Kāpēc vīrietis mani pameta? Viņam taču pie manis ir viss…

Vīrietim nevajag māti un aprūpētāju
Pirmais jautājums, uz ko jāatbild šādās situācijās, ir pavisam vienkāršs – vai tiešām vīrietim ir viss, ko viņš vēlas. Psiholoģe Ineta Tunne uzsver: „Vispārinātas mīlestības definīcijas, manuprāt, nav un nevar būt... Tai noteikti jāsakņojas cilvēka dvēselē, tās ir iekšējas izjūtas un attiecībās būtu jābūt abpusējām. Kas vienam liekas sliktāks, otram – labāks. Mīlestība nevar būt pret čaklumu un izdabāšanu, varbūt tieši šarms un pat slinkums liekas interesantāks nekā aprūpe un vienmēr prognozējama kārtība mājās... Katram cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas īpašs un, ja priekšstats par to ģimenē ir atšķirīgs, tad arī attiecības nevar būt stabilas un noturīgas. Bet visvērtīgākā vienmēr ir atklāta saruna, tā palīdz saprast, kas attiecībās nav kārtībā un dod iespēju abiem mainīties, vai arī saprast un pieņemt attiecību pārtraukšanu...” Laika gaitā, gribot tikai to labāko, sievietes pārāk sāk kontrolēt savu vīru. Pazīme pārmērīgai kontrolei ir it kā pa jokam draudzeņu pulkā izmestas frāzes: „Ak, es nesaprotu, kā viņš iztika pirms bija iepazinies ar mani!” Bet patiesībā vīrieši nemaz nav tik bezpalīdzīgi. Daudzi no viņiem līdz tam ir veiksmīgi tikuši galā ar skolas un studiju gaitām, darba pārrunām, pirmās mašīnas iegādi un daudziem ikdienas sīkumiem, piemēram, iepirkšanās un rēķinu maksāšana.

Pirmais jautājums, uz ko jāatbild šādās situācijās, ir pavisam vienkāršs – vai tiešām vīrietim ir viss, ko viņš vēlas.

Lūdzu, nepārveido mani! Un nepērc
Lūk, klasiska situācija. Sieviete raksta: "Nezinu, kas ar mani notiek. Esmu kopā ar vīru jau 9 gadus. Viņš ir patiešām lielisks cilvēks un brīnišķīgs tēvs, kuru es mīlu, bet ne kā vīrieti… Attiecību sākumā mums bija arī grūti brīži. Bet es esmu daudz strādājusi, lai viņš beigās būtu tāds, kāds ir tagad un lai mūsu attiecības būtu tādas, kādas ir tagad. Bet paralēli laulībai man ir attiecības ar citu vīrieti. Mums nav seksa, bet man ir tik labi kopā ar viņu. Man patīk, ka viņš mani atceras dažādās nozīmīgās dienās, pārsteidz ar dažādiem sīkumiem. Mēs varam stundām runāt par visdažādākajām lietām." Sieviete savā vēstulē jau ir paudusi, ka no vienas puses viņa ir panākusi savu – veiksmīgi pārveidojusi jeb izaudzinājusi vīrieti. Turklāt paveikusi to, kas tik daudzām neizdodas. Bet no otras puses atzīst, ka tas viņai vairs nav vajadzīgs. Ļoti iespējams, ka zemapziņā viņa jau meklē jaunu bērnu, ko audzināt pa savam. Otra galējība ir apgalvojums – es tevis dēļ taču visu… Tomēr – vai kāds to ir lūdzis? Ir viegli iztēloties, ko otrs vēlas, nemaz nenoskaidrojot, vai tā ir patiesība. Šajā gadījumā būtu jādarbojas dāvināšanas principam – ja kaut kas tiek dāvināts, dāvana kļūst par apdāvinātā īpašumu. Līdzīgi ir attiecībās – ja tu otram dari ko labu, negaidi neko pretī, par tavu labdarību vai laba darīšanu otram nav jāmaksā.

Attiecības veido divi, un, ja attiecībās ir parādījusies kāda lietas, kas vienu vai otru neapmierina, tomēr vajadzētu par to runāt un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu.

Kaislīgā un iekarojamā sieviete
Bieži vien vīrietim un sievietei ir atšķirīgi uzskati, kādai jāizskatās laimīgai ģimenei. Ja sievietei, īpaši pēc bērna piedzimšanas, priekšplānā izvirzās rūpes par māju un regulāras vakariņas, vīrietis joprojām ilgojas pēc kaislīgiem brīžiem divatā. Sieviete, aizrāvusies ar mājas dzīvi, sāk staigāt vienkāršā T-kreklā un padilušos džinsos, lai gan pirms tam pievērsa daudz lielāku uzmanību ārienei. Tomēr, par spīti apgalvojumam, ka mīlam cilvēku, nevis viņa ārieni, ir vīri, kuriem ir svarīgi, lai sievai būtu sakopta frizūra glīts apģērbs, uzklāta kosmētika un uzpūstas viņa dāvinātās smaržas. Ja sieva nav labākajā formā, tāds vīrietis tiešām var tiekties pēc sakoptākas partneres. „Mīlestību, rūpes, gādību bērnam sniedz māte. Varbūt šis sievietes savam vīrietim sniedz pārāk daudz. Iespējams, ka viņš sievietē saskata māti, bet viņš grib redzēt sievieti. Varbūt arī viņš grib dot, grib justies tas varenais, kas dod sievietei, nevis mazais puisītis, kuru aprūpē.” uzskata arī psiholoģe Andžela Grūbe. Tāpēc speciāliste aicina  katrai atklāt sevī vispirms sievieti un tikai tad māti un aprūpētāju.

Būtu jādarbojas dāvināšanas principam – ja kaut kas tiek dāvināts, dāvana kļūst par apdāvinātā īpašumu. Līdzīgi ir attiecībās – ja tu otram dari ko labu, negaidi neko pretī, par tavu labdarību vai laba darīšanu otram nav jāmaksā.

Sieviete tomēr nav vainīgā
Vairums sieviešu uzskata, ka vīra sānsoļu un ģimenes pamešanas gadījumā vaina jāuzņemas pašām, jo viņa ir par maz pūlējusies, lai vīrieti atturētu no neuzticības un šķiršanās, tomēr tā nav. Attiecības veido divi, un, ja attiecībās ir parādījusies kāda lietas, kas vienu vai otru neapmierina, tomēr vajadzētu par to runāt un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu. Tātad – arī vīrietim. Dažkārt tas ir ļoti grūti, ja neizrunātās problēmas līdzi velkas pārāk ilgi un tad kādā brīdī sāk šķist – ko nu vairs. Ja attiecībās kāds ir nonācis līdz sānsolim, tam ne vienmēr ir jābeidzas ar šķiršanos. Un sānsoļiem nav jākļūst arī regulāriem. Lai izvairītos no abiem gadījumiem, jāizvairās no patstāvīgiem pārmetumiem par notikušo. Vari saņemt no vīra daudz ko par viņa nodarījumu — gan morāli, gan materiāli, bet tikai vienu reizi. Pēc tam vīrietim apnīk. Taču kas apnīk, viņam vienkārši trūkst spēka ciest pastāvīgu činkstēšanu un just vainas apziņu. Un viņš aiziet turp, kur viņu „nezāģē” – pie mīļākās. Un tur viņu neviens „nezāģē” par neieskrūvētu spuldzīti un pārāk maz nopelnītu naudu. Vismaz sākumā.