Viedoklis: Viņš nav daudzi, viņš ir vienīgais

 04. maijs 2020 17:05 Viedoklis

Aprakstot gadījumu, kad dēls bērnudārzā bija atteicies fotografēties, karakuda.net blogu autore Anda Stiba norāda, ka patiesībā stāsts ir par PII pedagogu, kura nevarēja vai negribēja atrast trīsdesmit sekundes sava laika, lai uzklausītu bērnu.



Foto: Shutterstock.com

Mans bērns nav vienīgais, kuram neder padomju laika sistēmas pieņemtā bērnu audzināšanas norma.


"Zvana telefons. Paceļu klausuli:

“Jā, klausos?”

“Mammīt, Rainers atsakās bildēties kopbildē. Vai varat atbraukt?”

“Tūlīt būšu.”

Pametu darbu un skrienu uz bērnudārzu pie sava piecgadnieka, pa ceļam izcilāju visu iespējamo, ko mans bērns varētu būt izdarījis, lai tā nokaitinātu audzinātāju. Verot bērnudārza durvis, pirmais ko dzirdu:

“Manas acis tādu bērnu nav redzējušas!” Noriju rūgtumu, jo vispirms gribu uzzināt no bērna, kāpēc viņš ir atteicies fotogrāfēties. Paverot grupiņas durvis, jūtu – atmosfēra nokaitēta. Pārējie astoņpadsmit bērni velk nost svētku drēbes klusējot, audzinātājas demonstratīvi klusē un uzgriež muguru. Mans puisītis stāv rokas sakrustojis uz krūtīm. Ieraugot mani, sāk raudāt un skrien pie manis. Saprotu, ka grupiņā parunāšanās mums nesanāks, tāpēc izvedu bērnu no grupiņas laukā un aizveru durvis aiz mums. Apsēžamies uz klona kāpnēm. Prasu:

“Dēliņ, kas notika? Kāpēc negribi bildēties?”

“Audzinātāja man neļāva ņemt līdzi lācīti.”

Šis nav vienīgais gadījums šajā bērnudārzā, kad pametot visu, skrēju pie sava bērna pēc kārtējā telefona zvana. 

Tās bija tikai trīsdesmit sekundes no mana laika, ko veltīju savam bērnam. Mēs paņēmām lācīti, noslaucījām asaras un aizgājām nofotogrāfēties. Bildes sanāca lieliskas. Bet stāsts nav par to, stāsts ir par PII pedagogu, kura nevarēja vai negribēja atrast trīsdesmit sekundes sava laika, lai uzklausītu bērnu. Vai, apgūstot pedagoģiju, to nemāca? Vai tas nav svarīgākais – ieklausīties bērnā un pilnveidot viņu nevis lauzt?

Šis nav vienīgais gadījums šajā bērnudārzā, kad pametot visu, skrēju pie sava bērna pēc kārtējā telefona zvana. Jāsaka atklāti, šis gadījums tikai apliecināja, ka audzinātājai pietrūkst iemaņu. Iespējams, ka šīs iemaņas sniegtu Valdorfa vai Montesori pedagoģijas apguve. Mans bērns nav vienīgais, kuram neder padomju laika sistēmas pieņemtā bērnu audzināšanas norma. Bērns ir personība, līderis un prasa pret sevi arī tādu attieksmi. Viņš nav daudzi, viņš ir vienīgais. Diemžēl visā Kurzemē nav nevienas skolas vai PII, kas piedāvātu bērniem Valdorfa vai Montesori pedagoģijas principus. Varbūt šī ir iespēja kādam, kurš patiešām mīl un ciena bērnus, kā personību un vēlas to izcelt, nevis lauzt bērnu un uztaisīt par viduvējību.

Bet tā jau būs cita paaudze, kura uzaugs pie citas audzināšanas."

 

Autore: Anda Stibakarakuda.net




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas