Grūtniecības laikā kļūstu pieaugusi. Draugs negrib mainīties...
Ar draugu esam kopā gandrīz gadu, man ir 23 un viņam 25. Mēs gaidam bērniņu, kuram jānāk pasaulītē pēc 1,5 mēnešiem... sākumā viss bija tiešām ļoti skaisti, mēs bijām traki iemīlējušies, un likās pat, nekas, ka tik ātri ir pieteicies mazais, ka tiksim galā... Bet...
FOTO: Evita Knospiņa, http://www.lotart.lv
Esmu jau tik daudz reizes gribējusi aiziet no viņa, problēma ir tā, ka nedzīvojam LV... Un šajā brīdī man nav kur doties...
Bet, esot stāvoklī, es lietas sāku uztvert daudz savādāk, kļuvu nopietna. Draugs sakās, ka esot gatavs ģimenei un mazajam, kaut gan tajā pat laikā staigā uz tusiņiem, lieto alkoholu, smēķē, pirmo laiku, viņš pat neredzēja iemeslu nepīpēt manā klātbūtnē, zinot kādu ļaunumu tas nodara man un mazajam. Aizrādot - atbilde vienmēr bija - piedod, es aizmirsu...
Lasītākais
Abi esam strādājoši cilvēki, nu jau esmu dekrētā, un mums ir tā - es pērku visu mazulim, bet viņam ir tikai mašīna. Nopircis viņš ir ratus, pēc mana lūguma. Un viss...
Pēc laika sākām dzīvot kopā. Uzstāju, ka viņam arī ir jāatmet smēķēšana, bet viņam patīk solīt un aizmirst... Brīžiem man pat runāt ar viņu negribas, visi tie solījumi izkūp vienmēr gaisā. Es šajā laikā esmu ļoti emocionāla, katrs nieks man liek izplūst asarās, bet viņam liekas, ka es viņu vienkārši gribu ''palikt zem tupeles''... Viņš apzinās, ka man ir vajadzīgs miers, bet brīžiem izskatās, ka viņam pat patīk, ka es dusmojos vai raudu...
Abi esam strādājoši cilvēki, nu jau esmu dekrētā, un mums ir tā -
es pērku visu mazulim, bet viņam ir tikai mašīna. Nopircis viņš ir
ratus, pēc mana lūguma. Un viss... Man ir vajadzīgs atbalsts, bet
dēļ tā visa, ko jau esmu pārdzīvojusi - es viņam vairs pat
neuzticos...
Draugs ir asas dabas un bieži ir pateicis kautko aizvainojošu, un
kad esmu sadusmojusies, vai vīlusies, tad viņš sāk domāt, un
atvainoties, bet viņš jau nesaprot, ka viss pateiktais paliek
prātā...
Es šajā laikā esmu ļoti emocionāla, katrs nieks man liek izplūst asarās, bet viņam liekas, ka es viņu vienkārši gribu ''palikt zem tupeles''...
Esmu jau tik daudz reizes gribējusi aiziet no viņa, problēma ir tā, ka nedzīvojam LV... Un šajā brīdī man nav kur doties... Man likās, ja es pacietīšos līdz mazā piedzimšanai, tad viņš sapratīs to, ka ir tēvs, un viss būs labāk. Bet man pat vairāk nav spēka un ticības, ka kaut kas būs labāk. Man pat nav bail kļūt par vientuļo māti, nebūšu tāda ne pirmā, ne pēdējā... No vienas puses, man gribas viņam dot iespēju un audzināt diendienā mazo, bet no otras - es viņam jau esmu devusi pārāk daudz iespējas...
Es esmu sapratusi, un priecājos par to, ka drīz būšu mamma, ļoti
gaidu savu mazulīti, bet draugs vēl grib būt tas pats neatkarīgais
tusētājs un dzīves baudītājs, kāds ir vienmēr bijis...
IZLASI ARĪ: Grūtnieces asaras
Sieva grūtniecības laikā ir kļuvusi vienkārši neciešama. Ko darīt?
