Tieši Ziemassvētkos notika brīnums — mums vairs nevajadzēja salt...

Es ar savām meitiņām dzīvoju Līvānu tipa mājiņā, kur izgāja no ierindas apkures katls. Mana māja ir centrālā apkure. Laukā bija mīnus 15 grādu liels sals. Ar labu kaimiņu palīdzību katlu salabojām, bet vislielākā ķibele radās tad, kad nevarēja pielaist ar ūdeni sistēmu, tas ir, radiatorus un līdz ar to nevarēja māju kurināt.

Istabā staigājām ar dūraiņiem un mēteļiem. Bija brīži, ka pat es nevarēju izturēt to lielo salu. Bet visvairāk pārdzīvoju par bērniem. Jau tā uzturējāmies vienā istabā. Pēc 8 dienām joprojām dzīvojos pati pa kurtuvi un nemitīgi lūdzos kaut notiktu brīnums un ūdens piepildītos, lai varētu sākt kurināt.

Istabā staigājām ar dūraiņiem un mēteļiem. Bija brīži, ka pat es nevarēju izturēt to lielo salu. Bet visvairāk pārdzīvoju par bērniem.

Tieši Ziemassvētku rītā pulksten 5 beidzot ūdens bija piepildījies. Es aiz priekiem raudāju. Uzskrēju augšā mājā, piecēlu bērnus un raudot teicu — nu vairs nevajadzēs salt. Beidzot Ziemassvētkos ar šo lielooo brīnumu ienāca sen gaidītais siltums.

Brīnumi pastāv. Es pati to piedzīvoju.

Novēlu visiem no visas sirds ticēt brīnumam. Priecīgus jums svētkus!

Iesūtījusi: Inta Daņiļeviča, Brīnumu stāstu konkursa dalībniece