Vecāku rīcība, kas bērnos programmē "lūzera" domāšanu

Bet tad pagalmā parādījās bērni, sākās rotaļas. Pamazām bailes pārgāja, un viņa sāka spēlēties kopā ar pārējiem. Rotaļas laikā kāds viņu neveikli pagrūda. Meitene paklupa, nokrita un pieceļoties, uzmina uz kleitas malas. Atskanēja plīstoša auduma troksnis. Viņa ar bailēm ieraudzīja jauno grezno kleitu nosmērētu, ar noplīsušu mežģīni.

Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs.

Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs. Un raudāja tik izmisīgi, ka citas mammas, kas atradās pagalmā, sapulcējās un viena pēc otras mierināja viņu. Taču nekas nelīdzēja tāpēc, ka bērns zināja – mamma viņu nositīs.
 

Iedomājies, kādu satricinājumu, kādas šausmas pārdzīvotu meitene, ja ne pieaugušie, kas sapratuši kāpēc viņa tā raud, necentās vis to pierunāt nomierināties, bet sāka meklēt izeju no situācijas. Viņu aizveda uz mājām pie vienas no sievietēm, tur kleitu novilka, izmazgāja un izgludināja, lai izžāvētu. Pēc tam viņu aizveda uz blakus ielu, kur atradās modes ateljē. Tur sievietes izskaidroja situāciju ateljē darbiniekiem, kas atrauto rišu piešuva it kā nekas nebūtu noticis. Un tikai tad, kad meitene pārliecinājās, ka nekas nav redzams, viņa nomierinājās.
 

Es aprakstīju šo situāciju, lai parādītu – bērni visu uztver nopietni, viņi mums tic. Mēs, vecāki, viņiem es nozīmīgi cilvēki. Mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums. Sevišķi, ja mēs to viņiem sakām bieži, norādot uz kādām viņu īpašībām, prasmēm, vai nemākulībām. Viņi mums tiešām tic! Un mūsu domas par sevi uzskata kā negrozāmas – diagnozi, kuru tiem nosakām. Kāda mamma man bēdīgā, nolemtības pilnā balsī teica: „Dzejoļus slikti iegaumē. Pilnīgi nav atmiņas!”
 

Mēs, vecāki, viņiem es nozīmīgi cilvēki. Mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums.

Un es kārtējo reizi pabrīnījos, cik viegli un neapdomīgi vecāki nosaka savas diagnozes, nolemjot bērnu pieņemt tieši šo diagnozi.

„Tāpēc ka jūs to sakāt savam bērnam, viņš nesāks labāk iegaumēt,” man nācās teikt katru reizi. Tieši otrādi, pateicoties jums, viņš jau zina, ka slikti iegaumē, ka viņam nav atmiņas... Un viņš pieņem to kā gala slēdzienu par sevi...
 

Uzstādot šādas „diagnozes”, mēs paši saviem bērniem liedzam izaugsmes iespējas, kaut kādu dotību atklāšanu. Atceros, kā vienmēr brīnījos, redzot mazdēla zīmējumus – ilgu laiku viņam sanāca īsti ķēpājumi, tādi, kādus zīmē mazuļi, nevis viņa vecuma bērni. Viņa vienaudži bērnudārzā zīmēja izvērstus darbus, parādot pat perspektīvu, mērogu, mīmiku; savukārt viņš zīmēja cilvēciņus pēc principa – punktiņš, punktiņš komatiņš, domu zīme, ritentiņš... Es sapratu – vēl nav noformējušās kaut kādas smadzeņu struktūras, tāpēc viņš savā vecumā tik primitīvi un „nepareizi” zīmē. Bet neviens no mums pieaugušajiem neteica: ”Tu neproti zīmēt...” Pagāja laiks, un kaut kā, mums visiem nemanot, bērns pēkšņi sāka zīmēt un attēlot gan perspektīvu, gan mērogus, gan sejas izteiksmes. Vienkārši – neviens viņam neuzstādīja „gala” diagnozi, tā liedzot izredzes prast zīmēt.
 

