Draugos ar depresiju. Personiska pieredze

 23. jūlijs 2019 12:00 mammamuntetiem.lv Viedoklis

Kā jūtas cilvēks, kas visu dzīvi sadzīvo ar dāmu vārdā "depresija". Kad viss dzīvē ir dots - darbs, prāts, fiziskā veselība, tuvinieki, bet nekas no tā nepalīdz sajusties dzīvam un dzīvošanas vērtam? Publicējam Juritas Krūmas stāstu, ko viņa ir publicējusi savā FaceBook blogā "Plaukstas lieluma dzīve" par to, kā ir ikdienā roku rokā sadzīvot un dzīvot ar diagnozi - depresija. 



Foto: Shutterstock.com

Tavas sajūtas ir īstas, nebaidies par tām runāt un meklēt veidus, kā sev palīdzēt


Pagājušajā nedēļā saņēmu vēstuli. “Čau, foršā meitene! Man radās ļoti nepieklājīgs jautājums. Man tas jautājums patiesībā ir jau krietni sen, bet nebija neviena, kam pajautāt. Jautājums: vai Tu man kādreiz vari pastāstīt par depresiju? Es saprotu, ka neklājas tā jautāt. Bet man liekas, ka Tu esi viens tāds cilvēks, kas man varētu visu to ķīmiju izstāstīt. Man daudz kas nav skaidrs. Vispārināta literatūra nepalīdz. Un, jā, es, protams, pilnībā sapratīšu un pieņemšu, ja gribi šo manu nepieklājību ignorēt.”

Es jutu, ka šodien ir īstā diena, lai atbildētu uz šo vēstuli. Protams, nolēmu uzrakstīt to visu blogā, jo (nezinu, kā ir citiem tekstu cilvēkiem, jums arī tā mēdz būt?) ir reizes, kad vārdi, teikumi un paragrāfi sāk rūgt kā raugs, un tad vienā brīdī pārvēršas par niknu bišu spietu, un vienīgais veids, kā to savaldīt, ir rakstot. Ko teikt un ko neteikt, kādus vārdus izmantot un kādas sajūtas aprakstīt – tekstu kārtoju savā galvā, esot ceļā uz sporta zāli, esot sporta zālē un dodoties mājās no sporta zāles. Braucot mājās ar auto, kā sentimentālu dežavū atpazinu to sajūtu. Sajūtu, ka man būtu pilnīgi vienalga, ja pēc trim sekundēm mans auto ietriektos priekšā braucošajā transportlīdzeklī un mēs sašķīstu gabalos. Jā, es zināju, ka šodien ir īstā diena atbildēt uz vēstuli.

Par mani īsumā. Esmu inteliģenta (nu, vismaz man pašai tā šķiet, droši apstrīdiet mani, ja kļūdos!) meitene no Latgales ar maģistra grādu, veiksmīga uzņēmēja un reklāmas nozares profesionāle (jā, arī citi man to ir teikuši, peer-review ir izturēts). Ikdienā lasu grāmatas, sportoju (jo kamēr citi klausās metālu, es metālu cilāju), ēdu daudz maz ok (cik nu maniakālās pārēšanās sindroms un bulīmija atļauj). Pēdējos mēnešus esmu palielinājusi gan savu klientu portfolio ar vairākiem iespaidīgiem vārdiem, gan dubulstojusi sava uzņēmuma apgrozījumu, gan palielinājusi savus ikmēneša ienākumus par dažiem tūkstošiem eiro. Man ir visperfektākais kaķis pasaulē (un es strādāju tāpēc, lai viņš varētu gulēt, jo otrādāk būtu kaut kā ļoti, ļoti nepareizi) un vislieliskākie draugi (bez kuriem manis te vienkārši nebūtu). Kāda ir mana ierastā darba diena?

Pirmais modinātājs noskan ap 7:15 vai 7:20. Un tad ik pa 8 minūtēm tiek atlikts, atlikts, atlikts līdz aptuveni 8:00 vai 8:15, atkarībā no padarāmo (vai iepriekšējā dienā nepadarīto) darbu skaita. Ziniet – nekas tā nemodina no rītiem kā stress par darbiem, ahahhahaha! Un tad sākas mana darba diena, kura galvenais uzdevums ir (haha, jums jau likās, ka tas būs skaisti rakstīt, stratēģiski domāt un efektīvi komunicēt, bet patiesībā) – izdzīvot no 8:00 līdz 9:00, tad no 9:00 līdz 10:00, tad no 10:00 līdz 11:00. Nu, es ceru, ka ideju sapratāt. Ja paveicas un ar darbiem sokas raiti, es sarunāju “biznesa tikšanos” ar diendusu (jā, reizēm mēdzu samelot klientiem, ka mani nevarēja sazvanīt, jo biju sanāksmē, lai gan tie ir tikai daļēji meli, jo man bija sanāksme ar miedziņu), jo lielākoties es nespēju izturēt veselu dienu bez tās.

 

Kā es pavadu savas brīvdienas? Visbiežāk tās noguļot. Gan tamdēļ, ka nav spēka dzīvot, gan tamdēļ, ka reizēm  nesaproti -  kāda jēga

Kas ir “justies moži”? Kas ir “izgulēties”? Kas ir “gribu skriet un darīt”? Man tie ir teju svešvārdi. Un nē, runa nav par izdegšanu, jo ar apātija un konstants nogurums bija mani sabiedrotie arī tad, kad strādāju tikai 4 stundas dienā (jā, visi jaunie censoņi, kļūstiet par sociālo mediju ekspertiem un varēsiet pelnīt baiso piķi, rukājot tikai dažas stundas dienā!), vai tagad, kad strādāju 8. Kā es pavadu savas brīvdienas? Visbiežāk tās noguļot. Gan tamdēļ, ka nav spēka dzīvot, gan tamdēļ, ka reizēm (labi, labi, meloju - visbiežāk) nesaproti, a kāda jēga. Pirms diviem gadiem (un pēc zināmas traumatiskas pieredzes) es gandrīz nedēļu pavadīju tikai gultā, pamostoties tikai tad, kad vajadzēja nedaudz pastrādāt vai uzņemt dienišķo kaloriju devu. Baisi, es zinu. Un ļoti, ļoti reāli.

Vispār ierakstu gribēju sākt ar klasisko diskleimeri jeb “cilvēkiem ar vājiem nerviem (vai sakāpinātu “viss taču ir labi, ko tu gruzies?” attieksmi) iesaku neturpināt”. Un tā ir. Rakstot šo ierakstu, es visvairāk baidos nevis no atklātības (sauciet to par palīgā saucienu vai pašreklāmu, man šodien tiešām vienalga), bet no nākamā mammas telefona zvana (čau, mammu, ja esi izlasījusi tik tālu!). Protams, ka vecāki (vai vismaz lielākā daļa no tiem) vēl saviem bērniem tikai un vienīgi labu (lai gan, protams, izpratne vecāku un bērnu starpā par to, kas ir labi, bieži vien atšķiras, tur jau tā visa dzīves un paaudžu konflikta burvība, viii!). Un tieši vecākā paaudze ir tā, kurai depresijas jēdziens ir diezgan svešs. Pat, ja viņi to paši ir izjutuši (jo eksperti mēdz teikt, ka nevis tagad ir vairāk depresīvu cilvēku, bet beidzot tie sāk “iznākt no skapjiem” un mēs varam klasificēt un nosaukt lietas īstajos vārdos), ne vienmēr tas nācis līdzi ar izpratni. Tie, kuri jebkad ir atklājuši savas sajūtas (vai tuvāko draugu lokā vai publiski), noteikti ir dzirdējuši kādu no šīm frāzēm: “Būs jau labi! Beidz gruzīties! Zini, bērni Āfrikā mirst, bet tu šeit tēlo skumjas. Saņemies, es zinu, ka tu vari!” Vispār jau šajā ierakstā galīgi neko ģeniālu neatklāšu. Neatklāšu neko jaunu sakot, ka uzmundrinošās frāzes (un karsējmeiteņu pomponi rokās) nepalīdz. Neatklāšu neko jaunu sakot, ka justies šādi – tā nav manas brīvās gribas izvēle.

 

Nav pareizu vai nepareizu sajūtu. Sajūtas vienkārši ir. Un brīdī, kad tās kāda stimula ietekmē parādās, tām ir tiesības būt un tikt sajustām. 

