Kā veidot ģimeni, ja vīrieša nabassaite ar mammu nav pārgriezta

Dzēsts lietotājs

Minēto rakstu atceros. Un šoreiz pilnībā jāpiekrīt komentāram par to. Rodas kaut kāda izmisuma sajūta, ka pārāk daudz ir šādu cilvēku. Ko darīt, lai mūs tas nesasniegtu? Sākt pašam ar sevi. Neļaut šai situācijai būt paša ģimenē, arī attiecībās ar mīļoto, arī attiecībās ar saviem bērniem. Lai viņi izaugtu "normāli" cilvēki ar veselīgu pašvērtību. Tikai ... "liel` centib` rada pārcentib" - der atcerēties šos vārdus, kad auklējam savējos, lai nesanāk tā, ka paši nevaram pārraut nabassaiti ar bērnu. Lai mums visiem veicas!

Dzēsts lietotājs

Paldies raksta autoram!Ļoti izsmeļoši,skaidri un gaiši pateikts viss kā ir.Arī es zinu ļoti ļoti daudz šādas attiecības un diemžēl,jāsaka,arī starp man ļoti tuviem un mīļiem cilvēkiem.Un arī zinu,ka ir ļoti ļoti grūti pārraut to ķēdi,bez speciālista palīdz'bas gandrīz neiespējami.

Dzēsts lietotājs

Paldies autoram par iespaidīgo rakstu.Tieši patreiz esmu šādā stāvoklī.Viņš dzīvo pie mammītes,es viena audzinu meitu un cīnos par iztikšanu un viņam viss vienalga,viņam mamma ir autoritāte.Ko mamma saka tas ir pareizi ,ko es viss ir garām,taisnība ir tikai mammai

Dzēsts lietotājs

raksts tiešām labs.. :) nesen gan konstatēju vēl kādu faktu - mums paaudžu paaudzēs ir "uzspiesta" šāda tuvinieku vajadzība. nereti no savas mammas to esmu dzirdējusi un izjutusi. mums laikam ir otra situācija - nevis es nevaru atbrīvoties no viņas, bet viņa no manis. un mani vecāki - paši no saviem vecākiem. man ir nesaksaņas ar tēta mammu. pie tam pamatīgas un viņa pati tās izraisīja. viņa uzskata, ka neko sliktu nav darījusi un tā nu šis konflikts laikam paliks neatrisināts. skumji ir tas, ka viņa piedzied pilnas ausis visiem apkārtējiem un regulāri raudz uz pleca maniem vecākiem, kuriem ir ieaudzināta kaut kāda pārspīlēta cieņa un piedošana. ne nu viņa tik veca ne dumja. lieliski cilvēks saprot ko dara. un šajā situācijā es esmu sliktā, jo es runāju pretī un nepiedodu visus izgājienus "mīļa miera labad" un "vecmamma taču" un "tik daudz manā labā darījusi". es neatceros, ka mani vecāki man kaut reizi dzīvē būtu atvainojušies. mūžīgi dzirdu, ka tad kad mani bērni izaugs, tad es viņus sapratīšot utt. man tagad aug divi, būs trešais ķipars. es esmu tikai cilvēks. es arī kļūdos, bet es savas kļūdas neignorēju un cenšos labot. reizēm liekos "nepareiza" mamma, jo es priecājos, ka bērni izaug. "pareizai" mammai taču vajadzētu visu laiku domāt par savu bērnu kā par zīdaini.. :) vakar skatījos uz savu gandrīz 6gadīgo dēlu un nebeidzu iekšēji brīnīties, cik fantastiski foršs puika viņš ir, un cik tas ir lieliski, ka man ir vēl laiks, ko ar viņu kopā pavadīt. tas ir kā veidot mākslas darbu. kāpēc negribēt to pabeigt? es gribu savos bērnos ielikt to labāko, nevis mūžīgi turēt "noliktavā". mans vīrs man iemācīja vērtīgāko manā dzīvē - nevis vecākiem ir bērni, bet bērniem ir vecāki. un tas ļoti palīdz dzīvot :)

Dzēsts lietotājs

Labs raksts ''iz dzīves'', žēl tikai, ka neko tamlīdzīgu nedabūju izlasīt pirms kādiem 25 gadiem, tas būtu man aiztaupījis daudz grūtu brīžu. Mans bijušais vīrs bija (un ir joprojām) garīgi pilnīgi atkarīgs no savas mātes, turklāt nekādi nesaprot, kāpēc es nepievienojos viņa jūsmai un nedievinu viņa mammucīti, kura grib labu vien... Tas jau tiesa, ka viņa pa savam grib labu, tikai ne man, ne bērniem nav tiesību uz savu viedokli un uzskatiem, turklāt savu viņa panāk ļoti jaukā un inteliģentā veidā. Krietna izlamāšanās būtu milzīgs atvieglojums, bet kas to dos! Protams, ka izšķīros, jo sapratu, ka man nāksies piekāpties pāri tai robežai, kur zūd mana personība un no bērniem izaugs psihoterapeitu pacienti. Likās, ka viņa sēž gultas galā, kāds tur vairs sekss... Manā jaunībā mēdza teikt- kā vīrietis izturas pret savu māti, tā izturēsies arī pret sievu, bet tas nu gan ir garām. Ja vīrietis dievina savu māti, tad viņš to arī dievinās un paša ģimene tiks pakārtota mātes vajadzībām. Sieva vai nu samierināsies un pakļausies, vai arī šķirsies. Abos gadījumos depresija gandrīz garantēta, bet bērnu dēļ labāk jāmūk tālu un ātri, jo būtu baisi, ja šo nejēdzīgo ģimenes modeli pārņemtu nākamā paaudze. Mātēm derētu padomāt, vai tādu vīrieti kā pašas dēlu viņas sev par vīru ņemtu vai nē un attiecīgi uzvesties. Pati centos bērnus audzināt patstāvīgi domājošus un priecājos, ka man tas ir izdevies. Tas, ka bērniem ir sava dzīve jau nenozīmē to, ka viņi mani nemīl un mums trūktu garīgas tuvības, mēs tikai viens otru neapspiežam

Dzēsts lietotājs

Ļoti precīzs definējums ir Agrai Ezerai,tieši kā mana dzīve,viņš savu māti dievina un cenšas visu pakārtot viņai.Tākā es nepakļaujos,tad esmu sliktā .Īstenībā šausmīgi skumji,bet tāda nu tā dzīve.

Dzēsts lietotājs

Jā-būt otrajā vietā aiz viņa māmiņas ir nomācoši.Esmu to piedzīvojusi pirms vairākiem gadiem.Visnotaļ super vīrietis...tikai māmiņas pavadā

Dzēsts lietotājs

patiesi vārdi :) mūsdienās ir tik daudz šādu vīriešu, un sākotnēji tas nemaz tik viegli nav pamanāms.. :( man tik daudz tuvu šieviešu kas atklājušas par vēlu ka pieaugušais vīrietis blakus ir pusaudzis... vēl skumjāks fakts ir tas ka daudzas to nemaz tā arī nav pamanījušas un vaino sevi visās bēdās :(
1 2

Saistītie raksti

Kategorijas