Bērnam pašam jāizvēlas, vai piedalīsies bērēs

Tuva cilvēka nāve ir viens no smagākajiem dzīves notikumiem, līdz ar to bērniem šādā situācijā nepieciešama īpaša pieeja, atbalsts. Pieaugušie bieži vien izjūt apjukumu, nezinot kā bērnam palīdzēt, kā paziņot, ka miris tuvs cilvēks. 

Nav iespējams adekvāts atbalsts, ja paša emocijas iet pāri malām. Ja jūtat, ka tā ir, noteikti griezieties pie speciālista vai laba drauga, kura klātbūtnē varēsiet droši izpaust savas domas, jūtas un emocijas, kas sakrājušās gūtā zaudējuma rezultātā.

FOTO: Agnis Šmits

Nav iespējams adekvāts atbalsts, ja paša emocijas iet pāri malām. Ja jūtat, ka tā ir, noteikti griezieties pie speciālista vai laba drauga, kura klātbūtnē varēsiet droši izpaust savas domas, jūtas un emocijas, kas sakrājušās gūtā zaudējuma rezultātā.

Ja ģimenē ir sēras, ļoti svarīgi, lai bērnam būtu iespēja pilntiesīgi tajās ņemt dalību – sērot kopā ar pieaugušajiem, runāt par to, izpaust savas jūtas, emocijas. Nekādā gadījumā nevajag izlikties, ka nekas nav noticis, melot! Arī tad, ja bērns vienkārši jautā kaut ko par nāvi, tas nozīmē, ka viņam šis jautājums ir būtisks un viņš ir gatavs dzirdēt atbildi. Patiesība, protams, nemazina emocionālo satraukumu, šoku par notikušo un neizslēdz iespēju, ka bērns var negaidīti un spontāni reaģēt, bet atklātība ģimenē palīdzēs bērnam neiestigt trauksmē un bailēs, kas vēlākos gados varētu radīt būtiskas problēmas. Pats svarīgākais, kas bērniem šajā periodā ir nepieciešams, tas ir atbalsts un atklāta, patiesa mīlestības un rūpju izrādīšana. Bērnam ir svarīgi saprast, ka viņš nav viens un ka citi arī pārdzīvo, bēdājas, dusmojas un skumst, ka tas ir normāli un tas nemazina pieaugušo mīlestību pret viņu.

Ja bērns nevēlās iet uz bērēm, tad ļaujiet viņam to. Nevajag piespiest un likt justies vainīgam par šādu izvēli – tās ir viņa tiesības! Parūpējieties, lai bēru laikā viņš nebūtu mājās viens.

Emociju izpausmes var būt dažādas. Svarīgi tās pieņemt

Kad bērns saskaras ar nāvi, pirmā reakcija ir šoks, kas parasti izpaužas kā pēkšņa asaru gūzma vai klusējoša aiziešana citā istabā, vietā. Mazi bērni šoka vietā var izjust sāpīga diskomforta sajūtu, jo nesaprot, kas notiek, bet jūt apkārt valdošo atmosfēru. Dodiet bērnam laiku pabūt vienatnē ar sevi, lai savās domās atvadītos, parunātos ar aizgājēju. Ja bērns ir pietiekami liels, varat ļaut viņam piedalīties bēru sagatavošanas procesā, tādējādi atzīstot viņa nozīmību un vienlīdzību, to, ka viņš savās bēdās nav atstumts un nav viens. Sarunā ar bērnu pieaugušajam jābūt gatavam pieņemt jebkura veida reakciju pēc skumjās ziņas uzzināšanas. Ir ļoti svarīgi viņam ļaut izpaust to, kas pirmajā brīdī nāk uz āru un pieaugušajam, neskatoties uz paša emocionālo stāvokli tajā brīdī, ir jāspēj pieņemt arī bērna emocijas un to izpausmi.

 

Neradīt bailes un nemelot

Svarīgi teikt patiesību un lietas saukt īstajos vārdos, jo, piemēram, sakot, ka mīļotais cilvēks ir „aizgājis no dzīves”, mazā bērnā var radīt trauksmi, ka jebkura cilvēka aiziešana (uz darbu vai jebkur citur) var nozīmēt šī cilvēka pazušanu no viņa dzīves. Maxima gadījumā zināmā mērā tā arī notika, tomēr svarīgi, lai bērns saprot, ka ne jau dēļ tā, ka pieaugušais izgāja uz veikalu, viņš ir miris, bet tādēļ, ka ēkas konstrukcija bija nestabila un šo gadījumu izmeklē labākie Latvijas un ārvalstu speciālisti, lai noskaidrotu precīzu traģēdijas iemeslu. To, ka šī ir īpaša situācija, kādas parasti nekad nenotiek un vainīgos sodīs tiesa. Svarīgi, lai bērnā neveidojas bailes no iešanas ārpus mājas, no iepirkšanās veikalā no tā, ka jebkurā brīdī var iebrukt jumts. Nāve ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa un no tās nevienam vēl nav izdevies izbēgt, līdz ar to būtiski ir jau no mazotnes bērnam apzināties, ka arī nāve ir daļa no dzīves, ka viss šajā pasaulē dzimst un mirst, katram ir savs laiks un iemesls, ko ne vienmēr ir iespējams racionāli izskaidrot, iepriekš paredzēt. Ja sarunas gaitā bērns uzdod jautājumu, uz kuru jums nav atbildes, atzīstiet to! Nekādā gadījumā neizgudrojiet pasaciņas, kas, jūsuprāt, varētu bērnam būt vieglāk saprotamas, jo bērni pieaugušo teiktajam tic un, uzzinot, ka esat melojis, pēc gadiem viņā var rasties vēlme jums neuzticēties.

Kad bērns piedalās bēru ceremonijā kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, viņam tiek dota iespēja izpaust savas skumjas, gūt spēku un atbalstu no pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī atvadīties no sev tuvā cilvēka.

Bērns bērēs

Reklāma
Reklāma

Tas, vai ņemt bērnu līdzi uz bērēm vai nē ir katras ģimenes pašas ziņā, tomēr tiek uzskatīts, ka bērnus, kas vecāki par 6 gadiem vajadzētu ņemt līdzi uz bērēm, ja viņi to paši vēlas. Kad bērns piedalās bēru ceremonijā kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, viņam tiek dota iespēja izpaust savas skumjas, gūt spēku un atbalstu no pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī atvadīties no sev tuvā cilvēka. Tas palīdz izjust vienotību ar tiem, kas palikuši dzīvi un, neskatoties uz zaudējumu, sniedz drošības sajūtu. Centieties savlaicīgi bērnu sagatavot, izstāstot, kā noritēs bēres, kas tur notiks, ko varēs un ko nevarēs redzēt, kā viņam rīkoties. Paskaidrojiet, ka iespējams daudzi raudās. Ja bēru laikā bērns sāk, jūsuprāt, neadekvāti uzvesties, piemēram, smieties – varat pajautāt iemeslu, bet ļaujiet bērnam izpaust savas jūtas. Iespējams, tas ir no pārdzīvojuma vai no kādas atmiņas, kas saistītas ar mirušo personu. Pirms aizrādīt, noskaidrojiet šādas rīcības iemeslu un, ja būtiski ir to mainīt, runājiet mierīgā balsī.

 

Ja bērns nevēlās iet uz bērēm, tad ļaujiet viņam to. Nevajag piespiest un likt justies vainīgam par šādu izvēli – tās ir viņa tiesības! Parūpējieties, lai bēru laikā viņš nebūtu mājās viens.

Un atcerieties, lai spētu sniegt nepieciešamo atbalstu bērnam, vispirms jāparūpējas par sevi. Nav iespējams adekvāts atbalsts, ja paša emocijas iet pāri malām. Ja jūtat, ka tā ir, noteikti griezieties pie speciālista vai laba drauga, kura klātbūtnē varēsiet droši izpaust savas domas, jūtas un emocijas, kas sakrājušās gūtā zaudējuma rezultātā. 

 

 

Pat, ja pagājis ilgs laiks kopš notikušā un ja bērns ierauga Jūs raudam, neizliecieties, ka viss ir kārtībā, bet godīgi paskaidrojiet, ka vēl joprojām domājat par aizgājēju, atceraties par viņu. Tas dos iedrošinājumu, ka arī pēc notikušā drīkst skumt, raudāt un atcerēties mirušos un tas ir normāli, dabīgi un pat vajadzīgi.

 

Autore: Rita Garnaka, mākslas terapeite drāmas terapijas specialitātē