 

Tas, ko cilvēki bieži vien nesaprot (vai vien sev zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ nevēlas pieņemt) ir fakts (jā, fakts, vecīt!) – nav pareizu vai nepareizu sajūtu. Sajūtas vienkārši ir. Un brīdī, kad tās kāda stimula ietekmē parādās, tām ir tiesības būt un tikt sajustām. Ja palasa pētījumus, pašnāvības visbiežāk veic cilvēki, kuri nevar un nespēj runāt par savām sajūtām, vai arī tiek noraidīti no apkārtējo puses (un vissāpīgāk, ja tie ir tuvinieki, no kuriem sapratni gaidi visvairāk). Tāpēc visvairāk baida tie zvani no mammas, kuri pilni skumju par to, ka es nespēju savākties, ka es eju pie psihoterapeita, ka es nevaru vienkārši izbeigt justies tā, kā jūtos. Vot tā vot.

Ā, nu es teicu, ka es sportoju. Jā, vēl es arī dziedu (pašreiz gan vairāk mājās, dušā, uz ielas, veikalos, nekā uz skatuves), dīdžejoju (ak, mīļais dabsteps), braucu spontānos ceļojumos (800 km turpu šurpu cauri visai Lietuvai, paldies, Devilstone par iemeslu izvizināties!), tiekos un smejos ar draugiem, lasu fantastiskas grāmatas (un stresoju par to, ka manas dzīves nepietiks tām visām, āāā), jokojos ar veikalu pārdevējiem un dejoju, meklējot DEPO pareizos dībeļus. Un pat visos šajos priecīgajos scenārijos, kuros no malas es esmu “foršā meitene” (precīzi kā vēstules uzrunā), apātija un nogurums vienmēr ir klātesošs. Reizēm sajūta ir pat tāda, ka ar pārdevējām veikalā jokojas mana astrālā projekcija, kamēr mans iekšējais kodols ir nesatricināmi...vienaldzīgs. Šai veiksmīgajai uzņēmējai, kurai ir nauda un iespējas, un veselība un draugi, lai darītu visu iespējamo (un reizēm arī neiespējamo), bet kurai vienkārši...nav spēka un intereses. Tikai gulēt. Jā, dodiet gulēt. Un reizēm ēst. Un reizēm kaķi.

Ā, nu laikam jābeidz šis garais palags. Ja nu tas no uzrakstītā nebija saprotams, žēlumu man nudien nevajag, paldies, es pacietīgi gaidīšu, kamēr terapeite atgriezīsies no sava atvaļinājuma (ak, nez ko viņa dara un kā viņai iet, vai par mani viņa domā arī tikpat bieži, cik es par viņu?). Šis arī nav slavas gūšanas mēģinājums (redz, kā viņa dzīvo un strādā, un pelna, un mīl, un ceļ metālu par spīti visam, liekam viņu uz žurnāla vāka un sūtām koncerttūrē pa visas Latvijas kultūras namiem). Es rakstu, jo kāds gribēja zināt – kā tas ir, būt draugos ar depresiju. Tad nu es (laba meitene būdama) atbildēju. Un izmantoju iespēju pateikt to, ko bieži vien noslēpju aiz saviem nebeidzamajiem jokiem un skaistā smaida (nu, paldies vecākiem un dieviņam par zobiem, ar tiem arī man ir paveicies!). Īpaši tādās dienās, kā šī - kad eju uz sporta zāli pie vienmēr smaidīgā trenera, un, lai “iekļautos” treniņa atmosfērā ar visām savām bezgalīgajām skumjām, es kopēju viņa noskaņojumu, man pat ir aizdomas, ka bija tāds Pokemons – tā superspēja bija kopēt otra Pokemona superspējas. Nu kaut kā tā.

Anyhow – man pa lielam viss ir ok. Rūdis nosvērti tusē man blakus uz gultas, par laimi dienās, kad nevaru piecelties no gultas, es varu vienkārši strādāt gultā, un par laimi dieviņš man ir devis tekstu prasmes, lai varētu ar jums sarunāties un, cerams, kādam ko noderīgu pateikt. Vai nenoderīgu – reizēm arī tas ir vajadzīgs. Varbūt beigās kāds padoms jādod? Hmm. Varbūt vienīgi šādi – nākamreiz, kad gribēsies otram uzsist uz pleca un pateikt “Saņemies, vecīt, viss būs labi!”, vienkārši sakiet “Es saprotu un pieņemu tavas sajūtas”. Nu, vai nesakiet neko un vienkārši esat blakus. Un ja manis rakstītajā atpazini ko ļoti, ļoti pazīstamu - tavas sajūtas ir īstas, nebaidies par tām runāt un meklēt veidus, kā sev palīdzēt. Gaisma tuneļa galā ir jābūt (all the puns are intended, hehe).
 

 




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas