu, kas jau labu laiku piemirsusi, kā ir no sirds skaļi
izsmieties, lēkāt uz batuta un mest kūleņus kopā ar bērniem.
Bērni ir mazi egoisti, tāpēc aizvien ilgāk dzīvojas pie tēva, jo
tur ir foršāk, un atgriežoties stāsta, cik jautri pavadījuši laiku
ar tēta draudzeni. Tikmēr šķirtene, kas nevienu nav atradusi, šā tā
kuļas pa dzīvi – darbs, mājas. Spogulī viņa redz sievieti, kas sāk
izplūst no vakara našķiem un apvīst, ar ziliem lokiem zem acīm,
nekrāsotiem matiem un nesakārtotu dzīvi. Bērni reizēm krīt uz
nerviem, tomēr viņa ir lepna par viņiem – smuki, gudri, veselīgi.
Un te nu izrādās, ka viņiem patīk ar tēva draudzeni! Mazie mīlulīši
izrādījušies nodevēji, kas lēti pārpirkti! Sievietē mostas milzu
greizsirdība un dusmas. Viņa kliedz: “Ko jūs tur ejat pie tās
mauķeles, kas viņa vispār ir?” Bērni taču ir viņas īpašums, tā otra
– ne dzemdējusi, ne audzinājusi, ko lien ar savu draudzību.
Otrs variants: šķirtā sieva ignorē bijušā vīra personīgo dzīvi un mīļoto sievieti, zvana, jaucas pa vidu. Viņa ir šķīrusies, bet nav palaidusi vaļā attiecības, ko turpina kroplīgā formā. Savukārt viņas dzelžainais arguments, kāpēc viņai ir tiesības visur iejaukties, ir kopīgie bērni. Sieviete manipulē ar bērniem, viņa ir kā suns uz siena kaudzes – ne pašai, ne citai.
“Kad cilvēki šķiras, viņi izvēlas radikālāko metodi, jo neredz citu
veidu, kā dzīvot turpmāk. Ja otrs cilvēks tev kaut ko ir nozīmējis,
brīdī, kad viņa dzīvē ienāk kāds cits, tas rada izjūtas un
reakcijas,” saka Sandis Ratnieks. Šķirtā vīra jaunā draudzene, pati
to neapzinoties, var kļūt par konkurenti bērnu mātei. “Ja cilvēki
attiecības risinājuši tikai ar šķiršanos, savstarpējā rīvēšanās
turpinās. Manā praksē stāstu par labu šķiršanos ir maz. Patiesībā
jau tas ir daudz, ka viens no vecākiem neliek šķēršļus un ļauj
bērniem tikties ar otru. Ja vīrietis būtu saprātīgs, viņš teiku:
ok, mēs jauki kopā pavadām laiku, bet vislabākā ir mamma. Ja viņš
nav godprātīgs, tad sacenšas, izspēlējot savas kārtis un parādot,
ka ir labāks. Viņš bērniem liek izvēlēties, un tas nav godīgi.”
Ir donžuāna tipa vīrieši, kas, stumjot bērnus pa priekšu kā ēsmu, būtībā izmanto sievietes. Viņas uzķeras uz tādiem vīriešiem, jo vientuļo tēvu tēma ir apspēlēta filmās un seriālos, kur viņi parādās kā pozitīvi tēli, kas meklē mīlestību.
Turpretī Jolanta Ūsiņa šajā scenārijā saskata to, ka šķirtajai sievai ir sajukušas lomas. Viņai derētu saprast, ka ir bērnu māte, nevis sieva bijušajam vīram, tāpēc nevar jaukties viņa privātajā dzīvē. Psihoterapeite piebilst, ka nereti pieaugušie nespēj izrunāties un attiecības risina caur bērniem. O, jā, arī bērni prot lieliski manipulēt! “Tas nav retums, kad uz mammas pleciem ir mājas darbi, netīrās zeķes, problēmas skolā, pusdienu gatavošana, bet svētdienas tētim ir labāks dzīvoklis, viņš ved bērnu uz Disnejlendu un slēpot. Kad runāju ar šķirtiem cilvēkiem, daudzi saka: visi šķiras, tas nav nekas sevišķs. Kurš to pateiks, vai arī tev tā ir norma? Kad cilvēki ātri pieņem lēmumu par šķiršanos, bērnam tā var būt smaga trauma.”
Psihoterapeite Kaija Gulbe stāsta: “Īstenībā šķirtiem cilvēkiem ir
strikti jāsaplāno, kā katrs rūpēsies par bērnu. Bet varbūt viņus
saista vēl citas jūtas, ne vien vecāku lomas.” Runājot par citas
sievietes ienākšanu tēva dzīvē, viņa vieš optimismu: tas var būt
arī pozitīvs scenārijs. Būs vēl viena sieviete, kas bērnu
iepazīstinās ar savu pieredzi un pasaules skatījumu.
3. scenārijs. Bērni kā ēsma
Būdams viens ar bērnu vai bērniem, vīrietis tīri labi jūtas savā
mazajā karalistē, it īpaši tāpēc, ka viņu un viņa atvases visu
laiku aplido sievietes. Visas iepazīšanās vīrietis sāk ar eksaltētu
ievadu par to, ka ir dzīves noguris vientuļais tēvs, kuram
pietrūkst sievietes maigās klātbūtnes. Viņš maina sievieti pēc
sievietes, ļaujot katrai domāt, ka tieši viņa būs īstā mamma. Viņš
rīko pamāšu konkursu. Kad bērns saslimst, viņš, žēlabaini lūdzot
padomu, zvana piecām kandidātēm, lai gan ārsts sen izskaidrojis, kā
rīkoties.
Bērni viņam ir kā aksesuārs, stila lieta, āķis, uz kā uzķeras ar
mātes instinktu apveltītas sievietes. Pasākumos viņš ir uzmanības
centrā, dāmu apčubināts. Topošās līgavas šmorē, vāra un cep,
tuvojoties sapņu vīrietim kā sendienās – caur vēderu, jo viņam,
lūk, pietrūkst gādīguma un mājības, ko spējot radīt vienīgi
sieviete. Tikmēr bērni pierod, ka sievietes viņiem izdabā, cenšas
izpatikt, mīlinās un tad pazūd, bet tas nekas, drīz mazais jau sēž
klēpī nākamajai konkursa dalībniecei. Bērns saka: “Nu un tad, ka
aiztinās, nebūs šīs, būs cita. Eu, atceries, tā, kā viņu tur
sauca?”
Laiks rādīs, kādus secinājumus no redzētā attiecību modeļa izdarīs bērni Jautājums ir par to, vai vīrietis nespēj atrast īsto sievieti vai apzināti spēlē spēli, domā Sandis Ratnieks. “Kamēr sieviete, kas viena audzina bērnus, sastopas ar vēsu sabiedrības attieksmi vai neizpratni, vīrietis ar bērnu tiek uztverts kā varonis. Tas ir stāsts par to, kā defektu var pārvērst par efektu. Izskatās, ka šis stāsts varētu būt par donžuāna tipa vīrieti, kas, stumjot bērnus pa priekšu, būtībā izmanto sievietes. Viņas uzķeras uz tādiem vīriešiem, jo vientuļo tēvu tēma ir apspēlēta filmās un seriālos, kur viņi parādās kā pozitīvi tēli, kas meklē mīlestību.”
Jolantai Ūsiņai šķiet, ka šis scenārijs sasaucas ar pirmo. Iespējams, vīrietis ir idealizēta bērna mātes tēla meklējumos. Pēc viņas domām, bērnā tas rada sajukumu, jo bērns, it īpaši mazs, meklē vienu, kuru varētu saukt par mammu. Ja bērns pieķeras kādai sievietei, kura, piemēram, vakaros pasakas lasīja, bet tētim viņa apnika, tas var izraisīt agresiju vai depresiju.
Sievietei, kas no jauna veido attiecības ar vīrieti, uzplaiksna jautājums: vai viņš mani mīl tikpat stipri kā iepriekšējo ģimeni, ja tik daudz laika pavada, rūpējoties par to.
“Ir naivi domāt, ka bērnam jāprasa atļauja, vai drīkstu saieties ar
šo draugu. Tās ir muļķības! Bērni atklāti saka: tas mammas draugs
vai tēta draudzene man patika, šitā nē, par stingru. Ja vecāki
kultivē attieksmi gribu – saejos, gribu – pametu, bērni
pārmanto šo modeli. Ja runājam par sievietēm, dažas uz vīrieti ar
izkārtni vientuļais tēvs lidos kā bites uz medus mucu, citām tā būs
darvas muca, no kuras jābēg. Var jau būt, ka vīrietis iepazīstoties
ar labiem nodomiem stāsta par to, ka ir vientuļais tēvs, bet tas
tik un tā daudz ko liecina par šā cilvēka personību.”
Mīli sevi, ne tikai tuvāko
4. scenārijs. Konkurence ar bērnu
Viņš mīl viņu, viņa ir kā bez prāta no vīrieša, un viss būtu
burvīgi, ja vien... Vīrietim visās situācijās pirmajā vietā ir
bērns. Viņi tiekas tikai tad, kad bērns (vai bērni) aizvesti uz
nodarbībām, uz restorānu iet, kad bērniem viss sapirkts un pāri
palikusi nauda. Viņš nopūšas: “Smaržas tev, mīļā, diemžēl
nepirksim, jo bērnam vajadzīgas jaunas kedas.”
Kad visi kopā iet uz kino, repertuāru viņi izvēlas atbilstoši bērnu
gaumei. Vīrieša dzīvē joprojām liela loma ir bijušajai sievai, kas
bieži zvana un visai uzstājīgi izsaka savu viedokli. Nereti
romantiskās vakariņas pārtrauc bijušās sievasmātes zvans un gara
pļāpāšana par to, kuru cepuri bērnam likt galvā ekskursijā vai
izsitumiem uz bērna vēdera. Kad viņa iebilst, viņš saka: “Ja tu
patiesi mīli mani, samierinies.”
Bērns jūt, ka ir situācijas noteicējs, kas var cirst kāju pret zemi
un pieprasīt, jo pasaule taču rotē ap viņu. Pieaugušais viņam nav
autoritāte, hierarhijas sviras ir sašķobījušās. Savukārt sievietei
uzmācas sajūta, ka viņas mīļotajam pirmajā vietā ir darbs, seko
bērns, pēc tam iepriekšējā ģimene ar visu krāšņo sievas radu
buķeti, bet viņa prioritāšu sarakstā ieņem kādu piekto vietu, sak,
sievišķi vajag, tad nu lai ir.
Ģimenes psihoterapeiti uzsver, ka hierarhijas augšgalā jābūt
vīrieša un sievietes mīlestībai. Kad bērni sildās viņu mīlestības
saulītē, ar viņiem viss ir kārtībā. Turpretī, ja augšgals ir vājš –
māte un tēvs viens pret otru izturas nevērīgi, viņu starpā ir
vēsums –, arī bērni nejūtas stabili un labi.
Jolanta Ūsiņa dalās pārdomās: “Ģimenes psihoterapijā vienmēr skatāmies, kāda ir vīrieša un sievietes genogramma, kādas vērtības dominējušas viņu vecāku ģimenēs, kā veidojušies dzīves musturi. Ja bērns ir situācijas noteicējs, kas vispār notiek ar abiem pieaugušajiem cilvēkiem? Vai viņiem ir par ko runāt, kad temats, ko vajag bērnam, ir izsmelts? Tas nav retums, kad pāra dzīve apstājas brīdī, kad bērni aiziet prom, jo izrādās, ka nekas cits viņus nesaista. Bieži divi lielie brīnās, kad saku, ka savstarpējās attiecības ir jākopj, jāpadara dažādākas, par tām jārūpējas ne mazāk kā par bērnu, jo mēs vai nu augam, vai regresējam. Šajā situācijā problēma vēl varētu būt tā, ka sieviete neprot paprasīt, ko īsti vēlas.”
Bieži vien, sākot kopdzīvi ar vīrieti, sieviete burtiski metas veidot labas attiecības ar bērnu, cerot, ka tas nostiprinās attiecības ar vīrieti. Tomēr viss var nebūt tik vienkārši. Bērns var vienkārši negribēt attiecības.
Izskatās pēc divu dzīves modeļu sadursmes – tā ceturto scenāriju komentē Sandis Ratnieks. “Saliktajās attiecībās vienmēr liela nozīme ir nevis vīrieša un sievietes attiecībām, bet ienākošā attiecībām ar bērnu. Tomēr ir neveselīgi, ja vīrietis ir fiksēts uz bērna vajadzībām un pārējais viņam nešķiet tik svarīgs. Taču pārāk ciešs apkampiens liedz iespēju bērnam attīstīties. Vecāku, kas ir pārāk fiksēts uz bērnu, atdod sevi visu, gaida vilšanās, jo bērns šādu parādu nespēs atdot. Man tuvs ir Bībelē teiktais: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē: ja gribi mīlēt citu, mīli sevi. Tēvam ir jāmāca bērnam, ka arī viņam ir vajadzības, intereses, sava dzīve, ko nedrīkst noliegt, sublimējot bērna aprūpē.”
Kaija Gulbe skaidro: “Sievietei, kas no jauna veido attiecības ar
vīrieti, uzplaiksna jautājums: vai viņš mani mīl tikpat stipri kā
iepriekšējo ģimeni, ja tik daudz laika pavada, rūpējoties par to.
Attiecības, kuru vidū ir bērns, ir ļoti sarežģītas, tas ir
pārbaudījums sievietei. Ir jābūt ļoti pieaugušiem cilvēkiem, lai
runātu un tiktu ar to galā, un ar veselīgu pašapziņu.”
Tētis, kas apēd gaļu, un mazā Narcisa ciešanas
5. scenārijs. Dejas uz virves
Kopā sāk dzīvot vīrietis un sieviete, katrs ar savu bērnu pūru.
Paiet laiks, kamēr vīrietis un sieviete pieskaņojas viens otram,
bet viņi – nobrieduši cilvēki – to spēj, jo mīl viens otru. Arī
bērniem ir jāsadraudzējas un jāpieskaņojas, bet viņi viens otru
nemīl. Viņi konkurē, strīdas, sakaujas. Gadās, ka bērnu ķīviņi
nogalina viskarstāko mīlestību.
Ilze ar Jāni saskatījās un nolēma dzīvot kopā. Abiem bija dēli. Cik
jauki, puikas viena vecuma, ies vienā skolā, draudzēsies! Naivie
vecāki uzbūra idillisku ainu. Viss izrādījās tieši pretēji. Jāņa
dēls ne acu galā neieredzēja Ilzes puiku. Greizsirdība sita augstu
vilni, pusaudža tiešumā viņš ciniski atcirta Ilzei: “Tas, ka tu
guli ar manu tēvu, nenozīmē, ka vari mani regulēt.”
Pāra iecerētā idille pārvērtās par elli, tomēr pieaugušie nolēma
cīnīties. Lai gan tas bija neērti, viņi katru puiku veda uz citu
skolu. Jāņa dēlam pēc skolas bija jāiet uz nodarbībām, lai viņš
mājās pārrastos tikai vakarā, reizē ar tēvu. Ja puika ieradās
agrāk, Jānis Ilzi sastapa asarās. Pusaudzis viņai bija pateicis
kārtējo rupjību. Beidzās ar to, ka Jāņa dēls tika nosūtīts uz
internātskolu. Tēvs upurēja dēlu, lai saglabātu attiecības ar
sievieti.
Otrs stāsts ir par kuplu ģimeni, kurā gaļu ēda tikai tēvs. Abiem
bija bērni no iepriekšējās laulības, kopā pieci. Vīrs bija
celtnieks, strādāja vaiga sviedros no rīta līdz vakaram, bet knapi
varēja pabarot septiņas mutes. Sieva rosījās pa mājām, taupīja, cik
spēja. Viņa gatavoja divas dažādas pusdienas: kartupeļus vai putru
sev un bērniem, gaļu vīram. Labākais tika apgādniekam, pelnītājam,
mīļotajam vīrietim. Vakarā no pieliekamā viņa izvilka noslēptu
našķi – labākos karbonādes gabaliņus un sieru, ko bija sataupījusi
vīram. Vīrieti sāka ienīst ne vien sievas, bet arī paša bērni.
Pieaugušajiem šajā gadījumā laikus ir jārunā ar bērniem, jāstāsta,
ko nozīmē viņu kā pāra attiecības, un topošajā ģimenes modelī
jāveido pilnīgi jaunas tradīcijas. “Ja veidojas neatrisināmi
konflikti ar bērniem, šis pāris nevar palikt kopā, jo kurš gan ir
gatavs atteikties no sava bērna,” uzskata Jolanta Ūsiņa. Atdod
internātskolā, tas ir briesmīgi, viņa noskurinās. Tomēr viņai
zināms kāds pozitīvs apvienotās ģimenes stāsts, kurā vienam no
vecākiem ir divi, otram trīs bērni, un viņi savu kopā būšanu uztver
un ķibeles risina ar labu humora devu.