(Cik reizes, dažādu vingrinājumu laikā, piedāvājot, lai pieaugušie uzzīmē kaut ko, ir dzirdēts:„Es neprotu zīmēt!” – „Kā tu to zini?” es jautāju. „Kas tev to teica? Tu vienkārši sāc, un tu nevarēsi neprast! Neprot tikai tie, kas zina, ka neprot un vairs nemēģina...” Un tiešām, reizēm pēc dažu dienu treniņa, ļaudis sāk zīmēt labāk! Tāpēc ka vienkārši aizmirsa bērnībā uzstādīto „diagnozi”.)

Bieži mūsu, vecāku, „diagnozes” noved pie daudz smagākām sekām, kā prasmes vai neprasmes kaut ko izdarīt. Mūsu viedokļi un vērtējumi reizēm noved bērnus līdz trauksmes stāvoklim, pie neticības sev, pie nolemtības, tiem nolaižas rokas. Pat mūsu it kā nevainīgais: „Nu, ko tu esi sastrādājis? Ko tu esi izdarījis, es tev prasu!”, skarbā balsī teiktais, sakarā ar kādu ne pārāk smagu nodarījumu, liek bērnam justies tā it kā būtu noticis kaut kas briesmīgs.
 

Reizēm atkal, pat to negribot, radam bērnā nolemtības sajūtu, ka tas, ko viņš izdarījis, vairs nav labojams! Tas var novest pie īstas traģēdijas (un ir tādi gadījumi) – pie bērna pašnāvības, kad viņš nespēj sadzīvot ar šo sava sliktuma un vainas apziņu, kuru viņam iedvesuši, kaut arī ne speciāli un apzināti, lūk šādi, nosodoši vecāki. Mēs it kā nolemjam bērnu kādai noteiktai uzvedībai, paziņojot viņam savu galējo spriedumu par viņu un viņa rīcību.
 

Esmu dzirdējusi daudzu pieaugušo stāstus, ka viņus arī tagad „vajā” šādi vecāku „spriedumi”. Mammas bērnībā daudzreiz atkārtotā piezīme: „Ak, Dievs! Nu, kas tā man par tādu sodību!”, ilgus gadus izsauca cilvēkā vainas apziņu, nepārliecinātību par sevi, pat bailes veidot nopietnas attiecības ar partneri. Tiešām, kam vajadzīga tāda sodība! Kāpēc ar sevi – tādu – bojāt cilvēkiem dzīvi? Bet mammas „pareģojums”: „Nekas prātīgs no tevis neiznāks!”, teikts par bērna nerātnībām un nepaklausību, pavada cilvēku visu mūžu.
 

Un jebkuras neveiksmes gadījumā, tik parastas katram cilvēkam, kas dzīvo savu dzīvi, šādi vārdi uzpeld galvā kā spriedums – mamma taču teica, ka no manis nekas prātīgs nesanāks...Vai arī pareģojums "cietums sauc pēc tevis, tāda huligāna!” piepildās realitātē – agri vai vēlu cilvēks nokļūst cietumā. (Un cik daudzus no tiem, kas nokļuvuši cietumā, vecāki bērnībā ieprogrammējuši, uzstādot saviem bērniem šādu šausmīgu diagnozi!)
 

Apzinoties mūsu „radošās” pareģu dotības, mums jāsaprot – bērnam nav jāuzzina no mums par šādiem, bezcerīgiem viņa dzīves scenārijiem! Mīlēt bērnu – iemācīt viņu jebkurā situācijā, pie jebkuras neizdošanās vai neveiksmes, redzēt iespējas, ticēt sev, meklēt un atrast izeju jebkurā gadījumā. Piekrīti, ka tu kā pieaudzis cilvēks, kas dzīvo pieaugušā dzīvi, zini, cik tas ir svarīgi. Cik svarīgi nevienā situācijā nenolaist rokas. Cik svarīgi ir ticēt, ka viss noteikti būs labi... Bet, lai tā būtu, mums jādod bērnam iespēja ieraudzīt izeju, jebkura fakta vai rīcības „nepabeigtību”. Palīdzēt viņam apzināties, ka viss var mainīties, ka viņam ir spēks izlabot kļūdu, kļūt labākam, stiprākam, jo mēs pieaugušie zinām, ka viss mainās, ka tās nav „visa beigas”. Tieši ar šīm zināšanām mums arī vajag dalīties.
 

Par to mums viņiem vajag pastāstīt. Un neviens, izņemot mūs, nepastāstīs mūsu bērniem, ka ir iespējams palikt labiem arī pēc sliktas rīcības. Iespējams, ka tas ir viens no svarīgākajiem priekšstatiem, kādi mums jāveido mūsu bērniem, lai tie patiešām atbalstītu viņus dzīvē – par kuriem viņi tiešām būs mums pateicīgi. Bet, lai tā būtu, mums jāpalīdz bērniem apzināties savas rīcības cēloni – tā būs vieglāk saprast, kā mainīt situāciju, kur rast izeju. Un tāpēc mums uz bērnu jāskatās ar labestību. Kā uz labu bērnu, nevis kā uz noziedznieku, kuru jau gaida cietums!
 

Lūk, šie paskaidrojumi un ticība labajam bērnā, kuram pat tad, ja tas izdarījis ko sliktu, ir iespējas mainīties un kļūt par labu cilvēku – tā ir īstas mīlestības izpausme! Bērns kož – vajag pateikt, ka viņš drīz izaugs un beigs kost. Ka visi mazi bērni kož, bet pēc tam pārstāj to darīt. Bērns paņēmis svešu mantu tāpēc, ka ir mazs un vēl nevar cīnīties pret savām vēlmēm. Bet viņš noteikti izaugs un uzzinās – katram cilvēkam ir savas lietas un tās ņemt var tikai pajautājot vai ar īpašnieka atļauju. Viņš noteikti to apgūs un izaugs par godīgu cilvēku. Sevi aizstāvot, bērns sakāvās. Bet ar laiku viņš sapratīs, ka aizstāvēt sevi var ne tikai ar kautiņu. Viņš iemācīsies vienoties, iemācīsies izvēlēties sev draugus, ar kuriem nevajadzēs kauties. Bērns lamājies uz pieaugušajiem, bet viņš noteikti iemācīsies uzvesties tā, lai neapvainotu citus cilvēkus, lai neizgāztu uz tiem savu slikto garastāvokli. Tas viss notiks, kļūstot pieaugušam.
 

Bērnam ir jāuzzina – viņš ir normāls. Ka viņš „tāds” ir. Vienkārši viņš vēl kaut ko nav iemācījies, kaut ko neapdomīgi izdarījis. Bet viņam ir iespējams labot visas savas kļūdas. Viņam ir iespējas mainīties. Mums jāpalīdz bērniem apzināties, ka viss mainās. Ka viņa kautrīgums ar laiku pāries, ka draugi viņam noteikti parādīsies, ka „divnieku” viņš noteikti izlabos, ka nelaimīgas mīlestības vietā nāks cita, ka dzīve nekad nebeidzas, kamēr tu esi dzīvs...
 

Lūk, kādēļ mums, pieaugušajiem, ir tik svarīgi atcerēties, kādi bijām mazi! Mums vajag pateikt saviem bērniem, ka saprotam viņus, jo bērnībā paši reizēm ņēmām svešas lietas, mānījāmies, kāvāmies un saņēmām divniekus. Taču no mums izauga labi, normāli cilvēki. Mums saviem bērniem jāparāda mūsu skats uz dzīvi, esot paraugiem. Lūk, kāpēc mums vajag atcerēties savu bērnību un runāt par to ar saviem bērniem – par mīlestību, kas tik bēdīgi beidzās, par  pārdzīvojumiem, kas ar laiku aizmirstas. Par biklumu, kas vēlāk izzūd. Par  strīdiem ar vienaudžiem, ar kuriem pēc tam tiek izlīgts.

Atcerieties par milzīgo vecāku vārda spēku. Iemāciet saviem bērniem – lai arī kādas situācijas atgadītos dzīvē, viss vienmēr var mainīties uz labu!

Avots: http://happyphilosophy.ru/