Ģimene ir vienota sistēma, kurā katrs mēģinājums kaut ko mainīt var
izraisīt sistēmas dalībnieku pretestību, saka psihoterapeite Kaija
Gulbe. “Pārlieku aktīva, uz drīzu rezultātu vērsta darbība izraisa
pretdarbību. Cilvēkam, kas ienāk ģimenē, ir jābūt apveltītam ar
lielu pacietību un mērenu tempu. Bieži vien, sākot kopdzīvi ar
vīrieti, sieviete burtiski metas veidot labas attiecības ar bērnu,
cerot, ka tas nostiprinās attiecības ar vīrieti. Tomēr, lai
audzinātu bērnu, jāsaprot, pēc kādiem principiem tas noticis līdz
šim. Ir jāpieņem, ka bērns var negribēt attiecības. Ir jāturpina
būt siltam un gādīgam, nevis uzbāzīgam, ļaujot izvēlēties, kad
bērns tuvosies. Iespējams, ka bērnā ir tik daudz dusmu un
aizvainojuma, ka intensīvs mudinājums vēlreiz iemīlēties varētu
likt viņam justies apdraudētam.”
Sandis Ratnieks uzskata, ka gaisotni ģimenē veido pieaugušie.
“Visās un it īpaši šādās ģimenēs ir viens svarīgs temats –
taisnīgums. Bērniem ir jāredz, kā saprātīgi un taisnīgi tiek
atrisināti arī sarežģīti jautājumi.” Stāsts par karbonādes gabalu,
ko apēd tētis, ir par netaisnīgumu, kas ir augsne konfliktiem.
Mūsdienās daudzskaitlīgas ģimenes mēdz veidoties aizvien biežāk,
par tām joko: “Hei, tavi un mani bērni sit mūsu bērnus!” Sandis
Ratnieks klāsta: “Vēl ir klasiskais modelis, kas aprakstīts pasakās
un dzīvē izrādās biežāk sastopams, – ļaunā pamāte, kas atnāk ar
saviem bērniem. Saliktā ģimenē risku ir ļoti daudz, bet visu izšķir
konkrēto cilvēku personības iezīmes. No vecākiem šāda situācija
prasa lielu atdevi, gudrību un neatlaidību. Mēs visi esam dikti
augstās domās par savām zināšanām un spējām atrisināt konfliktus,
tāpēc gadās, ka palīdzība tiek meklēta, kad viss jau ir nelabojami
sabojāts. Vajadzētu rīkoties, kamēr liktenīgie vārdi vēl nav
pateikti, liktenīgie darbi izdarīti, kamēr vēlēšanās vēl nav
nogalināta. Tomēr esmu redzējis, ka pat apdzisušu liesmu var uzpūst
no jauna.”
6. scenārijs. No pamātes par māti
Reiz dzīvoja vīrietis ar mazu bērnu, iemīlējās, apprecējās. Pamāte
izrādījās labā – viņa mīļoja bērnu, pirka konfektes, veda uz leļļu
teātri un karuseļiem. Bērns beidzot bija ticis saulītē. Un te kādu
dienu sieviete uzzina, ka ir stāvoklī. Viņai piedzimst mazulis, un
līdz ar to arī spēcīgs mātes instinkts, uzmanība dabiski tiek
pievērsta jaundzimušajam. Bērns jūtas nodots vēlreiz, dziļi
atstumts, jo viņu vairs nebužina, nemīļo, bet krata ar pirkstu:
“Uzvedies klusu, brālītis guļ.”
“Ikvienā ģimenē, kad tajā piedzimst mazulis, vecākie bērni kļūst
greizsirdīgi,” saka Jolanta Ūsiņa. “Ja ģimenē ir bērns no citas
laulības, uzmanīgi un smalkjūtīgi jāraugās, lai viņš patiesi
netiktu atgrūsts malā. Svarīgi laikā, kad bērns tiek plānots un
gaidīts, par to runāt ar vecāko brāli vai māsu, bet tā bērniem
vienmēr ir sarežģīta situācija.”
“Bērnam tā ir narcistiska trauma,” atzīst Sandis Ratnieks. “Bērns
neatceras, kā ticis auklēts un mīlēts pirmos dzīves gadus, tāpēc
vecāku uzmanību pret mazuli pārdzīvo kā netaisnību. Viņš vairs nav
pirmais! Ir lietas, ko darām dabiski un ko – plānojam. Rūpes par
mazuli ir dabiskas, bet laiks, kurā visa uzmanība tiek veltīta
lielākajam, ir jāatrod. Tas varbūt pilnībā neizskaudīs, bet
samazinās mazā Narcisa ciešanas.”
Teksts: Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve"
Avots: www.kasjauns.lv